Par spēcīgu vilkmes punktu Eiropas kultūras kartē šogad ir kļuvusi Kauņa – otra nozīmīgākā Lietuvas pilsēta. Izmantojot 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, tā aicinājusi ciemos vairākas spilgtas mūsdienu mākslas personības, kuru radošā darbība kaut kādā veidā sasaucas ar pilsētas identitāti. Skaļākie vārdi, kas mūsu reģiona auditoriju pievelk bez vārda runas, ir Joko Ono – pēc Otrā pasaules kara emigrējušā, Kauņā dzimušā mākslinieka Jurģa Mačūna dibinātās Fluxus kopienas kolēģe –, kā arī Marina Abramoviča – Ņujorkā mītošā serbu performances leģenda, kuras mākslas tēmas cieši un pazīstami ievijas austrumeiropiešu kolektīvajā atmiņā un kuras lekcija 31. martā Žalgiris arēnā sapulcēja ap 6000 klausītāju.
Turpretī pasaulslavenā Viljama Kentridža darbība vismaz Latvijas skatītājiem lielākoties ir jaunatklājums. Par to pārliecinājos, kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem dodoties uz Mikalojus Konstantina Čurļoņa Nacionālo mākslas muzeju, kurā izkārtota plaša, retrospektīva Dienvidāfrikas zīmētāja, animatora, teātra, operas, kino režisora un aktiera, dizainera, tekstilmākslinieka izstāde. Viņa saistība ar Kauņu izrādījās pārsteigums daudziem.
Mākslinieka viesošanās un personālizstāde ar Kauņai veltītu jaundarbu šeit īstenota, pateicoties viņa meitas interesei par senču dzimteni. Viljama Kentridža vectēvs, Lietuvas ebreju izcelsmes jurists un politiķis Moriss Kantrovičs, XIX gadsimta beigās emigrējis no tolaik Krievijas impērijas okupētās Kauņas uz Dienvidāfriku. Johannesburga vairākās paaudzēs kļuva par ģimenes mājām, tāpat kā cīņa par cilvēktiesībām un pret rasismu kļuva par mākslinieka tēva un mātes (tiesneša un juristes) galveno nodarbošanos aparteīda laikā. Šis fons 1955. gadā dzimušā Viljama Kentridža biogrāfijā paskaidro viņa mākslai tik būtisko sociālās un politiskās atbildības sajūtu.
Viljama Kentridža izstāde ir reizē piesātināta un izkliedēta, jo izkaisīta arhitektoniski iespaidīgā modernisma piemineklī – Mikalojus Konstantina Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā. Foto – Martins Plepis
Viss sākas no jauna
Pirmo reizi nokļūt Viljama Kentridža mākslas varā ir apskaužama pieredze. Izstādi Tas, ko mēs neatceramies ieteiktu sākt ar iespaidīgāko darbu – telpas instalāciju Atsacīšanās no laika (tajā demonstrētās filmas ilgums ir 28 minūtes) – un tad veltīt vairākas stundas vai vairākus apmeklējumus, lai pilnībā izbaudītu citu darbu intelektuālo un estētisko rosinājumu. Izstāde ir reizē piesātināta un izkliedēta, jo izkaisīta arhitektoniski iespaidīgā ēkā – modernisma piemineklī –, kuras īstenais saimnieks, pasaulē pazīstamākais lietuviešu simbolists Mikalojus Konstantins Čurļonis, viesmīlīgi ļāvies mūsu laika intervencei pat savu darbu ielokā pastāvīgajā ekspozīcijā.
Man gan godprātīgi jāatzīstas, ka šos ekrāna darbus – Viljama Kentridža intervijas ar sevi u. c. – nespēju iepazīt un novērtēt laika trūkuma un uztveres spēju izsīkuma dēļ. Muzejā pavadīto triju stundu laikā paskrēju garām lielai daļai no desmit izstādes sadaļām. Laimīgā kārtā dažas no tām izrādījās sastaptas pa ceļam zālēs un iekšpagalma šahtā, kur skatāms murālis ar gigantiskiem tēliem no citiem darbiem procesijā Kad esmu miris un alkstu maiguma.
