Plašajā bērnu literatūras klāstā iespējams nošķirt dažus tematus, par kuriem bērnu autori, šķiet, ir rakstījuši vienmēr, piemēram, fantastiku, piedzīvojumu stāstus un tā joprojām. Viens šāds ilgspēlējošs žanrs būtu arī stāsts, ko varētu nosaukt par "skolas brīvlaika dēkām". Patiesi – skolas brīvlaiks kā no ikdienas pienākumiem brīvs un tāpēc piedzīvojumiem jo īpaši piemērots laiks ir bijis iecienīts gan pirms dažām desmitgadēm (lai atceramies Vijas Upmales Draudzības spieķus, Laimoņa Vāczemnieka Veco vraku noslēpumu un citus padomjlaika bērnības klasikas darbus), gan mūsdienās (Māra Runguļa, Jura Zvirgzdiņa un citu autoru rakstītais).
Šim "žanram" raksturīgas arī kopīgas iezīmes – parasti pusauga varonis, ticis brīvībā no mājasdarbu un stundu valgiem, teju piespiedu kārtā tiek nosūtīts uz laukiem pie vecmāmiņas, kur sākotnēji, kā šķiet, spīd viena vienīga garlaicība, bet drīz tiek dibināta draudzība ar vietējiem mohikāņiem un vairāk vai mazāk legālas, bet vienmēr traki aizraujošas dēkas var turpināties visus trīs vasaras mēnešus. Jo kuram bērnam gan nepatīk piedzīvojumi, kustības svaigā gaisā un jauni draugi?
Esmu introverts
Izrādās, visiem nepatīk gan! Jeb, kā šarmanti asprātīgā un Latvijā labi pazīstamā igauņu autora Andrusa Kivirehka jaunajā grāmatā Oskars un lietas spriež titulvaronis, pieaugušie reizēm izturas neloģiski un pat vardarbīgi, cerot, ka jebkurš bērns gluži automātiski labi sapratīsies ar jebkuru citu bērnu. Vai tad jūs, pieaugušie, vaicā Oskars, savus draugus izvēlaties tikai tāpēc, ka jums nejaušā kārtā sakrīt vecums? Un Oskars, piemēram, kaut gan atbilstoši visiem uzskaitītajiem žanriskajiem parametriem grāmatas sākumā ir nosūtīts "trimdā" uz laukiem pie vecmāmiņas, nealkst sapazīties ar vietējiem razbainiekiem, kāpt kokos un dauzīt futbolbumbu.
Oskaram piemērots būtu latviešu rakstnieku vidē populārais sauklis "esmu introverts", jo apdomīgais, jūtīgais un bailīgais zēns nodarbošanos un piedzīvojumus vispirms meklē sevī un ap sevi, bet nealkst svešu cilvēku uzmanības. Tomēr vecmāmiņas mājās uzglūn tā pati žanriskā "brīvlaika stāstu" ķibele, proti, garlaicība. Bērnu grāmatas Oskara tētis, labu gribot, aiztransportējis uz ģimenes pilsētas mājokli, vecmāmiņa to vien zina, kā rosīties dārzā, gatavot pilnīgi neēdamas maltītes un spēlēt neiedomājami garlaicīgu galda spēli Ceļojums uz Mēnesi (pēc apraksta spriežot – kaut ko līdzīgu ričuračam), bet mūsdienu bērnu un pieaugušo allažīgo panaceju pret garlaicību – mobilo tālruni – Oskars ir aizmirsis mājās. Vai tiešām neatliks nekas cits kā ielaisties darīšanās ar trim aizdomīgajiem blondajiem ciemata zēniem, kas ganās aiz sētas un noteikti vēlas piedāvāt Oskaram bīstamus piedzīvojumus, kuros viņš nemaz nevēlas iesaistīties? Nu nē.
Kivirehks jau nebūtu Kivirehks, ja savam brīvlaika stāstam izvēlētos tik tradicionālu un banālu risinājumu. Tiesa, viss sākas pavisam nevainīgi un ierasti. No šķūnī atrasta koka gabaliņa, izkrāsojis to ar flomāsteriem, Oskars, dīkdienības mākts, sameistaro rotaļu mobilo tālruni. Un – kas to būtu domājis!? – izrādās, ka no šīs mantiņas ir iespējams piezvanīt! Tiesa, ne pilsētā strādājošajam tētim vai uz Ameriku aizbraukušajai mammai, bet... lietām. Priekšmetiem. Mēbelēm, traukiem, galda piederumiem... drēbēm ne, jo tās to tik vien zina, kā neskaidri murmuļot... Vecmāmiņas māju apdzīvojošās lietas, izrādās, ir interesantāka kompānija par visas pasaules futbolbumbu dauzītājiem!
