Abi koncerti, ar kuriem svētdien, 1. jūlijā, iesākās Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētki, izdevušies lieliski. Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā mūsu klasiķu un laikabiedru skaņdarbos, kā arī ar pašas tautas muti slavējot Dievu, bija kas vairāk par veiksmīgi izveidotu, universālu programmu visiem gadījumiem. Tas izvērtās par apliecinājumu Latvijas kultūras dažādībai visplašākajā spektrā no joprojām vitālā tradīciju mantojuma līdz šodienas jaunradei, ko pārstāvēja seši speciāli radītu opusu pirmatskaņojumi. Savukārt svētku atklāšanas koncerts, kuru vakarā pēc svētku gājiena izbaudīja ap 43 000 svētku dalībnieku, piepildīja tam izvirzīto mērķi – saviļņot, uzmundrināt un godināt ikvienu dalībnieku, pateicoties par Dziesmu svētku kustībā pacietīgi un neatlaidīgi ieguldīto lielo darbu.
Svētīgais spēks
Garīgās mūzikas koncerta mākslinieciskais vadītājs Guntars Prānis, kurš kopš agras jaunības kopā ar paša izveidoto vokālo grupu Schola Cantorum Riga ir iedziļinājies sakrālās mūzikas un visas Eiropas kristīgās kultūras vēsturē, koncerta programmai bija izvēlējies vadmotīvu Es esmu… Šis fundamentālais Dieva atklāsmes elements atrodas gan Vecajā, gan Jaunajā derībā un mistiski valda pat Riharda Vāgnera operu cikla Nībelunga gredzens pirmās daļas Reinas zelts ievadā, kurā orķestris ilgi spēlē tikai mibemola mažora trijskani jeb latīniski "Es".
Bet Vāgnera koncertā nav un šoreiz arī nevajag, jo šis bija latviešu garīgās mūzikas koncerts. Tā muzikālais piepildījums astoņu jaukto koru, triju sieviešu koru, vīru kora Gaudeamus, četru bērnu koru un vokālās grupas Schola Cantorum Riga balsīs ļoti plašā spektrā atklāja mūsu garīgo mūziku. Tā izgaismojās gan luterāņu, gan katoļu un pareizticīgo sakrālās kultūras sakņojumā, profesionālajai mūzikai līdzās godinot arī latgaliešu tautas kultūru – Latgales psalmu dziedājumus etnomuzikoloģes Andas Beitānes virsvadībā.
Būtiski arī, ka koncerta diriģentu vidū līdzās plaši pazīstamajiem koru kultūras līderiem Mārtiņam Klišānam, Ivaram Cinkusam, Airai Birziņai, Romānam Vanagam, Kasparam damsonam, ilggadējam pareizticīgo kora Blagovest vadītājam Aleksandram Brandavam un pašam Guntaram Prānim bija publiskajā telpā retāk cildinātie viņu kolēģi, kuri ikdienā strādā ar baznīcu koriem: Ilze Balode, Ieva Lazdāne, Rudīte Tālberga, Māris Dravnieks. Patīkami, ka saulītē celta arī pāragri mūžībā aizgājušā Roberta Liedes Ticība – koncertaprites retums.
Nebeidzamais ceļojums
Koncerts norisinājās kā atklāsmēm bagāts ceļojums, sākot ar XVII gadsimta autora Joahima Neandera askētisko unisona dziedājumu Teici To Kungu. Tas veda cauri XX gadsimta pirmajā pusē radītajiem mūsu klasiķu Jurjānu Andreja un Emiļa Melngaiļa opusiem un jau aprobētām Ērika Ešenvalda, Riharda Dubras un Raimonda Tigula kompozīcijām līdz sešu šodienas komponistu Riharda Zaļupes, Renātes Stivriņas, Jura Karlsona, Uģa Prauliņa, Jēkaba Jančevska un Georga Pelēča jaundarbu pirmatskaņojumiem. Protams, pēdējie arvien bauda vislielāko profesionālo interesi. Zēnu un meiteņu koriem radītā koncerta titulskaņdarba autors Rihards Zaļupe uzrunā ar gaišu, ritmisku prieku, papildinot balsis ar marimbas spēli.
