Oto fon Bismarks iegājis vēsturē ar teicienu, ka tautai nav jāzina, kā taisa desas un politiku. Savukārt Atis Slakteris sabiedrības kolektīvajā apziņā saistās ar muļķīgo teicienu neveiklā angļu valodā "nasing spešal". Tieši tā sauc izrādi, ko režisors Andrejs Jarovojs Ģertrūdes ielas teātrī veltījis Latvijas Republikas Saeimai. Izrādes veidotāji par pamatu izvēlējušies vienu no ilgākajām Saeimas sēdēm atjaunotās Latvijas vēsturē, kas sākās 2008. gada 11. decembrī, turpinājās līdz nākamās dienas rītam un pēc nedēļu ilga pārtraukuma noslēdzās 2008. gada 18. decembrī, kopā ilgstot 28 stundas un 16 minūšu. Skatītājam gan nav pamata bažām, ka viņam liks sēdēt tikpat ilgi – izrāde ilgst aptuveni stundu un divdesmit minūšu, turklāt tās ritējums ir ārkārtīgi dinamisks.
Atgriešanās pagātnē
Iestudējumā ir tikai autentiski teksti no Saeimas sēdes stenogrammas, bet rodas iespaids, ka aktieri ir vai nu redzējuši videoierakstu, vai vismaz dzirdējuši audioierakstu, tāpēc izmanto konkrētu deputātu runas manieri un mēģina puslīdz atveidot balss tembru un akcentu. Ne visos gadījumos prototipus var atpazīt, ja vien viņus kāds nenosauc vārdā. Iemesls ir gauži vienkāršs – ir politiķi, kuri no aprites ir izrotējuši. Mēs tagad zinām Anitu Muižnieci, bet Vineta Muižniece? Kā viņa izskatījās, kā runāja, ko darīja, kāpēc mums viņu atcerēties? Tieši tas, runājot par izrādes ieceri, mani mulsina visvairāk – vai sēdes ilgums ir vienīgais iemesls, lai starp simtiem Saeimas sēžu dažādos sasaukumos izrādei izvēlētos tieši šo? Turklāt kopš 2008. gada Saeimas deputātu sastāvs ir kļuvis daudz agresīvāks, retorika asāka un demagoģijas līmenis augstāks.
Mēs skatāmies uz diskusiju par iepriekšējo novadu reformu, bet svaigā atmiņā ir strīdi par jaunāko reformu, kas tikko stājusies spēkā, – kaut vai ar cīkstiņu par to, kur atrodas Varakļāni. Jā, varam redzēt mazu diskusijas fragmentu par nepilsoņu tēmu un atgādināt sev, ka maz kas kopš tā laika ir mainījies, taču kopumā izrāde nevis rezonē ar mūsdienu situāciju (tad gan gaisā virmo iepriekšējās krīzes priekšnojautas), bet atklāj rutīnu un retoriku, ar kādu manipulē tautas priekšstāvji, veicot darba pienākumus gadu gadiem neatkarīgi no personālijām. Tā ir vide, kurā ātri apbružājas ikviens, kurš ienāk no malas.
Andreja Jarovoja iestudējums neaizpilda nišu, kurā savulaik ražīgi darbojās Valtera Sīļa un Jāņa Baloža tandēms, analizējot konkrētus politiskus lēmumus un to sekas. Nebūdams Saeimas reportieris, tomēr, strādājot laikraksta Diena Latvijas ziņu nodaļā, varu apliecināt, ka vielas šāda rakstura izrādēm ir pārpārēm, un ne jau tikai parlamentā – piemēram, diskusijas par stabiņiem un Čaka ielas velojoslām Rīgas domē arī varētu kļūt par pamatu krāšņam farsam. Savukārt spilgtākais piemērs, kā izrādei par pamatu ņemt politiskas runas tekstu, ir 2013. gadā festivāla Homo Novus ietvaros tapusī Valtera Sīļa izrāde Operācijai "Irākas atbrīvošana" – 10 gadi!, kurā fon Stricka villas tobrīd visai izpostītajās telpās Inga Tropa runāja Einara Repšes tekstu, ar kuru viņš Saeimai pamatoja Latvijas iesaistīšanos Irākas karā.
