Daudz kas mainījies arī pašu Vačovsku dzīvē, un, tā kā šie cienījamie brāļi neapšaubāmi ir autori, kuru savdabība "iekrāso" viņu filmas, liega pieskaršanās Vačovsku biogrāfijai nav pašmērķīga. Turklāt te ir dāsns materiāls, kas sasaucas ar filmas Mākoņu atlants postulēto brīvības ideju – visplašākajās šī jēdziena interpretācijās.
Viens no brāļiem Vačovskiem, kura vārds reiz bija Lerijs, ir radikāli transformējis sevi – viņš ir veicis dzimuma maiņas operāciju. Tagad Lerija vietā ir simpātiska sieviete labākajos gados ar ugunīgu matu ērkuli, vārdā Lana Vačovska. Lerijs, kas nu ir Lana, uz savas miesīgās ādas ir īstenojis vienu tām tēmām, kas dominē un jēdzieniski savāc struktūrā sarežģīto filmu Mākoņu atlants. Viņš ir pārkāpis savas robežas – dabas un Dieva noliktās –, visai netradicionāli pierādot, ka nebrīve, hierarhija, konvencijas, shēmas, struktūras un robežas – tas viss ir mūsu galvās, jā, protams, arī sociumā – konkrētā laikā, telpā un sabiedrībā, kurā valda noteiktas normas un pieņēmumi. Taču robežas var šķērsot. Filma Mākoņu atlants ir reibinoša robežu šķērsošana, ko īstenojuši Lana un Endijs Vačovski draudzīgā sadarbībā ar Vācijas režijas talantu Tomu Tikveru.
Seši stāsti dažādos laikos
Šī režisoru trijotne brīvi pārvietojas laika plūsmā starp 1849. un 2346. gadu, stāstot vienlaikus sešus stāstus. Te ir gan stāsts par mūsdienu grāmatizdevēju (Džims Broudbents), kurš uz mirkli tiek pie lielas naudas, pateicoties faktam, ka viņa izdotās grāmatas autors (Toms Henkss) publiski kādā ballītē izrēķinās ar savu oponentu kritiķi, nosviežot to no jumta. (Burvīgi ciniska ainiņa, kurā materializēts katra kritikas pa spalvai neglaudītā "sapnis".) Te ir stāsts par talantīgu, bet savas homoseksuālās orientācijas dēļ sabiedrības nežēlastībā kritušu jaunu komponistu (Bens Višovs), kurš dzīvo XX gadsimta sākumā, asistējot kādam nešpetnam klasiķim. Te ir stāsts, kura darbība risinās XX gs. 70. gados, tas saistīts ar korporatīvu noziegumu enerģētikas jomā, kuru pētī žurnāliste (Hale Berija) un gūst negaidītu atbalstu no kāda zinātnieka (Toms Henkss). Turklāt viņus abus nepamet sajūta, ka viņi jau ir tikušies... Tā arī ir, jo gan Hale Berija, gan Toms Henkss parādās katrs sešās (!!!) lomās, un Henksa gadījumā tas ir labākais, ko šis aktieris ir paveicis pēdējos desmit gados. Un tiešām – gan Henksa, gan Berijas varoņi no XX gs. 70. gadiem ir bijuši un būs saistīti ar smalkām saitēm citos stāstos un citos laikmetos --– arī tajā, kura darbība risinās postapokaliptiskā nākotnē un Berija ir sūtne no tālas planētas, bet – Henkss - iezemietis. (Tikpat milzīgs un kardināli atšķirīgs lomu skaits ir lieliskajam britu aktierim Džimam Broudbendam, austrālietim Hugo Vivīngam, arī Džimam Stērdžesam u.c.)