Augstu profesionālismu un idejas skaidrību savos opusos apliecināja jaunie komponisti Jēkabs Jančevskis (Latvieša lūgšana) un Renāte Stivriņa (Aglonas Dievmātei sieviešu korim). Abi lieliski pazīst kora drēbi, un abiem ir raksturīga mērķtiecīga, talantīgi veidota mūzikas materiāla attīstība, kuru izvēršot Jēkabs Jančevskis izmanto arī kokli un visu katedrāles telpu. Zīmīgu solo komponists uzticējis savai mātei, aktrisei un tautasdziesmu pētītājai Zanei Jančevskai. Vērtīgs pienesums zēnu koru repertuāram ir Uģa Prauliņa Ubi caritas est vera. Ar sev neierastāku mūzikas leksiku, atsakoties no ierasti pieticīgā repetitīvā minimālisma, negaidīti pārsteidza Georgs Pelēcis. Visbrīnišķākā pērle, Jura Karlsona Gaisma, patiešām ir skaņā notverts mūžības mirdzums, kas gluži kā kristālā atspoguļojas jaunatrastās harmoniju krāsās, maģiski pārlaicīgā daiļumā.
Dzimšanas diena
Tikai pašiem svētku dalībniekiem domāts un pieejams Dziesmu svētku atklāšanas koncerts, kuru pārējie varēja baudīt tiešraidē, ir lielisks risinājums. Tas iepriekš pārbaudīts jau Skolēnu dziesmu un deju svētku atklāšanas pasākumos. Nekādu biļešu un ar tām saistītas negatīvas ažiotāžas. Visi septiņas stundas ilgā svētku gājiena dalībnieki vienkārši taisnā ceļā pa goda vārtiem, sveicienu pavadīti, nonāca Skonto stadionā, kas bija pārvērties svētku kvartālā. Lai nebūtu jāgarlaikojas tiem, kuri gājienā devušies pirmie, muzicēšana tur sākās jau ap pustrijiem dienā un turpinājās visu dienu. Arvien pieaugošo dalībnieku publiku izklaidēja gan Imanta Dimanta un Laimas muzykanti, gan Rīgas danču klubs, Tautumeitas, Raxtu raxti un dažādu Latvijas novadu kopas.
Viņi visi bija lieliski iesildītāji saviļņojuma un enerģijas augstākajam vilnim. Piekāpās pat daba: mazliet pasmidzinājis gājiena beigās, lietus mākonis tomēr atstājās un vairs netraucēja, un dzeldīgais ziemeļu vējš izrādījās bezspēcīgs pret karstām sirdīm un kopības izjūtu. Tā virmoja visā vairāk nekā 43 000 klausītāju un skatītāju publikā un bija acīmredzama gan daudzu roku mājienos, gan kopīgā viļņojumā un dejā, gan viedtālruņu gaismiņās, kas šajā tūkstošgadē aizstāj sveču liesmas.
Atklāšanas koncertu tā mākslinieciskajiem vadītājiem – diriģentam Jānim Ozolam un komponistam, taustiņinstrumentālistam Kārlim Lācim – bija izdevies izveidot tā, lai tas iepriecinātu un gandarītu patiešām ikvienu, vienlaikus apliecinot tradīcijas mugurkaulu – kopkori. Tas bija visa vakara galvenais varonis. Vai koru un deju kolektīvu dalībniekiem attālajos Latvijas novados bieži ir iespēja klātienē klausīties, piemēram, Instrumentus vai Prāta vētru, sastapt tautā visvairāk mīlētos komponistus Raimondu Paulu, Zigmaru Liepiņu, Mārtiņu Braunu, Jāni Lūsēnu, Kārli Lāci, Raimondu Tigulu vai operizrādē izbaudīt Marinas Rebekas sniegumu? Un vai to maz iespējams salikt kopā vienā saderīgā programmā? Bija izdevies brīnums: radīt programmu, kas der visiem un vienlaikus ikvienam.
Uz skatuves kopā ar orķestri un kopkori Jāņa Ozola vadībā uzstājās gan mūsu pasaules operzvaigzne Marina Rebeka, gan viss mūsu populārās mūzikas un etnofolka solistu zieds – Aminata, dinamiskā trijotne Lady’s Sweet (Jolanta Strikaite, Vineta Elksne, Karīna Tropa), Aija Andrejeva, Kristīne Kārkle, Zigfrīds Muktupāvels, Intars Busulis, Daumants Kalniņš, Renārs Kaupers, Jānis Šipkēvics, Reinis Sējāns, Intars Busulis un Emīls Balceris. Sirsnīgus stāstus vēstīja koncerta vadītāji Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Repertuārs – no iemīļotākajām šodienas komponistu un tautas dziesmām līdz latviešu mūzikas klasiķa Jāņa Mediņa Ārijai, kuru no simfonisko koncertu vispopulārākās piedevas (protams, pēc šajā ziņā nepārspējamā Dārziņa Melanholiskā valša) vecmeistars Jēkabs Ozoliņš bija speciāli aranžējis soprānam ar kori un simfonisko orķestri.
Šo Latvijas simtgadei sagatavoto dāvanu Marina Rebeka nodziedāja ar īpašu siltumu un sirsnības starojumu, savas balss izteiksmīgajā krāsu spektrā ieaužot mums tik pazīstamās, melanholiskās ilgas un gaišo smeldzi. Savukārt viņas personības starojums un dzidrais, plašais balss skanējums pašā koncerta sākumā dziedātajā Raimonda Paula Savās mājās, savā tēvijā uzdeva toni visam, kas turpinājās šajā vakarā.
Kopīgs rituāls
Emocionāli saviļņojošas šī koncerta virsotnes bija gan Zigmara Liepiņa Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas Aminatas priekšnesumā un Es atnācu uguntiņu, ko dziedāja Aija Andrejeva, gan tautasdziesma Tumša nakte, zaļa zāle Daumanta Kalniņa interpretācijā, nemaz jau nerunājot par fināla daļās atskaņoto Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesmu, Jāņa Lūsēna Trim zvaigznēm (Daumants Kalniņš un Jolanta Strikaite), Kārļa Lāča mūzikla Pūt, vējiņi! tituldziesmu un Renāra Kaupera Manu dziesmu. Un, ja ir jālūdz – tad ar Raimonda Tigula Dod, Dieviņi vienkāršo, latvisko kodu.
Lai gan balss skan lieliski, priecīgi smaidīgais Emīls Balceris vēl nešķiet nobriedis Mārtiņa Brauna Dvēselītes dziļajam, introvertajam saturam. Nevietā koncerta dramaturģijā starp finālā koncentrētajām mūsu tautai nozīmīgākajām spēka dziesmām iesprukusi Imanta Kalniņa liriski filozofiskā Apvij rokas. Būtisku, veselīgi apliecinošu enerģijas un spēka lādiņu ilgam laikam raidīja kopdziesmas, īpaši Es izjāju prūšu zemi visu koncerta solistu, vīru kopīgajā izpildījumā, vareni rībot Pērkonvīru etnobungām. Pieaugošā un glorificētā individuālisma kontekstā mums arvien grūtāk ir apvienoties kopīgā domā, taču kopdziesmas, kurās solisti nolika malā savas personiskās ambīcijas, pierādīja, ka to vēl spējam. Ritmiskais Iļģu hits Mīl katrs savu baltu maizes riku izvērtās visaptverošā rituālā, Kārļa Lāča Pūt, vējiņi! – mūsu mentalitātes kopīgā izpaudumā.
Lūsiņas
Kārtējā