Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izrādes Antigone recenzija. Tikumības diagramma

Nacionālā teātra pēdējie trīs iestudējumi – Idiots, Prāts un Antigone – pa īstam iepriecina. Spilgts triptihs. Turklāt šos darbus vieno būtiska iezīme, proti, tās ir intelektuālas izrādes

Skatījos Nacionālā teātra izrādi Antigone un mēģināju atminēt, kas ir izcilība. Manā priekšā divi aktieri – Maija Doveika un Gundars Grasbergs – bez parūkām, parastā ikdienas ģērbā risina savu varoņu Antigones un Kreona dialogu, un es jūtu viņu atveidoto personību mērogu, tveru lugas autora Žana Anuija domas dziļumu, pārdzīvoju līdzi Antigones dvēseles sāpēm, tāpat kā Kreona sirds mokām. Vienlaikus cītīgi vēroju katru niansi aktieru spēlē, taču neko vairāk par banālo secinājumu, ka visam pamatu pamatā ir darbs, kurā vai nu top, vai netop māksla, pateikt nespēju. Tas patiesi ir noslēpums.

Tad, lūk, par izrādi Antigone gribu apgalvot: tajā ir šī noslēpumainā maģija. Vispār NT ar trim jaunākajiem iestudējumiem – Idiots, Prāts un Antigone – mani pa īstam ir iepriecinājis. Spilgts triptihs. Turklāt šos darbus vieno būtiska iezīme, proti, tās ir intelektuālas izrādes. Tiesa, Elmārs Seņkovs savu darbu ir raksturojis kā politisku teātri (KDi, 23. aprīlis, 2015) – kas būtībā ir pareizi. Taču gribētos arī uzsvērt skatuviskās darbības īpašo piesātinājumu. Mūsu jauno režisoru, īpaši E. Seņkova, Valtera Sīļa – starp citu, arī Dmitrija Petrenko –, rokrakstā ir jaušams izsmalcināts, tieši intelektam piemītošs stils, kad viegli un gudri rotaļājas nopietnība un humors.

Antigones sākotne

Kā zināms, traģēdiju Antigone ir uzrakstījis sengrieķu dzejnieks Sofokls. Jauniete nolemj apglabāt savu brāli, jo pamest līķi neapraktu ir baismīgs grēks. Valdnieks Kreons mēģina atrunāt Antigoni no šādas rīcības. Viņu strīdā saduras pretišķi uzskati par dzīves jēgu. Šajā Kreona un Antigones nesamierināmajā nostājā Sofokla laikabiedriem atklājās divu sabiedriskās esības paradigmu cīņa. Viena vecā, kas ir patriarhālās polisas iedibināta un iesakņojusies negrozāmos noteikumos un tradīcijās. Otra jaunā – valstiskā, kas pieprasa pakļautību cilvēku rakstītajiem likumiem. Antigone uzstāj uz savu dzīves izpratni, un Kreons kā likumīgās varas pārstāvis ir spiests savu radinieci sodīt. Sofokls ir nostājies Antigones pusē. Viņa traģēdijā mīlestība pret tuvinieku ir svarīgāka par politiku.

Franču dramaturgs Žans Anuijs ir pārrakstījis šo lugu atbilstīgi savam laikam, proti, tā tapusi 1943. gadā. Viņa lugā Antigone simbolizē varonības dziņu. Varonei nav pieņemama Kreona nevainojamā loģika, kas pierāda viņas upurēšanās bezjēdzīgumu. Anuija Antigone ir kā sagūstītā, bet neuzvarētā Francija, kā Pretošanās kustības simbols, savukārt oponents Kreons pauž Petēna valdības gudro liekulību.

Mūsdienu Antigone

Mūsdienās gan Sofokla, gan Anuija Antigone tiek iestudēta visai bieži. Bet šodien mēs šo lugu redzam citādi, to precīzi atklāj arī Elmāra Seņkova izrāde. Uzstājīgajā, neatlaidīgajā galvenās varones vēlmē apglabāt brāli tikai sākumā jaušams pienākums un nodeva tradīcijai. Kārtu pa kārtai Kreons jaunietes priekšā atsedz viņas upura bezjēdzīgumu, nelietderīgumu. Brālis ir bijis gan nodevējs, gan tēva slepkava. Turklāt nav pat īsti zināms, kurš tieši no viņas brāļiem guļ mēslainē. Tikai politiskā spēlīte novedusi pie tā, ka viena brāļa ķermenis guļ kapličā, bet otra brāļa miesas piesmirdina visu apkārtni. Antigonei būtībā nav par ko cīnīties – absurda situācija. Viņas varonībai nav jēgas.

