Vismaz šajā – visaugstākās raudzes akadēmiskās mūzikas – piedāvājumā mums vairs nav jāatkārto Latvijas pirmās atmodas laika dzejnieka un ērģelnieka Jāņa Ruģēna (1817–1876) retoriskais jautājums: "Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?" Nav gluži tā, ka mūzikas mīļotāji Latvijā līdz šim būtu mucā auguši un vien caur spundi baroti. Pie mums arī iepriekš ir viesojušies pasaulslaveni solisti un orķestri, to vidū arī vairākas jaunā festivāla Rīga Jūrmala piedāvātās klasiskās mūzikas zvaigznes, piemēram, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris, Izraēlas filharmonijas orķestris, Londonas simfoniskais orķestris, diriģenti Zubins Meta un Mihails Pļetņovs, pianisti Likā Debargs un Luks Geņušs, vijolnieks Vadims Repins, un kur tad vēl čellists, kādreizējais rīdzinieks Miša Maiskis ar savu talantīgo meitu pianisti Liliju Maisku.
Būtiskākā atšķirība ir tā, ka jaunajā klasiskās mūzikas festivālā Rīga Jūrmala, kura norisi dara iespējamu iespaidīgs mecenātu atbalsts, beidzot dota iespēja viņu sniegumu šeit baudīt nevis izņēmuma kārtā, bet sistemātiski un blīvā koncentrācijā visā vasaras gaitā. Karstajā 19.–21. jūlija nedēļas nogalē piedzīvotie pieci koncerti – divas Bavārijas Radio simfoniskā orķestra programmas Latvijas Nacionālajā operā un trīs kamermūzikas koncerti Lielajā ģildē un Operā – ir precīzi viena ceturtā daļa no ambiciozā festivāla šīsvasaras piedāvājuma. Turpinājums sekos Dzintaru koncertzālē.
Pirmie atklājumi
Grūti iedomāties vēl niansētāku, atdevīgāku, inteliģentāku, izsmalcinātāku, jūtīgāku, precīzāku un vienlaikus emocionāli atraisītāku un azartiskāku orķestri, kāds ir Bavārijas Radio simfoniskais orķestris. Ikdienas darba rutīna nespēj izdeldēt to ļoti īpašo muzicētprieku, ko izstaro šī orķestra mākslinieki – visi kopā un katrs atsevišķi. Pašlaik šo izcilo kolektīvu, kurš ir viens no labākajiem pasaulē, vada latviešu maestro Mariss Jansons. Viņa vadībā orķestris jau ir sniedzis neaizmirstamus mūzikas brīžus arī klausītājiem Rīgā, un arī šoreiz "laime bija jau tik tuvu". Diemžēl ārsti ir likuši Marisam Jansonam iepauzēt, un abos koncertos Rīgā viņu aizstāja somiete Susanna Melki, viena no retajām diriģentēm sievietēm ar pārliecinošu pasaules karjeru.
Susanna Melki jau pašā sākumā, diriģējot Žana Sibēliusa Pirmo simfoniju, pārsteidza ar vērienīgiem, enerģiskiem roku žestiem, ka bija grūti pie šī stila pierast. Zinot, ka Susannas Melki radošās uzmanības centrā ir mūsdienu visjaunākā mūzika no operas līdz pat Pjēra Bulēza radītā Ensemble intercontemporain eksperimentālajam kamerrepertuāram, arī domāju: interesanti, vai arī laikmetīgo kamermūziku viņa diriģē ar tik plašiem, stūrainiem, valdonīgiem žestiem?
Saprotu gan, ka pie šādām pārdomām vainīga stigma: ja šādi – tik pašpārliecināti! – diriģētu vīrietis, tas šķistu normāli… Taču Susanna Melki acīmredzot nevēlas piebalsot tiem, kuri zina, kāds ir vīrišķīgs un kāds – sievišķīgs muzicēšanas stils, par ko bieži mēdz runāt, salīdzinot solistus instrumentālistus. Es arī nevēlos, tomēr atšķirības fiziskajā spēkā un kustību valodā pastāv. Savveida diskomfortu radīja arī kontrasts starp vizuāli redzamo un dzirdamo, jo, par spīti diriģentes un orķestra milzīgajai pašatdevei, simfoniskais skanējums Operas akustikā šķita nākam no tālienes vai slāpēts ar kluso pedāli.
