Kā uzrakstīt bestselleru? Ņem vienu gab. izskatīgu, inteliģentu un neprecētu vīrieškārtas varoni un vienu gab. skaistu sievieškārtas varoni (prātu pievieno pēc vajadzības, obligāti aizsāla ar seksīgumu). Liek abus uz vidēji piecsimt lappusēm sautēties kultūrvēsturiski bagātas pilsētvides mērcē, kas pēc garšas atšķaidīta ar Vikipēdijas citātiem, sapiparo ar vidēji četrām slepkavībām, uzber saujiņu simbolu, pārkaisa slepenus kodus un dāsni uzrīvē reliģiski vai politisku strīdīgu problēmu. Uz spriedzes sižeta liesmas karsē līdz vārīšanās temperatūrai, pasniedz karstu ar skanīgiem reklāmas saukļiem.
Līdzīgas receptes savā daiļradē izmanto ne mazums tā dēvētās formulu literatūras autoru, taču viņu vidū kā spoža zvaigzne lāktī Dens Brauns, kura piektais romāns Origin par "simbologu" profesoru Robertu Lengdonu jau pāris nedēļu pēc iznākšanas iekļuvis visās iespējamās dižpārdokļu listēs un izraisījis gan visai šerpu kritikas birumu, gan vētrainas lasītāju diskusijas internetā. Jo kārtējo reizi izskatās, ka rakstnieka tradicionālā, tikko aprakstītā recepte ir darbojusies gluži tāpat kā klasisks McDonald’s hamburgers, no kura taču mēs arī negaidām nez kādus franču virtuves augsto lidojumu, bet gan allaž nemainīgi garšojošu grēcīgu baudu.
Galopā pa Spāniju
Kāds varbūt varētu piesardzīgi apjautāties, cik gan slepenu sazvērestību un mīklainu slepkavību savā mūžā var piedzīvot viens Hārvardas profesors... Bet nē, šoreiz tas nav būtiski, jo žanra formula pieļauj bezgalīgi atkārtotas tā paša sižeta variācijas – galu galā atcerēsimies kaut vai mis Mārplu vai Hariju Poteru, kuri arī ar apskaužamu regularitāti katrā nākamajā sērijā piedzīvo līdzīgas dēkas. Savukārt slepkavības pastrādāšana kultūrvēsturiski nozīmīgā vietā, lai pēc tam erudīto simbologu kopā ar tā daiļo pavadoni (mainīgs lielums, nemainīga ārējā efektivitāte) izvadātu pa citiem populāriem tūrisma objektiem pazaudētu kodu un šifru meklējumos, ir Dena Brauna firmas zīme, proti, tieši tas, ko lasītājs no šiem romāniem sagaida.
Origin neliek vilties – Lengdona ģeniālo studentu Edmondu Kiršu, kurš saposies pasaulei paziņot graujošu atklājumu, kas uz visiem laikiem iznīdēs organizētās reliģijas maldus, nozūmē tieši Gugenheima muzejā Bilbao, un tālākā sižetiskā darbība pēc principa «galopā pa Spāniju» aizved jau pieminēto pārīti (turklāt jāatzīmē, ka šoreiz Lengdonam akompanē ne vairāk, ne mazāk kā mākslas muzeja direktore un Spānijas topošā karaļa saderinātā līgava vienā personā) gan uz Gaudi slaveno Casa Mila, gan Barselonas pērli – Svētās Ģimenes baznīcu. Tiesa, Dens Brauns neapgrūtina sevi ar tūrisma informācijas neuzkrītošu ievīšanu tekstā, bet teju katrā nodaļā kā no lielgabala bliež leknas rindkopas, kurās čakli uzskaitīti fakti: par Madrides karaļpili, Antonio Gaudi, Montseratas klostera vēsturi, to, kas bijuši Viljams Bleiks, Fransisko Franko un Vinstons Čērčils, un pat to, kā vietnē dictionary.com skaidrots jēdziens "reģents" (šeit gan intelektuālais lasītājs varētu nedaudz apvainoties).
Autora pirmajos romānos Da Vinči kods un Eņģeļi un dēmoni papildinformācija kā labi asfaltēta šoseja visai gludi nesa uz priekšu sižeta mašīnīti, bet Origin atstāj iespaidu, ka tā bērta tekstā bez kādas iekšējas loģikas – tikai tāpēc, ka lasītājs no Dena Brauna romāniem šādu "intelektuālo bagātināšanos" sagaida.