Andrejs Jarovojs dara ko citu – viņš skatās uz Saeimas ikdienu caur absurda prizmu, un, jāatzīst, daudz piepūlēties, lai tas būtu pamatots redzesleņķis, viņam nav bijis vajadzīgs – teksti runā paši par sevi, kulminējot brīdī, kad ne runātāji, ne kāds no malas vairs nespēj saprast, par ko ir runa.
Saturs un forma
Lai gan izrādi Nasing spešal nevar nosaukt par Lindas Leimanes mūziklu vai operu, tomēr tai ir pazīmes, kas ļauj runāt par muzikālas izrādes struktūru. Arī tad, kad aktieri runā korī, viņi to dara, ievērojot specifisku ritmu un sākumā izmantojot nošu pultis. Katrai daļai, kas atšķiras tematiski, jo izskatāmie jautājumi mainās, ir atrasts specifisks pasniegšanas veids, piemēram, viena konkrēta likuma pieņemšanas gaita, kas demonstrē, ko nozīmē jēdziens "balsošanas mašīna", tiek atveidota repa estētikā.
Jebkurā runātajā tekstā ārkārtīgi svarīgs ir ritms un intonācija, bet brīžiem darbībā ielaužas arī sirreālas skaņas, kas nobīda skatītāja uztveri no dokumentālā teātra pavisam citas stilistikas laukā.
Ansis Bētiņš, Artūrs Čukurs, Jana Ļisova, Elizabete Skrastiņa un Mārtiņš Upenieks ar tehniskajiem uzdevumiem tiek galā virtuozi (ieskaitot žilbinošu ātrrunas prasmi), saglabādami visai ironisku attieksmi pret attēlojamiem personāžiem. Vienīgi brīžos, kad no kora vidus izlobās konkrētu personu tēli, kas radīti, akcentējot viņu īpatnības, varam jautāt – vai deputāts ir apsmejams tikai tāpēc, ka šļupst vai runā ar akcentu? Šajās ainās ironiju par saturu aizēno parodija par deputāta runas pasniegšanas veidu.
Spēlējoties ar polifoniju, izrādes veidotāji ļauj teksta nozīmei mainīties no jēgpilna vēstījuma līdz fona troksnim un atpakaļ. Visspilgtāk tas izpaužas Ivara Godmaņa uzrunas laikā, ko var nosaukt par Artūra Čukura varoņdarbu. Aktieris, iezīmēdams politiķa runas veidu, ļoti ilgi bez apstājas deklamē autentiskās runas tekstu, taču tam pāri klājas citu aktieru runātie deputātu teksti, kas pauž attieksmi pret Godmaņa pausto. Tādējādi tābrīža premjera runātais aizvirzās otrajā plānā, lai zīmīgos brīžos tomēr izsprauktos arī sadzirdamības teritorijā. Ir arī epizode, kas savā izpildījumā atgādina parodiju par reklāmas klipu, kaut gan runa ir par normatīvo aktu par labu konkrētam uzņēmumam. Ieva Kauliņa aktierus ietērpusi pelēkos kostīmos un darbības telpu iekārtojusi maksimāli lakoniski, savukārt video redzamajiem tekstiem brīžiem ir saturiska jēga, kamēr tos var salasīt, bet tad tie pārvēršas drīzāk dekoratīvā fonā, tāpat kā daļa teksta kļūst par nesaklausāmu murdoņu vai – gluži pretēji – vienlaicīgu kliedzienu kakofoniju.
Muzikālā pieeja teksta pasniegšanai paver ceļu fantāzijai, ka šādā manierē bez pūlēm varētu iestudēt arī telefona grāmatu – lai man tiek piedota šī nodrāztā klišeja. Andreja Jarovoja, Lindas Leimanes un pārējās komandas prasme izveidot mērķtiecīgu struktūru un to arī piepildīt varētu noderēt dažādu citu uzdevumu veikšanai, ja vien viņi paši sev tos izvirzīs.
Nasing spešal
Ģertrūdes ielas teātrī 18.IX plkst. 19