Sienas pulksteņa dzeguze vēlas kļūt par zooloģiskā dārza direktoru, tāpēc Oskaram jāpiepilda pulksteņa korpuss ar uzzīmētiem zvēriem. Vecs velosipēds alkst doties pēdējā pastaigā pa savas jaunības ceļiem. Ragaviņas no šķūņa labprāt pirmo reizi mūžā redzētu, kāda izskatās vasara. Piena kanniņa noraizējusies par pazudušo vāku. Dārzā upuriem neganti uzglūn sarūsējusi nagla, kurai, kā izrādās, piemīt aktrises talants. Dzīvojamās istabas krēsls vēlas apceļot pasauli, t. i., pārējās mājas istabas. Oskaram ir darba pilnas rokas, viņš izlīdz visiem ar dažādu (dažiem – visai nešpetniem) raksturiņu apveltītajiem priekšmetiem atrasties, īstenot savus sapņus un vienkārši aprunāties ar saprotošu dvēseli, piemēram, daudz kopīga diskusijās atrod grīdas un zobu birstes, bet krējumtrauks un cukurdoze viens otram sūta slepenas bučiņas... Un vēl Oskara domas un jūtas aizvien biežāk nodarbina bērza galotnē ieķēries, no kaimiņmājas atlidojis sarkans baloniņš (kas oriģināltekstā ir sieviešu dzimtes vārds) ar meitenes balstiņu un vīzdegunīgi koķetu runasveidu...
Neredzamais stāsts
Kad kādu laiku no sirds esam uzjautrinājušies par asprātīgi atveidotajiem priekšmetu raksturiem un meklējot to paralēles ar tipāžiem cilvēku pasaulē (recenzijas autores favorīti ir priekšmeti, kuros Kivirehks pavilcis uz zoba literatūras pasauli, drēbju skapi apveltot ar šausmu stāstu autora talantu, savukārt atkritumu spainim piešķirot dziļu, samtainu balsi un spēju iz katras tajās iemestās mizas, čaumalas vai citas drazas radīt sentimentālus poētiskus izvirdumus), mazpamazām pielavās sajūta, ka Oskara rosība ap lietām tomēr ir zināmā mērā pašmērķīga, jo katra nodaļa rāda arvien jaunus personāžus, bet, izņemot aizvien izteiktākās simpātijas pret sarkano baloniņu, sižets riņķo pa aizraujošu, tomēr nenoliedzami noslēgtu apli. Taču nē – autors mums ir sarūpējis pārsteigumu.
Glābjot kārtējo upuri – pazudušu tējkaroti –, Oskars atbīda malā trauku bufeti un atrod ne tikai minēto galda piederumu, bet arī kaut ko, kas tumsā un putekļos gulējis piecdesmit gadu, – vecmāmiņas pazaudēto zelta laulības gredzenu. Tam var piezvanīt tāpat kā citiem priekšmetiem un uzzināt, ka vecmāmiņa jaunībā bijusi nevis garlaicīga tantīte, bet gaisīga meitene punktainā kleitā, meitene, kurai garšojis saldējums, nevis (kā tagad) ar gigantiskiem sīpoliem pildītas kotletes, meitene, kura mīlējusi vectētiņu un tāpēc joprojām gatavo viņa iemīļotās receptes, meitene, kuras balss joprojām pāri gadu attālumam sadzirdama zelta gredzenā.
Tas kļūst par pavērsiena punktu, kas ļauj Oskaram novērst uzmanību no lietām (nu, izņemot baloniņmeiteni bērza galotnē), lai vērīgāk paraudzītos uz to "meiteni", kas vecišķi rosās turpat līdzās un, kā izrādās, arī glabā sevī ārīgi neredzamu stāstu. Tikai, lai to uzzinātu, nav iespējams piezvanīt pa nokrāsotu koka gabalu. Lai to uzzinātu, ir jābūt līdzās un jājautā. Vai Oskars saņems drosmi un pajautās? Nezinām. Taču zēns nenoliedzami ir atklājis, ka aiz katras klusējošās fasādes – lietas vai cilvēka – slēpjas notikums, piedzīvojums, stāsts. Atšķirībā no daudziem tradicionālākiem "skolas brīvlaika stāstiem", pēc kuru izlasīšanas vienīgais secinājums nereti ir tas, ka piedzīvojumi tiešām "rullē", šis ir atzinums, kas paņemams līdzi uz ilgāku laiku. Varbūt pat uz dzīvi.