Tā vai citādi – Sibēliusa simfonijas interpretācijā Susanna Melki apliecināja sevi kā diriģente, kura jūtīgi ieklausās niansēs un precīzi vada orķestri, tikai dara to bez "tamborēšanas". Pateicoties viņas temperamentam, Sibēliusa simfonijas emocionālā temperatūra bija negaidīti karsta un mainīga. Orķestris burtiski gleznoja ziemeļu dabas ainavas, spēlējās ar gaismu, atzinās apgarotā mīlestībā, bet romantiskajā saviļņojumā nepārprotami atklāja Sibēliusu kā ziemeļu Čaikovski. Tiesa, tā dēvētās "lielās līnijas" gan nav diriģentes stiprā puse, taču tā nudien nav arī Sibēliusa skaistās un patiesās, taču diezgan fragmentārās mūzikas sāls. To apliecināja arī piedevās ļoti izjusti nospēlētais Valse triste/Skumjais valsis – atvadas no dzīves, pēdējo reizi atmiņā kavējoties pie visa skaistā, kas piedzīvots. Ieklausoties radnieciskajā melanholiskajā ziemeļu kodā, neviļus domāju par mūsu Emīlu Dārziņu…
Pirmā simfoniskā vakara, 19. jūlija, programmu īpaši interesantu darīja dažādība, kurā Sibēliusam sekoja Sergeja Prokofjeva ārzemju periodā tapušais, neoklasiskais Otrais vijoļkoncerts ar savā vienkāršajā dabiskumā spožo Juliana Rahlina solo viņa un orķestra saspēles plašajā amplitūdā no maiga lirisma līdz tokātiskai groteskai un jauneklīgai enerģijai. Oficiālās programmas noslēgumā – Riharda Štrausa svīta no operas Rožu kavalieris, kurā orķestris jutekliski izgaršoja mūzikas erotisko virmojumu un neatkārtojamo skaistumu. Teju vizuāli baudāmais sudraba rozes mirdzums koka pūšaminstrumentu augstajās notīs vien bija ko vērts.
"Lielās līnijas" sagaidījām svētdienas, 21. jūlija, simfoniskajā vakarā Johannesa Brāmsa Otrajā klavierkoncertā ar austriešu pianisma lielmeistaru Rūdolfu Būhbinderu pie klavierēm. Mazāk nianšu, toties tīra manta brāmsiski gaišajā, līdzsvarotajā cildenumā un izkoptajā klavieru tonī. Harmonizējoši un nekāda manierisma, tāpat kā turpinājumā Ludviga van Bēthovena Otrajā simfonijā, kurā vēl nav komponistam vēlāk tipiskā drāmas vēriena un konfliktu. Te vēl valda racionāli objektīvs mažors un svētku uvertīru parādiskā gaisotne. Cita lieta – piedevās nospēlētā Bēthovena uvertīra Koriolāns, tās kompaktajā vēstījumā izceļot likteņa iezīmēto pretstraumju sadursmi un traģisko iznākumu.
Tīra, nesamākslota manta bija arī Juliana Rahlina un Rūdolfa Būhbindera kamermuzicēšanas kvalitāte, ko 20. jūlijā varējām baudīt Nacionālajā operā. Par spīti tam, ka intīmai kamermuzicēšanai Operas zāle ir krietni par lielu un burtiski mudina forsēt skaņu, māksliniekiem izdevās piepildīt Franča Šūberta, Ludviga van Bēthovena un Johannesa Brāmsa sonātes ar dzīvu, niansētu saturu cilvēciskā mērogā. Bet šajā brīdī –vienkārši kontrastam – būtu grēks neatgriezties pie simfoniskās programmas piedevās Būhbindera nospēlētajām spoži supervirtuozajām Johana Štrausa valšu transkripcijām. Pavisam cits mērogs…
Talants radīt prieku
Visaugstākās klases kamermuzicēšana ļāva pat beidzot sagaidītās siltās un saulainās sestdienas un svētdienas vidū ievilināt publiku Lielajā ģildē. Te lielais pārsteigums bija šeit vēl nedzirdētās jaunās britu zvaigznes Mārtina Džeimsa Bārtleta izteikti poētiskais, jutekliski niansētais pianisms. Savukārt mūsu publikai jau labi pazīstamais lietuviešu pianists Luks Geņušs (jaunākais pianistu dinastijā, Petra Geņuša dēls) piedāvāja ļoti interesantu repertuāru, kurā līdzās smalki niansētajam Friderikam Šopēnam bija retāk spēlētie Sergeja Prokofjeva klavierdarbiem (izlasei no desmit daļu cikla op. 12) un vēl gluži svaigas Leonīda Desjatņikova prelūdijas (no cikla Bukovinas dziesmas), kuras viņš spēlēja no notīm planšetdatorā. Atslēgas vārds viņa spēlei šajā programmā varētu būt rotaļīgums. Viņš ir arī viens no tiem pianistiem, kam pa spēkam sadalīt uzmanību precīzai, intelektuāli izrēķinātai poliritmijai un polimetrijai, kas veido Desjatņikova folkloriskajā garā ieturēto Bukovinas dziesmu prelūdiju sarežģītās faktūras.
Mārtinam Džeimsam Bārtletam piemīt īpašs talants sapņaini dzejot uz klavierēm un arī uzburt un izgaršot saulainu, bērnišķi patiesu prieku. Spilgts piemērs pēdējam bija Johana Sebastiāna Baha 147. kantātes populārā korāļa Jēzus ir mans prieks redzējums, klavieru transkripcijā ne nieka nezaudējot no kora krāsu iespējām. Gluži pretēji – te parādījās jaunas, saulainas krāsas, atsvabinot mūziku no filosofiskās vispārības, kāda tik bieži pārklāj Baha darbu lasījumus. Arī Volfganga Amadeja Mocarta 12. klaviersonāti jaunais pianists piepildīja ar impulsīvu prieku, risinot to kā dzīvu, atraktīvu sarunu starp ļoti dažādiem sarunas dalībniekiem.
Mārtins Džeimss Bārtlets pie klavierēm ir īsts dzejnieks. Izteikti maigs. Viņam patīk publikai dāvāt darbus, kurus mēdz dēvēt par "skaistākajām lappusēm", to vidū ir Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdija fa minorā (BWV 639), Roberta Šūmaņa Veltījums (Ferenca Lista pārlikumā klavierēm), Ferenca Lista Petrarkas sonets, Riharda Vāgnera Izoldes mīlas nāve (no operas Tristans un Izolde) ar tās ekstātisko emocionālo viļņojumu. Tomēr finālā atskan arī enerģisks "roks" no laikiem, kad rokmūzikas vēl nebija, – Sergeja Prokofjeva 7. sonātes raupji motoriskais fināls.
Pēcvārda vietā
Festivāla izpilddirektore Zane Čulkstēna atklāj: "Festivāla Rīga Jūrmala mērķis ir ierindoties starp izcilākajiem klasiskās mūzikas pasākumiem pasaulē, piedāvājot ne vien vietējiem mūzikas cienītājiem Latvijā, bet arī starptautiskai auditorijai spožu mākslinieku un repertuāra apvienojumu. Gribam kļūt par nozīmīgāko kultūras galamērķi Ziemeļeiropā – ticam, ka mākslinieciski augstvērtīgs piedāvājums kombinācijā ar Latvijas piedāvājumu kultūrtūrisma jomā sniegs unikālu pieredzi ikvienam skatītājam, kā arī kļūs par būtisku atbalstu valsts tēla veidošanā."
Citus festivālus skaudrā dzīves realitāte piespiedusi atteikties no savulaik izkoptā, unikālā nišas fokusa (piemēram, Liepājas pianisma zvaigžņu festivāls pārtapis par visaptverošu notikumu) vai pārvietot programmas akcentus vieglākas izklaides virzienā (mūzikas un mākslas festivāls Artissimo, Jūrmalas festivāls, Liepājas vasara, Summertime. Aicina Inese Galante, LNSO vasarnīca u. c.), taču festivāls Rīga Jūrmala sola nenovērsties no uzņemtā virziena piedāvāt tikai visaugstākās raudzes akadēmisko mūziku. Konservatīvi un principiāli. Tā turpināt gan būs iespējams tikai tad, ja patiešām izdosies iespiesties starptautiskajā mūzikas tirgū. Lauvas tiesa biļešu (80 %) uz šīsvasaras festivāla Rīga Jūrmala notikumiem tomēr iegādātas Latvijā, taču rīkotāji cer, ka nākamajos gados vietējās un ārzemju publikas proporcija būs piecdesmit pret piecdesmit. Tas mazliet arī biedē, jo ne Operā, ne Lielajā ģildē vietu nekļūs vairāk un arī akustika paliks tāda, kāda ir. Savukārt, sapņojot par jaunu koncertzāli Rīgā, atkal jāatgriežas pie daudzkārt citētajiem Jāņa Ruģēna vārdiem: "Kad atnāks latviešiem tie laiki…"