Elmārs Seņkovs visu izrādi veido tā, lai mums pakāpeniski atklātos varones pašnāvnieciskās tieksmes īstenais iemesls. Režisors atbrīvojis lugu no Kora, Prologa un Vēstneša. Visus grožus viņš ielicis aktrises Marijas Bērziņas rokās. Viņa iesāņus stāv mikrofona priekšā un no lugas eksemplāra lasa tekstus (protams, īsinātus), ko dramaturgs bija atvēlējis iepriekš minētajiem personāžiem. Vienlaikus viņa ir arī Aukle. Principiāli, ka izrādes inscenētājs pilnībā ir atbrīvojis skatuves telpu. Šeit valda vārds, doma. Un šeit ris aktierim pats svarīgākais – būt vai nebūt. Nav nekādu palīglīdzekļu. Viss notiek uz balta podesta fona (scenogrāfe Evija Pintāne), tā sakot, gluži vai medicīniska tēlotāju talanta diagnoze.

Marija Bērziņa sāk lasīt Anuija tekstu par to, kas būs un kā būs, bet skatītājiem jāsmejas, dzirdot monotoni nazalizēto runu, jo tiek jautri apspēlēti populāri trafareti. Tikpat gudri un virtuozi tiek atainoti arī pārējie varoņi, kas neietilpst izrādes galvenās idejas attīstībā. Piemēram, asprātīgi tiek rādīti sargi (Artis Drozdovs, Uldis Siliņš). Mūsdienīgi jauni puiši, kuros daudz pievilcības, bet vēl jo vairāk netīkamā. Vergi. Jā, jautri, mīļi pakalpiņi. Ikdienā labi pazīstama parādība. Bet Antigones līgavainis Hemons (Uldis Siliņš) ir kā tēla skice, mīļotajai līdz nāvei uzticīga jaunekļa zīme, ne vairāk. Tāda koncepcija būtībā arī atbilst laikam. Tālab šo Romeo lielākoties redzam tikai no mugurpuses. Antigones māsu Ismēni spēlē Sanita Pušpure. Arī mūsdienīga meiča. Tiesa, par šo lomu jāteic, ka tās uzmetums ne visai pārliecina. Domāju, ka pirmām kārtām īsinātais teksts neļauj pilnībā saprast Ismēnes nozīmi izrādes kontekstā.

Visu darbības laiku uz baltā fona mēs redzam Antigoni. Trausla, neglīta, sāpju izmocīta un sirdī apbrīnojami stipra savā neatlaidībā. Man negribas aprakstīt Maijas Doveikas spēli. Tas ir grūti. Tas ir tikpat kā aprakstīt, teiksim, Munka gleznu Kliedziens. Taču tajā seja ir sastingusi sāpēs, bet šeit dvēseles kliedziens skan bez mitēšanās. Tu redzi tā lauzīto atbalsi ķermenī, tas raujas laukā no acīm, ieķeras pirkstos. Tas ieskauj Antigoni kā aura. Skaties un saproti, ka šai jaunajai meitenei netīk šī dzīve, šī pasaule, kurā nav ideālu, kurā nav vietas cildenai rīcībai.

Viņa šai dzīvei saka – nē! Un pārmet Kreonam, ka viņš, lai gan ir gudrs un dziļš, nav atradis sevī spēku tāpat pateikt šo "nē" un pats pret savu gribu kļuvis par valdnieku. Raksta sākumā jau minēju, kādu iespaidu uz mani atstājusi Kreona un Antigones divcīņa. Gundara Grasberga darbs aizrauj ar savu niansētību. Šis Kreons spēj mīlēt, alkst izglābt muļķa meiteni, taču pretestīgi savas sirds sāpēm viņš nespēj atcelt savu likumu – apžēlot Antigoni. Un uz jautājumu, kāpēc viņš to nedara, atbild – nedrīkstu. Politiku un mīlestību nav iespējams savienot. Būtībā te nevar runāt par aktieru spēli, tā patiesi ir īsta vārdu, domu, pārliecību, emociju un jūtu divkauja. Vai citādi – mūsu priekšā ir divu talantu duets, kuram, protams, klusi piedzied trešais talants – režisors.

Tā tiek uzzīmēta mūsdienu pasaules tikumības diagramma. Vai, cik grūti pateikt, kurā tās punktā ir vairākums no mums. Kreona argumentos ir tik daudz kā atpazīstama, saprotama un loģiska. Savukārt Antigones pārliecībā ir tāda "nedemokrātiska" galējība. Viņa noraida Kreona žēlastību un spītīgi iet nāvē, jo sirds nepieņem pasauli, kurā nav ideālu. Cilvēces vēsture zina šādas rīcības piemērus, un Elmārs Seņkovs, šķiet, šādam gara spēkam tic. Kaut gan – ej nu sazini. Maziņš orķestrītis, proti, visi izrādes aktieri katrs ar savu instrumentu, spēlē kaut ko dīvainu (komponists Edgars Mākens). Trinkšķ, trinkšķ. Intelekta smaids un dvēseles asara.

Antigone

Režisors Elmārs Seņkovs

Nacionālā teātra Aktieru zālē

Tuvākās izrādes 5., 21., 27. maijā (biļetes pārdotas) 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja