Parīze, mūsdienas. Divi pieklājīgi situēti pensionāri Žoržs (Žans Luijs Trentiņāns) un Anna (Emanuela Riva) vada savas rēnās vecumdienas plašā dzīvoklī pilsētas vēsturiskajā centrā. Kā bijušie mūzikas pedagogi viņi kopīgi apmeklē talantīgā znota klavierkoncertu Elizejas lauku teātrī, pie viņiem ciemojas tagad slavens audzēknis, piemiņai atstājot disku ar Šūberta ierakstiem, ikdienas rituāli mijas ar mīļām kopīgām atmiņu atceres stundām, sarunas "par neko" un citiem niekiem – ar klavieru paspēlēšanu vai ierakstu klausīšanos viesistabā, meitas (Izabella Ipēra) regulārajām pieklājības rūpestu vizītēm. Nē, ne tas.
Līdz nāve mūs šķirs
Filma ar provokatīvi romantisko nosaukumu Mīlestība/Amour iesākas ar durvju uzlaušanu. Policija un kaimiņi acīmredzot pamanījuši, ka tajā dzīvoklī kaut kas nav lāgā – tā īpašnieki ilgi nav redzēti, lai gan citi mājas iemītnieki zina – dzīvokļa saimniece ilgu laiku bijusi insulta piekalta invalīdu krēslā, un vīrs par viņu maigi rūpējies. Taču vienā no istabām atklājas šausminoša aina – starp savītušām puķītēm gultā atrodas vecas sievietes līķis. Tā ir Anna. Viņas vīru Žoržu vairs tā arī nesastapsim – viņš ir pazudis. (Tālāk seko pats filmas stāsts, kurā uzzinām ne mazāk baisu visskaistāko jūtu un mīlestības attiecību stāstu, taču – vajag arīdzan spēku, lai atzītu faktu, ka dzīvoklī ir notikusi slepkavība un, iespējams, vēl kāda nāve.) Finālā pa tukšo Annas un Žorža dzīvokli klīst viņu pieaugusī meita Eva. Kā mēdz teikt – viņa palikusi viena plašajā pasaulē. Pasaulē, kas ieslodzīta veclaicīgi nobružātā, taču kulturālas pašcieņas pilnā buržuāziskā miteklī – dzīvoklī cietoksnī ar dūjām aiz loga.
Austriešu režisora Mihaela Hanekes filma Mīlestība ir šīs sezonas kinobalvu favorīte pasaulē – sākot ar triumfu pērn Kannās (tur Haneke saņēma jau otro Zelta palmas zaru), turpinot ar Eiropas Kinoakadēmijas lēmumu piešķirt Mīlestībai mūsu kontinenta gada labākās filmas titulu, beidzot ar ASV Kinoakadēmijas Oskaru gada labākajai ārzemju filmai, Lielbritānijas "Oskaru" – BAFTA Zelta masku – un Francijas nacionālo kinoprēmiju Cēzars visās galvenajās nominācijās – labākajiem aktieriem Emanuelai Rivai un Žanam Luijam Trentiņānam, labākajam režisoram un filmai. Te neminu apmēram 30 mazāka kalibra starptautisku kinobalvu un suminājumu, kas vēl ir šī Hanekes darba kontā.
Tāpēc jo grūtāk racionāli ir izskaidrojams Amour fenomens, kas tad filmu padara tik īpašu. Žurnālā Rīgas Laiks 2012. gada decembra numurā par Mīlestību sprieda trīs gudri cilvēki – režisors Alvis Hermanis, režisors Dāvis Sīmanis un filozofs Uldis Tīrons –, tā arī nevienojoties "kopīgā dziesmā": diviem no viņiem Hanekes filma, godīgi sakot, izraisīja aktīvu netīksmi kā "auksta", "tukša", pat pazemojoši manipulējoša ar skatītāju un aktieriem, ciniski izskaitļota.
Sociālo saišu entropija
Uzreiz pēc filmas pirmizrādes Kannās franču laikraksts Libération iznāca ar draudīgu virsrakstu Tas, kurš nespēj raudāt, skatoties Hanekes Mīlestību, ir bezjūtīgs muļķis. Kritiķis Žerārs Lefors tikai ievadīja radikālo viedokļu sadursmi, kādu provocējis Mihaela Hanekes veikums. Vieni kliedz – raudi vai nosprāgsti, jo filma ir šedevrs, augstā dziesma jūtām, rūpēm un mīlestībai, kas nenoveco! Citi auro – Haneke ir nežēlīgs ciniķis, kurš patologanatoma bezkaislībā uzfilmējis, kā divi veci, cienījami aktieri nomoka viens otru līdz nāvei, tuvu sirdsklauvēm novedot arī garlaikotos, tomēr līdzjūtīgos skatītājus.