Trīs svarīgākās izstādes daļas manā uztverē ir jau minētā telpas videoinstalācija Atsacīšanās no laika, animācijas niša Zīmējumi projekcijai un amfiteātra ekspozīcija Tu, kurš tā arī neieradies. Vispilnīgāk Viljama Kentridža spēks un savdabība iedarbojas grandiozajā videoinstalācijā. Attēli un skaņa iekļauj skatītāju vārda tiešā nozīmē – esam fiziski iekšā citā matērijā, ko var salīdzināt ar iekļūšanu Platona alā vai arī cita galvā – domu, ideju, tēlu apdzīvotā telpā. Tur vērojama domu plūsma, kuru virza asociatīvi tēli aktīvā darbībā un brīžam pārtrauc spilgtas gaismas uzplaiksnījumi un skaņas pārrāvumi. Vienlaikus par uzmanību konkurē pieci mirgojoši ekrāni, kam līdzās izvietoti skārda megafoni un ko it kā darbina elpa – senlaicīga kinētiska skulptūra, tādas kā plēšas, kā ērģeles. Ritmiski kārtotās epizodes ekrānos atkārto filmētas un zīmētas ainas ar zinātnes vēstures elementiem: metronomiem, pulksteņmehānismiem, teleskopiem, kas ik pa laikam sirreāli pārvēršas mākslinieka figūrā. Viņš kopā ar citiem kolorītiem personāžiem muzikālā procesijā kaut kur neatturami dodas. Tad saceļas virpulis, kas visu sagrauj, pēc tam no pelniem atkal uzzīmē, citā ekrānā nogrand lielais sprādziens, skatītājus optiski pārklāj lidojošas ķeskas, un tad klāt ir tas – melnais caurums, kas aprij matēriju. Pēc sekundes viss sākas no jauna – tikšķ mērinstrumenti, ļaudis rosās.
Kā materializējas laiks
Instalācija Atsacīšanās no laika ir daudzslāņains, kaleidoskopisks darbs – meditācija par laiku ar bagātīgu atsauču klāstu uz kino pirmsākumiem un zinātnes vēsturi (darba grupā minēts arī Hārvarda Universitātes fizikas vēstures profesors Pīters Galisons). Viljams Kentridžs izmanto kino paņēmienus, lai parādītu, kā laiks materializējas, kā to var palēnināt, apturēt, attīt atpakaļ. Skatītājs tādējādi saņem impulsu domāt dziļāk un apzināties savu dzīves gājumu kopā ar citiem ceļā, ko veido ikdienišķas darbības, mums virzoties saskaņā ar savu likteni. Savukārt pārrāvuma mirkļi un melnā cauruma neprognozējamais tuvums liek filosofiski apcerēt fundamentālus jautājumus un pieņemt pasaules maiņas brīžus. Instalācija ir tapusi 2012. gadā, vairākkārt bijusi eksponēta Rietumeiropā un ASV un ir iekļauta Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) un Sanfrancisko Modernās mākslas muzeja (SFMOMA) kolekcijā.
Kad apmeklētājs ir iznācis no Platona alas – tumšās instalācijas telpas –, viņu sagaida vēl viena kinētiska skulptūra, šoreiz riteņa veidolā. Tās trāpīgais nosaukums Viņš, kurš bēga no sava likteņa pilnībā kliedē skatītāja šaubas par videoinstalācijas vēstījumu. Tieši aiz veltas cerības rosinošā vienriteņa sarūpēta niša animācijas skatei, kas iepazīstina ar visai nozīmīgu Viljama Kentridža radošās darbības sektoru – no ogles zīmējumiem animētiem stāstiem par notiekošo Dienvidāfrikas Republikā. Arī šeit konsekventi izmantota melnbaltā estētika, alegoriski piesaucot Āfrikas koloniālismā balstīto lingvistiski iegājušos cilvēku ādas krāsas pretstatījumu. Daļēji autobiogrāfisko darbu piepilda šausmas, skumjas un humors. Ievērības cienīgi, ka Viljams Kentridžs pārmanto Eiropas ekspresionisma izteiksmes līdzekļus (Goijas, Maksa Bekmaņa, Kētes Kolvicas valodu) tad, kad Eiropā valda citas vēsmas. Animētie ogles zīmējumi veido aizraujošus stāstus par Johannesburgas privātās kalnrūpniecības skarbo realitāti, liekot aizdomāties par tādām arvien aktuālām tēmām kā koloniālisms, ekoloģija, cilvēktiesības.
Īpaši Kauņai Viljams Kentridžs radījis izstādes noslēdzošo darbu Tu, kurš tā arī neieradies – veltījumu ebrejiem, kuri palika Lietuvā un neizbēga no sava likteņa. Šajā darbā telpa pārvērsta par ainavu, kurā atpazīstami Dienvidāfrikas motīvi un Kauņas ebreju kapsēta. Filipa Millera komponētā mūzika, ko izdzied Lietuvas un Āfrikas mūziķi, rada elēģisku noskaņu un šķietami izlīdzina, piepilda tumšās pārrāvuma vietas cilvēka esības izpratnē.
Viljams Kentridžs
Personālizstāde Tas, ko mēs neatceramies
Mikalojus Konstantina Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā Kauņā līdz 30. novembrim
www.kaunas2022.eu