Tie briesmīgie radījumi, par kuriem pārvēršas mūsu mīļie skolēniņi, knapi pārkāpuši padsmitnieku vecuma slieksni, ir neizprotami. Pat tiem, kuri vēl nesen paši bijuši pusaudži, šķiet, ka tīnis ir bīstamāks par tini un neizprotamāks par Pasaules okeāna dzelmi. Kā lai viņus pēta, kā lai sadzīvo? Tāds tīnis/tinis (jūs jau zināt, ka tiņa otrais vārds ir āmrija, vai ne?) atnāk no skolas/treniņa, piesēž pie galda un trakā ātrumā ēd. Uz jautājumu, kā gāja, labākajā gadījumā atrūc ar pilnu muti – normāli. Vai otrs klišejiskais variants: tīnis neēd vispār, klausās skaļu mūziku un šā vai tā nekomunicē. Tie, kuriem mājās pusaudži nav bijuši, pat nevar iedomāties, ka tā iespējams dzīvot mēnešiem. Pārējie atzīs, ka ir, protams, šo mēnešu vai pat gadu laikā brīži, kad bērniņš atkal ir jauks un mīlīgs, runātnīgs un parasts. Taču ne uz ilgu laiku. Teju katra mamma vismaz pāris reižu mūžā ir vēlējusies iegūt "pieaugušo-pusaudžu vārdnīcu" – modernāko un pilnīgāko sējumu, lūdzu! Jo pašu tīņu gadi ir ritējuši laikā bez mobilajiem, planšetēm, datoriem un vēlīnas apkārtstaigāšanas sejgrāmatā un draugiem.lv.
Ar labu gaumi
Vārdnīcas, protams, nav vēl joprojām. Tomēr arvien biežāk iznāk grāmatas, kuru autori (diez, kā viņiem tas izdodas?) saglabājuši sevī kādu tīņa atspulgu. Tā ir arī ar Henrikas Andersones radīto Emmu Gloriju, četrpadsmitgadīgu jaunu dāmu, kurai ir samērā sakarīga māte un vecākais brālis, tālu dzīvojošs tētis, pusdulla draudzenīte Kata, draugs Sandors un visādi sapņi. Sliktais tēls ir klavierskolotājs Rainers, kuram ir zināmas novirzes – ak, katra meitu māte mūsu laikā jau pati uzminēs, kādas. Nu jā. Grāmata sākas ar to, ka Emmas Glorijas labākais draugs, viņš arī sirdsāķītis, Sandors paziņo, ka brauc prom uz ilgāku laiku. Citu valsti. Sandors ir mūzikas ģēnijs, un viņam piešķirta stipendija. Emma Glorija nav sajūsmā – visa pasaule mazpamazām sabrūk, un nav pat neviena, ar ko dalīties šais bēdās. Kata ir vējgrābsle, viņai puiši patīk, bet neviens līdz šim viņai nav paticis tik ļoti, lai raisītos attiecības. Ar mammu, protams, atklāti runāt nevar. Uz Sandoru Emma Glorija dusmojas. Un tā nu atliek dienasgrāmata, kurā tiek ierakstītas visas pasaulīgās un pārpasaulīgās pusaudzes ilgas. Jāpiebilst, ka Emma Glorija ir no intelektuālo pusaudžu pasugas, viņa ir gudra un literāri apdāvināta būtne, un viņas ieraksti dienasgrāmatā gan ir pusaudzīga patosa pārņemti, bet noturas labas gaumes robežās un pieaugušu lasītāju nenonāvē (te nu kā diezgan pabriesmīgu varētu pieminēt slaveno Monstru skolu, kura pieejama arī latviešu valodā un kura ir viens baisi sekla teksta paraugs).
Pieaugušie kā mulāžas
Tā kā Emmas Glorijas mamma ir sakarīga un mūsdienīga māte, viņa, pamanījusi, ka ar meitu kaut kas nav īsti labi, nosūta jauno dāmu pie psiholoģes. Un saziņa ar psiholoģi ir patiešām burvīga – autore ļauj Emmai Glorijai sarunāties un vienlaikus citē arī viņas domas. Īss citāts no abu pazīšanās sākuma: "[psiholoģe] Vai tagad tev sāp galva? – Ej nu dirst, es nodomāju, bet tikai pamāju ar galvu, kopā ar ūdeni norīdama kapsulu." Pamazām šīs piespiedu attiecības tomēr atraisa Emmu Gloriju, un gala rezultātā sanāk, ka no psiholoģes dumpīgais bērns dabū arī kādu labumu. Tomēr pieaugušam lasītājam būs brīži, kad šķitīs – tieši pieaugušie ir tēloti diezgan neizteiksmīgi un plakani. Kā tādas kartona lelles: no priekšas skatoties – mamma, kas mamma, bet no sāna – tāda mulāžiņa vien. Precīzi tā, kā vienā brīdī parasts vidusmēra tīnis uztver savus vecākus. Tieši tādi paši ir arī pārējie pieaugušie – gan otrreiz precējies tētis, no kura meitai palikusi kaķene, gan iepriekš minētā psiholoģe, gan skolotājas un citu bērnu vecāki. It kā ir – bet lielas jēgas no viņiem nav.
Uz ko pa ļauties?
Lai gan Emma Glorija braši tiek galā ar visām dzīves uzsūtītajām nedienām, izmantojot dienasgrāmatu un pavisam parastu draudzeni, tomēr drusku kaitina autores uzstādījums: labi vecāki ir nevis tie, kuri paši cenšas runāt ar saviem bērniem, bet gan tie, kuri krīzes brīdī izvēlas palīdzību no malas. Psihologu. Diezgan klaji un pamācoši top iestāstīts, ka arī bērnam ir vieglāk atvērties sarunai ar svešinieku, kurš par to saņem naudu, nevis ar savas ģimenes locekļiem vai draugiem. Un psihologs nevis atrisina situāciju saknē, bet gan iesaka bērnam turpmāk izvairīties no situācijas atkārtošanās visvienkāršākajā veidā – vairs neapmeklēt nelaimīgās klavierstundas. Tāda nu ir tā mūsdienu Eiropas galvenā tendence. Man kā vidējās paaudzes pārstāvei tas tomēr atgādina padomju laikus, kad cilvēki tika aicināti (un arī paklausīgi devās) uz vietējo komjaunatnes/ partijas komiteju pat ģimenes strīdu gadījumos. Kā sacītu Lūisa Kerola radītā hercogiene jaukajā padomju multenē Alise Brīnumzemē: šai stāstā slēpta šāda morāle – grāmata patiks gan vecākiem, gan pusaudžiem, bet didaktiku drīkst laist gar ausīm!