Filmā ir arī stāsts par jaunu Viktorijas laikmeta vīrieti, kurš atgriežas Anglijā ar kuģi no tāltālām kolonijām un ir par matu no nāves, un arī futūristiskā krāšņumā mirdzošs un līdz šermuļiem iedarbīgs stāsts – virtuoza antiutopija, kuras darbība notiek nākotnes Seulā – ātrās apkalpošanas restorānā, kura apkalpotājas tiek audzētas kā vistas inkubatoros. Viņu ieprogrammētais liktenis pēc kalpošanas savam dievam – patērētājam –, jāsaka, daudz neatpaliek no fermu iemītniecēm. Iespējams, tieši šī novele, kuras galvenā varone – viena no restorāna apteksnēm Sonmi – kļūst par mesiju, kuras misija ir nest apskaidrību patēriņa neprāta pārņemtajai pasaulei, vistiešāk asociēsies ar Vačovsku zīmola filmu Matriksu gan futūristiskā dizaina, gan bravūrīgās revolucionārās ideoloģijas dēļ, gan action ainu dēļ. (Šajā novelē spoguļojas teju visa XX gs. kinovēstures pieredze antiutopijas žanrā, ietverot gan leģendāro vācu filmu Metropole (1927), gan Ž. L. Godāra Alfavilu (1965), un tas nav viss.)
Negrasos piedāvāt filmas sižeta izklāstu – to nevar izdarīt, tikai vienu reizi noskatoties šo teju trīs stundas garo filmu. Atšķirībā no literārā pirmavota – Deivida Mičela romāna – filmas autori dažādos laika līmeņus un darbības pavedienus savij un sapin daudz radikālāk, nebaidoties izvairīties no Holivudas klasiskā stila principos iestrādātās mērenības un laika linearitātes postulātiem. (Mičela romāns, kaut spēlējas ar laika nogriežņiem un slāņiem, dara to daudz atturīgāk.) Kinovēsture pazīst tikai vēl vienu tikpat ambiciozu darbu kā Mākoņu atlants – vismaz laika hronoloģijas laušanas aspektā. Negrasos jūs aizkavēt ar senas kinovēstures akcentēšanu, taču nevaru arī nepieminēt Deivida Vorka Grifita leģendāro Neiecietību (1916) – filmu, kura drastiski paralēli risināja darbību, kas notiek dažādos laikmetos ar dažādiem varoņiem.
Grifita filma arī bija trīs stundas gara, un kinoskatītājam pagājušā gadsimta sākumā tā bija smaga uzmanības pārbaude, kā arī tolaik revolucionārās cross-cut montāžas principu demonstrācija. Vačovski un Tikvers nepilnus simt gadus vēlāk virpina nevis četrus, bet gan sešus stāstus, pārvietojoties no viena laika slāņa uz citu ar apbrīnojamu vieglumu un montējot krusteniski uz vella paraušanu! Šis vieglums ir fascinējošs, filmas ritms arī panāk to, ka tik stilistiski atšķirīgie un šķietami pat nesaistītie stāsti risinās raiti, aizrautīgi, pārmetoties no viena laika posma otrā. Šī veiklība notušē gan atsevišķu epizožu butaforismu (tādu nav daudz, bet ir) un šķietami kičīgus elementus spēj pasniegt ar jaunatklāsmes spēku. Filmai piemīt arī puzles kvalitātes – tas ir labirints, kurā ir aizraujoši klīst, mēģinot atrast izeju, mēģinot salīmēt atsevišķus fragmentus, atsevišķas nojausmas noteiktā jēgas kopumā.
Dažādi dzimumi, vecumi
Ejot uz filmu, noteikti vajadzētu zināt, ka viens no tās principiem ir ļaut aktieriem izspēlēt vairākas lomas – dažādu dzimumu, vecumu, laikmetu varoņus – tātad bez robežām. Un noteikti neaizejiet, nenoskatoties filmas titrus, kuros tiek piedāvāts šīs mīklas atminējums, atšifrējot pazīstamo aktieru neaptveramās un pārliecinošās transformācijas. Dzimumi, veidoli, tērpi, grims filmā mainās ar neparastu veiklību, garantējot absolūtu visa notiekošā ticamību. Mākoņu atlants ir virtuozas profesionalitātes piepildīts darbs, kas valdzina pat tad, ja skatītājs zaudē modrību, mēģinot galvā "atšifrēt" kārtējo filmas piedāvāto mīklu – laika cilpu, aktiera pārtapšanu utt. Te nu ir perfekta lieliska holivudiskā vēriena (Vačovski) un Eiropas autorkino (Tikvers) "radošā laulība" ar milzīgas brīvības potenciālu.
Mākoņu atlants ****
Fantastika, drāma. Režisori Endijs un Lana Vačovski, Toms Tikvers. Lomās Toms Henkss, Hale Berija, Sūzana Sarandona, Džims Broudbents, Hugo Vīvings, Bens Višovs u. c.