Bez šaubām, dumji būtu gaidīt, ka allaž sociāli kritiskais režisors un scenārists Haneke pēkšņi būtu apmetis kažoku otrādi un nofilmējis mīlīgu, skatītāju uztverei komfortablu filmu par to, cik skaisti ir diviem mīlošiem cilvēkiem novecot kopā. Pat ja Haneke atzinies, ka šī ir viņa "personīgākā filma, kas radusies pēc ilgām sarunām ar sievu" (paša 70 gadu vecā režisora laulībai ir 30 gadu stāžs).
Hanekes radošais rokraksts ir visdažādāko sociālo saišu entropijas – sairšanas, degradācijas – fiksēšana, kuru viņš kopš 1989. gada, kad debitēja lielajā kino, savās (tikai) divpadsmit spēlfilmās ir izkopis līdz patiesi ķirurģiskas formas un jēgas vienotības virtuozitātei. "Tas, kas dzimst dziļi apziņas pagrabos, burbuļo un gatavs izlauzties virspusē kā tieksme pēc nāves un cilvēcisko attiecību iznīkšanas, maskējoties ar visparastāko austriešu sīkpilsoņu ikdienas sadzīvi (emocionālās sasalšanas triloģija Septītais kontinents, Benija video, 71 hronoloģisku nejaušību fragments), vardarbības perversā pievilcība (Dīvainās spēles – abas, austriešu un amerikāņu, versijas), buržuāziskās elites neirozes (Klavierskolotāja), koloniālo attiecību netaisnīgums (Apslēptais), loģiskais ceļš no protestantiskā rigorisma līdz protonacismam (Baltā lente)," – lūk, kā Mihaela Hanekes filmu jaudīgo tematiku raksturo ievērojamais franču kinoteorētiķis Žans Filips Tesē žurnālā Cahiers du Cinéma.
Jautājums prātam, nevis jūtām
Haneki viegli varētu turēt aizdomās par pārlieku moralizēšanu, ja vien režisors pārāk neuzticētos skatītāja kritiskajai spriestspējai – un tieši tāpēc Hanekes filmas ir grūti "saprast", akceptēt emocionāli. Režisoram derdzas jūtināšanās un izdabāšana skatītāja labsajūtai. Režisors bezkaislīgi un vienlaikus estētiskā perfekcionismā fiksē cietsirdības mehānismu un tās bieži vien metafizisko dabu. Var arī apgalvot otrādi – viņš nedabisko demonstrē kā dabisku parādību, lai tikai skatītāju vestu pie prāta.
Tā arī notiek Mīlestībā, filmā ir divas zīmīgas ainas, kas ļauj nojaust par Mihaela Hanekes ačgārnā humānisma garu. Pirmā – Annas pēkšņā atslēgšanās virtuvē, kad viņa uz mirkli zaudē uztveres spējas. Ekrāna skaņas lauks ir viena vienīga ūdens tecēšana krānā – Anna nedzird un nejūt, ko viņai blakus saka Žoržs. Tikai mirklis, un dzīvība (trokšņi, runa) atgriežas kadrā. Tekošs ūdens kā sastinguma simbols iegūst spēcīgu kinematogrāfisko efektu (līdzīgi filmā tiek izmantota Šūberta un Bēthovena mūzika – dievišķa melodija kā stinguma zīme; par dzīvokļa interjera filmējumiem nemaz šoreiz nerunāsim – tas ir vesels dramaturģiskais sižets).
Otra epizode, protams, ir bērnišķīgi niķīgās (sic! – vecumā cilvēks iekrīt "bērna prātā") Annas gārdzienu – sāpes, sāpes, sāpes! – apklusināšana. Vispirms Žoržs, kad sieva atsakās ēst, viņas niķus mīlestības vārdā pārtrauc ar pliķi (no kura pats nobīstas ne pa jokam – Trentiņāna un Rivas saspēle tiešām ir vairāk nekā ģeniāla). Līdz beidzot Annas neciešamās mocības vīrs izbeidz vienīgajā iespējamā veidā – viņš Annu noslāpē. Haneke, saprotams, ar filmu neaģitē par eitanāzijas legalizēšanu Eiropā. Tikai uzdod skatītājiem nekautrīgi tiešu, nepatīkamu jautājumu – cik tālu savā mīlestībā pret vistuvāko esat gatavi iet jūs? Līdz nāvei? Patiešām? Un šis jautājums pārstāj būt teorētisks, kaut arī runa taču ir «tikai par filmu». Haneke nav liekulīgs mizantrops un uzskata, ka šādi jautājumi jāuzdod skatītājiem, kas vēl ir pie pilnas apziņas. Proti – tas ir jautājums prātam, nevis jūtām. Radikāls domas žests.
Un pēdējais – kur palika Žoržs pēc Annas slepkavības?
Mīlestība
Drāma. Austrija, Francija, Vācija. 2012.
Režisors Mihaels Haneke. Lomās Žans Luijs Trentiņāns, Emanuela Riva, Izabella Ipēra