Četrdesmit septiņas zīmes
Taču lai nu paliek noformējums, palūkosimies sižetā. Kā jau ieradis, Dens Brauns sola lasītājiem "šokējošu atklājumu", kas sašūpos ierasto pasaulsainu, pamatu šai šūpošanai atkal – kā jau ierasts – meklēdams kristīgajā reliģijā. Šķiet, īpašas attiecības Denam Braunam ir tieši ar Romas katoļu baznīcu, jo bez parādes tērpā ģērbta augstas kārtas katoļu garīdznieka klātbūtnes līdz šim nav izticis neviens no lengdoniādes tekstiem. Dumpīgais datorzinātnieks Kiršs, izdarījis satriecošu atklājumu par cilvēces izcelšanos, kas līdz ar zemi nolīdzinās kreacionisma mītus, vispirms ar to nekavējas iepazīstināt vadošus triju lielo Grāmatas reliģiju – jūdaisma, kristietības un islāma – pārstāvjus.
Kuru gan pārsteidz tas, ka pēc šīs vaļsirdīgās sarunas Kiršs savu atklājumu tā arī nepaspēj darīt zināmu pārējai pasaulei? Tomēr viss nav tik vienkārši, kā izskatās. Efektīvā prezentācija Gugenheima muzejā, kas atgādina teatrālu pārcentīga studenta Powerpoint šovu un ko pārtrauc slepkavas lode, pārliecina Lengdonu, ka Kirša atklājums tomēr jādara zināms pasaulei. Izdevīgā kārtā prezentāciju iespējams aktivizēt no nelaiķa mobilā tālruņa, nepieciešams vien tāds sīkums kā kods – četrdesmit septiņas zīmes, kas veido Kirša iecienītāko dzejas rindu. Atliek vien atrast šo rindiņu, un slepeno šifru medības var sākties. Protams, Lengdons pat nenojauš, ka rūdīts slepkava seko pa pēdām arī viņam pašam.
Ticamība sarūk
Receptei, kā redzams, sekots skrupulozi, visi elementi ir vietā. Taču Origin tā arī līdz galam nekļūst par patiesi baudāmu spriedzes trilleri, kādi bija autora pirmie romāni. Vaina meklējama ne jau jūtami konstruētajā sižetā, kāds formulu žanrā ir pieļaujams un pat nepieciešams, bet autora rakstības stilā. Rodas iespaids, ka darbība tiek vilkta uz priekšu aiz matiem kā tāds garlaicīgs laulības strīds, kurā jau iepriekš zināms, kurš ko teiks un kādā intonācijā, bet neko lāga atdzīvināt nespēj arī ik pa laikam izmisīgi piešautais pipariņš kārtējā simbola vai fakta izskatā.
Tēlu psiholoģija plakanumā ir ekvivalenta kartona figūrām, un, jo skaļākus un ekspresīvākus apzīmējumus Dens Brauns lieto, jo vairāk sarūk dialogu un darbību ticamība. Autors, šķiet, piemirsis kanonisko principu "rādi, nevis stāsti" un nemitīgi deklaratīvi raksturo katra tēla sajūtas, neļaujot lasītājam izdarīt pašam savus secinājumus, bez tam haotiski lēkā starp vismaz sešu tēlu skatpunktiem, turklāt nevis konstanti saglabājot šo rakursu daudzpusību, bet gan kā untumains TV skatītājs pārslēdzot kanālus, kad vien iepriekšējais nerāda pietiekami skaidru ainu.
Jā, lasot trilleri, mēs sagaidām, ka ar mums manipulēs, mēs izbaudām meistarīgu manipulāciju un priecājamies, ja tā var teikt, ka tiekam prasmīgi izvadāti pa autora radītās konstrukcijas labirintiem tieši iecerētajā maršrutā. Taču, lai labprātīgi ļautos šai manipulācijai, ir viens priekšnoteikums: maršruts nedrīkst būt iepriekšparedzams un garlaicīgs. Diemžēl Dena Brauna bestsellera recepte, lai cik kārdinoša tā būtu šķitusi agrāk, sāk jūtami iemantot pelējuma piegaršu. Taču noteikta lasītāju daļa šo pelējumu izgaršos ar iepriekšējo baudu. Par to jau drīz katrs varēs pārliecināties pats – decembrī iznāks romāna tulkojums latviešu valodā.