Rasas Šulcas jaunākās personālizstādes Parasomnija nosaukums pilnībā izsaka darbu saturu – tie veltīti miega traucējumiem, kam raksturīga noteikta uzvedība vai darbības, cilvēkam esot aizmigušam. Savukārt ekspozīcijā redzamais šķiet secīgs turpinājums mākslinieces iepriekšējām darbu sērijām, Rasa Šulca attīsta viņu interesējošo mākslas tēlu valodu. Mēģinot definēt Rasas Šulcas līdzšinējo daiļradi, varētu apgalvot, ka viņas glezniecība iemieso ļoti tradicionālas mākslas vērtības un to, kas lielākajai daļai skatītāju saistās ar labu un "pareizu" glezniecību.
Miega dzeja
Mākslinieces rokraksts ir visnotaļ konsekvents un daudzu gadu garumā saistās ar reālistiskām, figurāli lakoniskām kompozīcijām, kurās tiek risināti šķietami vienkārši sižeti, kas rosina skatītāja iztēli ar īpatnēju, mazliet sirreālu noskaņu. Paņēmienu pamatā ir samērā vienkārša formula, ko bieži gaida no mākslas. Tā ir saprotama, viegli uztverama, iztēli un atmiņas kairinoša, kā arī vizuāli interesanta. Gribas uzsvērt, ka šī vienkāršība nav jāvērtē kā trūkums, lai gan eksperimenti un neparastu formu meklējumi privātās gaumes līmenī mākslas publikai ir saistošāki un arī kopumā daudz pieprasītāki kultūras industrijā, kas nesātīgi alkst pēc kaut kā jauna, nebijuša un neredzēta. Rasa Šulca šķiet iemiesojam tā tipa mākslinieci, kas darbojas ārpus mākslas pasaules pieprasījuma, gleznojot tikai sev personiski saistošo.
Izstādes Parasomnija darbu ciklā mākslinieci ir interesējuši neparasti miega stāvokļi, pusnomoda brīži, kuros cilvēks mēdz runāt vai kā citādi radoši izpausties. Piemēram, māksliniece atsaucas uz dažādiem gadījumiem, kad cilvēki šādā stāvoklī rada mākslas darbus, un ar viena autora radīto "miega dzejas" lasījumu un pierakstu papildina arī gleznu ekspozīciju. Miega stāvokļi un sapņošana joprojām ir viens no neizzinātākajiem cilvēka uzbūves fenomeniem, kas ir pavēris arī plašas mākslinieciskās interpretācijas iespējas, jo tēmas potenciāls šķiet mūžīgi neizsmeļams. Tas fascinējis radošas personas visos laikmetos.
Kaut kādā ziņā mentālā telpa starp apziņas un miega stāvokli ir salīdzināma ar mākslas radīšanas procesu, kurā līdzīgā veidā neapzināti impulsi pārklājas ar apzinātām darbībām. Rasa Šulca izstādes darbus piesaka kā šādu brīžu attēlojumu – sievietes portretētas pusmiega stāvoklī un kļūst par parasomnijas alegorijām rembrantiskā pustumsā. Īpašo pusnomoda apgarotības stāvokli māksliniece centusies izteikt ar ķermeņa pozām un sejas izteiksmēm, kā arī tēlu mentālo uzlādētību pastiprinot ar neparastiem telpas un gaismēnu modelējumiem, kas transformē vidi abstraktā nekurienē.
Abi paņēmieni savijas psiholoģiski metafiziskas glezniecības izteiksmē, kas tomēr nepazūd tematiskā abstrakcijā, kurā ikkatrs var saskatīt, ko vien vēlas. Pārpasaulīgais tiek sasaistīts ar konkrētiem, reālistiskiem motīviem, pusnomodu un dažu personāžu stāstiem par saviem atklājumiem miegā. Tiesa, nav skaidrs, kāpēc gleznu varoņu stāsti anotāciju veidā papildina tikai dažus darbus, nevis visus.
Sirreālā noskaņa
Gleznu sērija ir sadalīta vairākos posmos, kuros iekļauti gan pietuvināti sejas portreti, gan pilna auguma lielizmēra kompozīcijas, kā arī viens videodarbs, kurā atkārtota tā pati kompozīcija – uz krēsla sēdoša sieviete nosacītā telpā starp zaļumiem un melnu, kosmisku tumsu. Gandrīz identisks telpas un figūru traktējums bija redzams Rasas Šulcas izstādē Neviens neko neteica 2015. gadā Mūkusalas mākslas salonā: tajā cilvēku savstarpējās attiecības tika pētītas kādā mistiskā nekurienē (arī citas Rasas Šulcas izstādes ir it kā secīgi turpinājušas cita citu ar līdzīgu motīvu atkārtojumiem un izvērsumiem).
Viens no Parasomnijas galvenajiem elementiem ir sirreālā, sapņiem līdzīgā noskaņa, un papildu efektu neparastajai atmosfērai nodrošina peldošās galerijas Noass telpas. Galerijas ģeogrāfiskais novietojums starp ūdeni un sauszemi, tā neparastie apgaismojuma (vai drīzāk aptumšinājuma) efekti un industriālais interjers paši par sevi veido spēcīgu scenogrāfisku efektu. Iespējams, baltā kuba eksponēšanas apstākļos gleznu pusnomoda noskaņa būtu mazāk jūtama.
Neparastās ikdienišķības estētika nezaudē aktualitāti un ir raksturīga lielai daļai mākslas pēdējo gadsimtu garumā – romantisma impulsi joprojām spēcīgi pulsē kultūras laukā. Fantastiskais visdažādākajās izpausmēs caurvij laikmetīgo kultūru un izgaismojas gan kā politiskas fikcijas, gan zinātniskās fantastikas parafrāzes un arī pavisam sapņainu sižetu formā. Tradicionāli tas tiek skaidrots kā bēgšana no modernās pasaules racionālisma, birokrātiskās ikdienas sakārtotības un iepriekšparedzamības. Rasas Šulcas darbos virmo ne vien novēršanās no ciniskas virspusējības, bet arī atgriešanās pie cilvēciskiem mērogiem mākslā, vēlme komunicēt ar skatītāju un nodot viņam savas mākslinieciskās vīzijas, materializējot iztēlē radītās ainas.
Mākslinieces motivācija un izmantotie paņēmieni ir vienkārši un saprotami, tie kontrastē ar laikmetīgajā mākslā dominējošajām pusnojaustajām iecerēm, kuru nozīmīgumam īsti nenotic ne skatītājs, ne pats mākslinieks. Rasas Šulcas darbi var šķist mazliet naivi vai vecmodīgi, jo to iekšējā loģika vairāk ir piederīga XX gadsimta vizuālās mākslas meklējumiem, nevis mūsdienu plurālismam un izmisīgajai vēlmei būt asprātīgam un prātā paliekošam, taču vienlaikus šī vienkāršība var būt arī ļoti veldzējoša uz garlaicīgās sarežģītības fona.
Rasa Šulca
Izstāde Parasomnija
Peldošajā mākslas centrā Noass līdz 15.IX