Pelēks, drūms un teju sastindzis likteņa bezcerības sprostā, kas šķietami neskar vien režisora ieviesto, dinamiski kustīgo, atraktīvo, mīmisko āksta tēlu, skatītājus sagaida Dona Karlosa jauniestudējums – kopražojums ar Neapoles Sankarlo teātri – Klausa Gūta režijā. To izpildītājiem uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ir atjaunojis Marselu Peršs-Buskainu. Izrāde sākas un beidzas skarbā cietuma telpā (scenogrāfs Etjēns Pliss). Šajā vidē Spānijas karaļa Filipa II pils telpās galminieki, pret pašas gribu karalim izprecinātā Elizabete Valuā, viņas mīļotais dons Karloss un pats varenais karalis dzīvo kā cietumā, kurā visus novēro un tur bailēs patiesais valdnieks lielinkvizitors. Krāšņās solistu balsis atklāj patiesus, dziļi iekšēji pārdzīvotus un psiholoģiski precīzi raksturotus operas galveno varoņu tēlus, koris atveido sabiedrību no garlaikotām galmadāmām līdz viegli manipulējamām tautas masām, savukārt orķestris iestudējuma muzikālā vadītāja franču diriģenta Frederika Šaslēna vadībā uztur dzīvu drāmas nervu, sekojot līdzi varoņu pārdzīvojumiem un raksturojot notikumu gaisotni un situāciju pavērsienus.
Uzdevumu augstumos
Pretēji atjaunojuma režisora Marselu Perša-Buskainu preses konferencē apgalvotajam, ka arī operā kā vienā no teātra mākslas žanriem galvenais ir teksts, bet mūzika ir pēc tam, tieši Džuzepes Verdi mūzika un tās lieliskais izpildījums ir vērtība, kuras dēļ ir vērts doties uz Dona Karlosa jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā. Būs tikai mazliet jāpagaida, jo tuvākās izrādes notiks janvārī.
Var tikai apbrīnot Verdi mūzikas dramaturģijas meistarību, kas ļāvusi komponistam pēdējā paša akceptētajā šīs operas versijā vest dona Karlosa un Elizabetes Valuā liktenīgo mīlestības stāstu no absolūtas laimes un nākotnes cerību spārnotas pirmās satikšanās līdz nenovēršamai traģēdijai. Šo iespaidīgo psiholoģisko drāmu, kas norisinās uz Frīdriha Šillera traģēdijā atainoto XVI gadsimta Spānijas un Francijas vēsturisko notikumu un politisko attiecību fona, 8. oktobra izrādē spilgti un emocionāli patiesi interpretēja iestudējumā iesaistītie skatuves mākslinieki. Vispirms jau atslēgas figūras: austriešu bass Ginters Groisbeks (Spānijas karalis Filips II), poļu tenors Arnolds Rutkovskis (dons Karloss), LNO soliste soprāns Jūlija Vasiļjeva (spoža debija Elizabetes Valuā lomā), baritons Jānis Apeinis (Rodrigo, Pozas marķīzs), lietuviešu bass Tads Girininks (lielinkvizitors) un čehu mecosoprāns Estere Pavlū (princese Eboli). Tik spilgti raksturi – tik dažādas šo mākslinieku sniegumā bija šīs personības, un tik iespaidīgas bija šo tēlu interešu un ideju sadursmes!
Lai gan šīs Verdi operas titulvaroņa partija nevar lepoties ar melodiski daiļām ārijām, kuras tenoram varētu noderēt arī kā žilbinošs galā koncertu repertuārs, dziedamā materiāla ir daudz un uzdevumi ir sarežģīti, jo viena pēc otras seko dažādas vokāli un emocionāli spriegas duetu un citu ansambļu mizanscēnas. Dona Karlosa lomas izpildītājam gandrīz visu izrādes laiku ir jābūt uz skatuves, un partijā netrūkst arī augsto nošu. Ir nepieciešama liela izturība. Arnolds Rutkovskis ir savu uzdevumu augstumos, viņa tembrs ir patīkams, un dziedot viņš neforsē balsi. Precīza ir arī dziedātāja ķermeņa valoda, atveidojot iekšēji salauztu personību – pilnīgi pretēju dona Karlosa tuvākā drauga Pozas marķīza Rodrigo staltajai stājai un pārliecinātajai gaitai, kas lieliski padodas LNO baritonam Jānim Apeinim. Rodrigo partija izskan krāšņi un spēkpilni. Efektīgi izskan abu draugu slavenais, apņēmīgi enerģiskais duets – viens no vispopulārākajiem Verdi mūzikas hitiem.
