Inscenētie pieskārieni. Izstādes Fridrihsons pret Fridrihsonu recenzija

mūmijas cilāšanas koncepcija jau nu nedērēja fridrihsonam, tik vien kā eksotisks pierādījums laikam viņš nav. kur skatās kultūras gari...

Kurta Fridrihsona māksla spēj saistīt jebkādos salikumos, par to sirsnīgs paldies. Tomēr gan recenzente, gan kuratore kļūdās, rakstot par mākslinieka "izsūtījuma laiku". Cik zināms, Kurts Fridrihsons nekad nav ticis izsūtīts, bet gan apcietināts, notiesāts uz 25 gadiem, vēlāk daļēji amnestēts.

Izstāde tiešām ir labākais, kas redzēts Rīgas Mākslas telpā. Milzīgs paldies Repšei un Spalviņam par tik interesantu un vienlaikus vienkāršu Fridrihsona pasaules dziļuma atklāšanu, iespēju pilsētas steigas vidū pēkšņi sajust pagājuša laika pieskārienus, kuros nekas nav zudis ne no ideju spēka, ne domas un formas skaidrības un intensitātes. Bet par to, ka pat mākslas izstāžu vērtētāja (laikam taču kaut nedaudz skolojusies šai jomā), nespēj atšķirt ezotērikas seklumu no filosofijas patiesi kauns.

Izstāde ir viena no izcilākajām, kas pēdējos gados veltīta kādam latviešu māksliniekam. Jautājums recenzentei: "Asociāciju bagātība, rosinot kontemplatīvus neklātienes ceļojumus, bija visnotaļ specifiski saistīta ar padomju kultūrtelpas nosacījumiem". Kāpēc Jums šķiet, ka kontemplācija ir neklātienes ceļojums? Tā - gluži otrādi - tieši ir īstā un būtiskā klātiene, kad redzam, vērojam kaut ko tieši un nepastarpināti ar gara un prāta acīm, neaizķeroties pie materiālās virsmas un tūlīt ietiecoties uzlūkojamā priekšmeta dziļākajā būtībā. Jā, varbūt padomju laiks ar režīmu, represijām, dzelzs priekškaru neļāva daudz ko skatīt un aptaustīt tā materiālajā dimensijā, toties tas lika tādiem cilvēkiem kā Kurts Fridrihsons attīstīt kontemplatīvo klātbūtni. Un tā ir visīstākā klātbūtne, daudz īstāka par materiālo. Jo redzēt un pat aptaustīt kaut ko tikai materiāli bez kontemplatīvās, garīgās klātbūtnes nozīmē faktiski to neredzēt un pa īstam nepiedzīvot. Kā Sent-Ekzeperī teicis: "Būtiskais nav acīm saredzams".