Šo vasaru atcerēšos kā nudien blīvu notikumu laiku – tādu kārtīgu izsprāgšanu no pandēmijas ierobežojumu ķetnām, kura lielajā piedāvājumu dažādībā kā divi paralēli vadmotīvi izcēlās stilistiski spilgti atšķirīgo Raimonda Paula jubilejas koncertu virkne, kurā katram bija savs Raimonds Pauls, un iestudējumi, kuros katram bija sava opera. Iepriekšējā KDi numurā aplūkoju Cēsīs redzēto Riharda Vāgnera Valkīras 3. cēliena koncertiestudējumu, taču uzmanības vērta bija arī diriģenta, klavesīnista un vēsturiskās mūzikas pētnieka Māra Kupča un viņa domubiedru sagatavotā Antonio Sartorio operas Orfejs (1672) iestudējuma vienīgā izrāde Rīgā. Tā notika Rīgas vēsturiskās dejas un mūzikas festivāla programmā, ko augusta sākumā uzsāka Antonio Vivaldi populārā vijoļkoncertu cikla Gadalaiki līdz šim nedzirdēta interpretācija ar virtuozā nīderlandiešu blokflautista Ērika Bosgrāfa solo. Festivālu noslēgs lietuviešu mūziķu Ievas Baublītes (blokflauta) un Vilima Norkūna (klavesīns) sonāšu programma Heavenly Sonatas 31. augustā Mazajā ģildē.
Drāma perifērijā
Vāgners Valkīru (1856) rakstīja brīdī, kad operas estētikas un izteiksmes līdzekļu arsenāls savā pārpilnībā un pretrunās vai plīsa un jau plūda pāri malām. Savukārt XVII gadsimta itāļu komponista Antonio Sartorio operas Orfejs (1672) iestudējums, ko Māris Kupčs kopā ar domubiedriem un baroka orķestri Collegium Musicum Riga piedāvāja Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē 9. augustā, sniedza iespēju lūkoties operas paša pirmā dinamiskā uzplaukuma virzienā drīz vien pēc šī žanra vēsturiskās dzimšanas. Tas mums ļauj izbaudīt operpasauli Venēcijā pirms vairāk nekā 300 gadiem.
Šis bija pārsteigums gan tiem, kas Orfeja mītu mūzikas teātra pieredzē nostiprinājuši caur XVIII gadsimta vācu komponista, operas reformatora Kristofa Vilibalda Gluka operu Orfejs un Eiridike (1762), gan arī tiem, kuri zina to Orfeju, kuru Sartorio priekšgājējs, viens no operas žanra celmlaužiem Klaudio Monteverdi radīja 1607. gadā. Atšķirību ir daudz, tās ir saistītas gan ar muzikālām, gan teatrālām kategorijām, taču Sartorio gadījumā visuzkrītošākā ir Orfeja stāsta apaudzēšana ar vairāku komisku raksturpersonāžu darbošanos, kas drāmu nobīda teju vai perifērijā un brīžiem vedina no sirds smieties. Šajā darbā jau saknē paredzētā smieklu deva mums, skatītājiem XXI gadsimtā, var atsaukt atmiņā Žaka Ofenbaha opereti Orfejs pazemē (1858), kuru savā jubilejā skatītājiem 2017. gadā piedāvāja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudija Figaro, diriģenta Viestura Gaiļa vadībā un Uģa Brikmaņa režijā asprātīgi izceļot darbā iekodēto sociālo parodiju un satīru.
Savukārt XVII gadsimta operas iestudējumā pietiek ar retoriskiem žestiem un dejas iestarpinājumiem – viss notiek skatuves priekšas gaismās. Ideālajā gadījumā – sveču gaismā, kā šovasar arī notika šī iestudējuma pirmizrāde senās mūzikas festivālā Vivat Curlandia! Bauskā. Režisors te nemaz nav nepieciešams, un lieki ir gaismu efekti. Protams, īpaši būtiski ir tas, ka nav jāforsē balss, jo, dziedot Collegium Musicum Riga kluso senās mūzikas instrumentu pavadījumā, nav jāpārkliedz orķestris. Te priekšplānā izvirzās balsu instrumentālā tipa veiklība, vokālā virtuozitāte, vieglums, intonācijas smalkumi un orientēšanās stilā.