Vokālais maratons
Soprāns Jūlija Vasiļjeva ir pilnībā iejutusies Elizabetes tēlā. Viņas balss iespējas ir jau gana plašas, lai tajā atspoguļotu gan dramatisku vērienu, gan lirisku maigumu, ar atbilstošām vokālajām krāsām atveidojot savas varones kaisli iekšējā cīņā starp jūtām un pienākumu, skumjas, cerības, sievišķīgu siltumu, dižciltīgas dāmas cēlumu un arī drosmi. Jūlijas Vasiļjevas balss un profesionālisms ir uzmanības un atzinības vērti, un Elizabetes Valuā loma dziedātājai ir kā radīta.
Greizsirdīgā princese Eboli, kuru atveidoja Estere Pavlū, ir izteikts raksturtēls ar eksotisku piesitienu (austrumnieciskajā Plīvura ārijā), kas piedzīvo lūzumu, kad atriebības alkas nomaina skaudra nožēla. Dramatiskais, vainas apziņas un nožēlas plosītais dziedājums Esterei Pavlū izdevās pārliecinošāk nekā Plīvura ārijas austrumnieciskie vijumi. Varu tikai iztēloties, kā šo āriju Dona Karlosa pirmizrādē Neapolē pērn decembrī dziedāja Elīna Garanča ar savu spāņu mūzikas interpretes pieredzi.
Dramatiskās sadursmes operā vēl jo vairāk saasināja tas, ka visi trīs varas tēlu atveidotāji – basi Ginters Groisbeks, Tads Girininks un Krišjānis Norvelis, kurš atveidoja Mūku un Spānijas karaļa tēva – imperatora Kārļa V – rēgu, – ir stalti, gara auguma vīri. Varēja gan just, ka Ginteram Groisbekam, kurš izcili iejutās Filipa II tēlā, nebija viegli dziedāt šo prasīgo lomu jau trešajā izrādē pēc kārtas. Turklāt Dona Karlosa mūzikas dramaturģijā varoņu galvenās ārijas, izņemot titulvaroņa pirmā cēliena āriju, ir sakoncentrētas izrādes otrajā pusē, kad daļa spēka jau ir iztērēta. Šajā ziņā tas ir vokāls maratons, kam ir nepieciešama "otrā" un "trešā" elpa. Par spīti grūtībām, Filipa II centrālā ārija, kurā karalis pārdzīvo, ka netiek mīlēts, Ginteram Groisbekam izdevās iespaidīgā dramatiskas atklāsmes un pārdzīvojuma spēkā. Ar savas balss krāsām un skatuves personības briedumu viņš karaļa tēlu parādīja visā tā pretrunīgajā daudzšķautņainībā. Savukārt Tada Girininka basa varenība un stāja nežēlīgā lielinkvizitora tēlā bija tik nesatricināma un trāpīga, ka uzdzina šermuļus. Viņa un Filipa II tikšanās un morālā spēkošanās "kurš kuru" bija patiesi satriecoša.
Ingas Šļubovskas līdzenais vokālais plūdums patiešām skanēja kā "balss no debesīm" (šāds ir dziedātājai uzticētās lomas nosaukums), vienlaikus saskaņā ar izrādes koncepciju demonstrējot varai pakalpīgu konformismu. Savukārt mēmais, plastiski hiperaktīvais galma āksts, pateicoties kolumbiešu aktiera Fabiana Augusto Gomesa-Boorkesa azartam un veiklībai, bija visatraktīvākais tēls pustumšajā, slēgtajā psiholoģiskās drāmas telpā. Aktiera sniegums bija izcils kā pašvērtība. Cita lieta, ka tā izrādē bija par daudz un tas piesaistīja uzmanību, novēršot to no galvenā, it īpaši pirmajā cēlienā. Piemēram, mīlētāju vienīgā laimīgā satikšanās Fontenblo mežā gluži labi iztiktu bez āksta līdzdalības.
Atgriežoties pie vēl nepateiktā par vizuālajiem risinājumiem: efektīgākie brīži stilistiski eklektiskajā, pārsvarā melnbaltajā Petras Reinhartes kostīmu pasaulē, kurā vēsture satiekas ar šodienu, ir tad, kad tērpos ielaužas brīdinoši sarkanā krāsa. Savā ziņā eklektika ir pat konsekvence, jo valda arī priekšmetiskajā pasaulē: piemēram, Filips II, nervozi uzpīpējis mūsdienu cigareti, raksta un parakstās ar… zoss spalvu. Autodafē skats, manuprāt, nav atrisināts, jo publiskā inkvizīcijas rituāla vietā ir prasta slepkavība – upuriem skatuves priekšplānā tiek pārgriezta rīkle –, bet no ķeceru sadedzināšanas ugunskura nav pat atblāzmas. Askētiskās Etjēna Plisa scenogrāfijas pelēkajās sienās tikai pelnu lietus uz lielā ekrāna projicē bezcerīgu nolemtību.
Dons Karloss
LNO 2024. gada 18., 20. un 21. janvārī, 28. un 30. martā, 5. jūnijā
Biļetes Opera.lv EUR 12–60