Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras emeritētā profesora Imanta Vecozola (dz. 1933) personālizstādes Aiz parādes durvīm darbi pārstāv visus viņa dzīves posmus – no studiju gadiem līdz šodienai. Ekspozīcijas kārtojumā hronoloģija ir atmesta, tas ļauj blakus ieraudzīt "abus galus" un to, kas tiem kopīgs. Pašportreti – jaunības reālisms ar vertikālās krunkās sarauktu pieri un stāvapkakli kā Ludvigam van Bēthovenam (1953), kā arī brieduma ekspresionisms ar iekušanu tonālās batālijās (1975) – signalizē par autora piederību romantiķu varenajai kopai.
Gaisma cieši turas pie objekta
Visupirms – par akadēmisko sākotni. Figurālā kompozīcija Grāvis (1958), kas gleznota LPSR Valsts mākslas akadēmijā, kļuva par pirmmetu pasūtījumam ar nosaukumu Melioratori. Gleznā attēlotais azaida brīdis sasaucas ar starpkaru posma latviešu glezniecību. Gan Kārlis Miesnieks, gan Jēkabs Strazdiņš, gan Jūlijs Jēgers gleznoja ēdienreizi kā svētbrīdi. Socreālisms tēmas garšai piemeta klāt kolektīvismu, bet atņēma reliģisko virsskaņu. Glezniecība, pielikta pie darba, ražoja metaforas un saukļus, teiksim: "Purvu nebūs!" Var redzēt, ka studentu Vecozolu visvairāk valdzinājusi tumši valgā zeme. Tā aizņem lielāko kompozīcijas daļu. Figūras ir iezemētas, lai neteiktu – "ieraktas" zemē, kontrastējošie krāsu akordi sadalīti pa lomām. Tālumā vīrs ar mērcirkuli staigā kā stārķis. Tuvumā sēž grāvracis. Viņam abās pusēs pa sievietei. Vienai balts lakatiņš galvā un violeti raibs lakatiņš pārmests pār soliņu – karsti! Otrai – zaļa blūzīte, kas izceļas pret sarkanīgi siltajām māla drenām. Otrā sieviete, šķiet, tālu ceļu nostaigājusi, alkatīgi dzer no baltas kanniņas, redzams tikai trauks, seja nemaz.
Grāvis piesaka tonālo domāšanu un sižetu, kur iespējama zemnieciski spēcīga, plaša švunka. No Grāvja izlien laukā visi nākamie Imanta Vecozola darbības virzieni: žanra glezniecība, portrets, klusā daba un ainava.
Un tad, kā izskatās, Imants Vecozols ir pārtapis par pilsētnieku. Viena no viņa pilsētainavām saucas Pēc lietus (1969, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs). Ģeometrizētas balti niansētas mājas ar nelielu un neuzbāzīgu krāsu prieciņu – zils pret dzeltenu. Kolorīta iesaistīšana dozētos daudzumos, norobežotos laukumos vai kopformā, liek runāt par Imantu Vecozolu kā krāsainu baltā toņa (baltais un melnais nav krāsa) meistaru. Pats viņš atzīst, ka glezno gaismu. Gaisma tiek apvienota ar faktūru, pastozu triepienu, materialitāti. Un materialitāte ir telpiska. Atšķirībā no Bruno Vasiļevska, kurš gaismu gleznoja pilnīgi gludi kā plaknes un gaismas attiecības, Imanta Vecozola gaisma cieši turas pie objekta.
Ķiploki, olas un ķirbji
Māju vietā parādās trauki. Imants Vecozols ir vācis porcelāna un fajansa traukus, pircis tos no privātpersonām un antikvariātos, jūsmojis par balto toņu gradācijām un glazūras sīkajām plaisiņām. Tur, kur ir cēlas lietas no Sevras, Meisenes un pašu Kuzņecova fabrikas, – tur saimnieciski nogruntējas māla podi, emaljēti baltie katli ar melnu maliņu vai kāds brangs alumīnija kastrolis "obščepits". Redzam pudeles, pudeles, baltas un melnas. Nav gadījies dzirdēt, ka gleznotājs draudzētos ar zaļo pūķi, kā tas bija ar Jāni Liepiņu, kuram, pārceļoties uz citu dzīvokli, iepriekšējā mājvietā palika pudeļu armāda. Te ir cits gājiens. 1970. gadā Imants Vecozols kādā Šveices galerijā bija ieraudzījis Džordžo Morandi pudeļu klusās dabas*, kur forma strukturē tuvu stāvošas krāsas. Strukturēšana Morandi gadījumā izklausās pārāk aktīvi. Viņa krāsas reibina ar pasivitāti un smalkumu, nevis saturu. Notiek krāsainu formu parāde.
Ar traukiem vienmēr labi biedrojas ēdiens: rupjmaize, baltmaize, rutki – Imanta Vecozola glezniecībai der gan pārgriezti, gan veseli –, ķiploki, olas un ķirbji. Biezās šķēlēs vai monolītā veselumā. Berģos, kur dzīvo mākslinieks, ķirbji aug dūšīgi. Barības ķēdes elementi ļaujas savienoties, sniedzot gleznai dziļu kontrastu vai noskaņojot to uz gaistoša viļņa. Šogad glezniecības bakalauru darbu apspriešanā Kuldīgā kāds glezniecības profesors teica, ka ēdienam jābūt vismaz trijās krāsās. "Nu, ēdiens varētu būt arī melnbalts," viņam iebilda profesors no Grafikas katedras. Melnie ikri uz baltmaizes, biezpiens uz rupjmaizes. Izstādē ir skaidri redzams, ka Imants Vecozols ir gleznojis abus konkurējošos konceptus. Abus kopā.
Garšīgās formas izstūmusi dzīve
Izstādē ir daudz darbu, kas tapuši pēdējos gados. Viens virziens atraujas no zemes un tiecas uz ēterisku vieglumu: gleznoto pilsētu vietā ir stājušās kolāžas – pilsētvīzijas. Mākslinieks izmanto periodiskos izdevumus, no poligrāfiski apdrukātiem taisnstūriem kārto tonāli noskaņotas, gaišas un priecīgas kompozīcijas. Apvēršot tekstu ar kājām gaisā, no informācijas pazūd saturs, paliek tikai formas pievilcība. Nekādu triepienu, nekādas faktūras, nekādu žestu, taču pēc sajūtas – tas pats Vecozols, kas eļļas gleznās.
Otru virzienu apzīmogo krīzes vecums. Piezemēšanās paaugstinātas drošības apstākļos. Tas parādās gan kā žagaru nesēji gleznā No meža (2015–2016), gan kaimiņienes salīkušajā stāvā, gan vecos, nolietotos priekšmetos. Garšīgās formas izstūmusi dzīve. Izstādē ir vairākas gleznas, kas portretē maisus. Katrā gleznā pa vienam monoloģiskam maisam. Imanta Vecozola diplomande, tagad LNMM speciāliste Baiba Sprance maisu formas motoriku salīdzina ar tēlniecības masas sastingušo kustību. Tur jaušas kaut kas no pasludināta ikoniska sprieduma.
Lai gan pats gleznotājs būtu gribējis izvairīties no patvaļīgām asociācijām, "maisu gleznas" ievelk iekšā saturu kā Trojas zirgs. Pat ja neko nezina par džutas auduma šķiedrām, džutas sievu revolucionāro dumpi, par to, ka maisos nes visādus smagumus – kartupeļus, kaķus un gaismu –, paliek viena mākslas vēsturē neapstrīdama patiesība. Uz maisa audumiem glezno. Uz ekspresionismu tendētie gleznotāji ir izmantojuši auduma rupjo faktūru, pastiprinot to ar sava temperamenta un krāsu spriedzi. Šaubu nav, Imants Vecozols saturu nav meklējis tālu, atradis to Aiz parādes durvīm, neizejot no mājas. Savos "maisos" viņš glabā pašu glezniecību.
Imants Vecozols
Personālizstāde Aiz parādes durvīm
Latvijas Mākslas akadēmijas aulā Līdz 29. septembrim
*Stella Pelše. Formas un satura līdzsvarotājs. Imants Vecozols. Galerija Daugava, Jumava. [2008], 27. lpp.