Orfeja iestudējumā vēstījums nebūt nesteidzas strauji uz priekšu, jo katram personāžam ļauts izpausties vairākās ārijās un rečitatīvos, pilnā mērā izdzīvojot emocionāla afekta brīžus no cēlām, maigām un priekpilnām jūtām līdz greizsirdībai, skumjām, liesmainām dusmām, filosofiskam mieram un arī nebēdnībai. Turklāt Eiridikes nāve, Orfeja došanās pazemē un neveiksmīgā atgriešanās ir aplūkota tikai otrā cēliena otrajā pusē. Kamēr to gaidām, pie ierastā XIX gadsimta operrepertuāra un tā pasniegšanas veida radusī publika var arī nedaudz garlaikoties. Bet toties te var baudīt īsto vēstures garšu. Te valda sava veida laika mašīnas maģija bez uzstājīgiem mūsdienīgas interpretācijas uzslāņojumiem.
Stila izpratne
Liels prieks ir par titullomas atveidotājas Ilzes Grēveles-Skaraines vokālo sniegumu. Viņas soprāns ir gan skanīgs un tembrāli tīkams, gan izveicīgs instrumentāli virtuozajās pasāžās. Dziedājums vienmēr ir intonatīvi precīzs un balstīts stila izpratnē, kas savukārt balstīta ne tikai zināšanās, bet arī iespaidīgā mākslinieciskā pieredzē, kura uzkrāta gan vēsturiskās, gan laikmetīgās operas atskaņojumos.
Cēlajiem tēliem atbilstošu vokālo sniegumu demonstrēja arī lietuviešu soprāns Rūta Vosiļūte (Orfeja brāļa Aristeo lomā), soprāns Ieva Sumeja (Autonoja, Tēbu karaļa meita), soprāns Monta Martinsone (Eiridike) un lietuviešu soprāns Simona Jocevičūte (jūras nimfa Tetīde). Komisko tēlu galerijā izcēlās vecā aukle Erinda, ko tenors Ansis Bētiņš atveidoja azartiski, patiesi smieklīgi. Turklāt viņš – tāpat kā basi Edgars Skarbulis un Krišs Pozemkovskis – izrādē atveidoja divas un pat trīs lomas. Piemēram, bohēmiskā, piedzērušā Bakha atveidojumam Kriša Pozemkovska sniegumā izrādes finālā nebūt netraucēja šī paša dziedātāja iejušanās vecišķi prātuļojošā, mīlestības neprātu noliedzošā medicīnas dieva Asklēpija tēlā pirms tam. Mācītais Kentaurs (puscilvēks, puszirgs) Edgara Skarbuļa interpretācijā ne vien dziedāja, bet pat zviedza.
Nevarēja nepamanīt arī izrādē vienīgo komisko soprānu – ganu puisi, kuru dzīvi un izteiksmīgi atveidoja Anete Viļuma. Mīlas bultu pārlieku viegli ievainojamo stiprinieku Apollonu pārliecinoši atveidoja Silvija Sūna. Viss kopā – un ne jau tikai šajā iestudējumā vien – rāda, ka profesora Māra Kupča vadītā senās mūzikas katedra Latvijas Mūzikas akadēmijā un ar tās darbu cieši saistītais neatkarīgais baroka teātris Collegium Musicum Riga, kas sistemātiski bagātina Latvijas koncertdzīvi, ir mūsu vēsturiskās mūzikas izpildītāju profesionālisma galvenā kalve. Ar šo bagāžu var droši pieteikt savu vārdu uz skatuves un doties spodrināt meistarību senās mūzikas izglītības centros Nīderlandē un Šveicē.