Latviskā garā iedzīvināt Etores Skolas filmas Balle (1983) principu – parādīt vēstures notikumus kā norises deju zālē – tas ir rosinājis vairāku autoru un režisoru iztēli, bet līdz šim tālāk par idejas pieteikumu neviens nebija ticis.
"Decembrī skatītāji ieraudzīs lielinscenējumu – Pētera Krilova autordarbu Latviešu ballīte – XX gadsimts caur latviešu populāro mūziku, izrādē spēlēs viss JRT ansamblis," 2000. gada 2. septembrī, piesakot Jaunā Rīgas teātra repertuāra plānus, Dienā raksta Normunds Naumanis. Vēl agrāk, 1995. gadā, lugu ar šādu nosaukumu publicējis Egīls Šņore, kurš tieši šo virsrakstu – Latviešu ballīte – licis uz vāka arī 2001. gadā iznākušajam krājumam. Valmieras teātra pirmizrādītā iestudējuma pamatā ir Laura Gundara luga, bet princips tas pats – deja kā veids, kā parādīt vēsturi.
Valmieras teātrim, kas acīmredzami savu nākotni saista ar talantīgā scenogrāfa Reiņa Suhanova režisora ambīcijām, šī izrāde ir nopietna spēku pārbaude. Nav noliedzams izrādes dalībnieku entuziasms, taču rezultāts nostāda skatītāju izvēles priekšā – slavēt par drosmi vai tomēr atzīt, ka iecere īstenota nevienmērīgi.
Pamazām izplūsto šā vēsture
Balle būs pie skatītājiem nonāca pērnā gada nogalē, un zālē varēja just saspringtas gaidas pēc kaut kā aizraujoša un arī izklaidējoša. Entuziasms, ar kādu publika tvēra katru jestrāku meldiņu, signalizēja, ka skatītāji pamatā nākuši uz balli, tātad mūziku, dejām un jokiem. Šķiet, daļa publikas vispār nāca uz tradicionālu gadumijas koncertu un tikai pirmā cēliena laikā saprata, ka trāpījusi uz kaut ko citu. Izrādes veidotāji pretendē uz nopietnu latviešu tautas likteņgaitu atspoguļojumu gadsimta garumā. Strukturēts un iecerei acīmredzot vistuvāk realizēts ir pirmais cēliens, kas atspoguļo laika posmu starp 1905. un 1945. gadu. Izrādes sākumā redzam norises vietu – deju zāli Apollo –, un pirmajā cēlienā samērā strukturēta arī tēlu sistēma, ir cilvēki ar konkrētu biogrāfiju un personības iezīmēm. Vēlāk gluži dabiski šī tēlu sistēma atslāņojas, jo turpmāk aktieri atveido diezgan abstraktus tipāžus, nevis sākotnējos varoņus. Tas arī saprotams, jo nevar mākslīgi turēt pie dzīves vienus un tos pašus tēlus gadsimta garumā. Taču problēma ir tā, ka sākotnējo tēlu vietā nerodas citi, tāpēc pieaug notiekošā abstrakcijas pakāpe. Nav gluži tā, ka tēli būtu pilnīgi bez rakstura iezīmēm, taču tās ir skopas, tikai ieskicētas. Sanāk, ka par galveno sižeta virzītājspēku kļūst vēsturiskais notikums vai pat laikmets kā tāds, nevis konkrētu cilvēku konkrēts liktenis, savukārt par galveno varoni – kļūst pati telpa.
Pirmajā cēlienā pat komiska šķiet centīgā laikmeta "uznešana" uz skatuves, katras ainas sākumā tekstā ievijot norādi, kurš gads ir aiz loga. Vēlāk arī laiks kļūst aptuvenāks, vismaz precīzu gadu norādes ziņā. Izrādē neatstāj sajūta, ka tās uzbūves principam vajadzēja būt citādam – ja notikumu nesējs ir deja, tieši tai būtu jābūt scenārija asij. Pašlaik izskatās, ka dejas ir piemeklētas laikmeta norisei, tāpēc daudzviet deju nemaz nav, ir tikai cilvēki konkrētā telpā, kas pulcējas dažādu iemeslu dēļ, bet ne primāri tāpēc, lai dejotu.
Simboli un klišejas
Ir pašsaprotami, ka, iestudējot darbu par valsts vēsturi, tiek izcelti tās būtiskākie notikumi. Izrādes Balle būs veidotāji ir centušies vēsturi atspoguļot radoši, meklējot arī tēlus un zīmes, ar kuriem vienu vai otru vēstures faktu atdzīvināt. Ir risinājumi, kas uzskatāmi par veiksmīgiem. Izrādes muzikālā vadītāja Emīla Zilberta un iesaistīto mūziķu radītais skaniskais ietērps ir pārliecinošs, turklāt labs atradums ir Emīla Dārziņa Melanholiskais valsis kā caurviju tēma. Ir brīži, kad tieši ar skaņu partitūru tiek parādīts kāds ļoti sarežģīts mezgla punkts vēsturē, piemēram, Otrais pasaules karš. Ir brīži, kas lakonismā un precizitātē ir ārkārtīgi emocionāli, piemēram, izsūtīto atgriešanās dzimtenē. Tomēr otrais cēliens ar padomju laika attēlojumu un trešais ar atmodas un pēcatmodas noskaņām realizācijas ziņā rit kā pa celmiem. Asprātīgi risināts skats ar diviem Zilajiem lakatiņiem – leģionāru un padomju dziesmu, kas tematiski ir māsas, bet ideoloģiski – ienaidnieces. Tomēr, tieši no otrā cēliena sākot, mulsinoši šķiet tādi simboli, kas jau redzēti citās Valmieras teātra izrādēs, piemēram, tautumeita, kas nokļūst svešas varas rokās, izkāpusi no Māras Ķimeles iestudētā Raiņa Krauklīša, Staļina krūšutēla staipīšana pa taisno nonākusi uz skatuves no Vara Braslas režisētajiem Alvja Lapiņa Atvariem, savukārt logu izņemšanu kā laikmeta bojāejas simbolu nupat vēl redzējām Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā izrādei Doktors Živago.
Vieglākais, bet slidenākais padomju lai ka attēlošanas veids ir parodija. Brīžiem tas attaisnojas, piemēram, suitu sievu dainošanā par padomju varas jaukumiem, tomēr kopumā šī "kapustņika" ir par daudz, un tas neattaisno lieluzveduma iespaidīgo garumu. Turklāt manis redzētajā izrādē publika brīžiem aplam nolasīja izrādes veidotāju ieceri. Pēc būtības precīzs tēls ir dziļāko stagnācijas laiku saistība ar somu pirti, un varētu pat piedot loģikas trūkumu, ka tāda ierīkota šai deju zālē – kultūras namā. Taču skatītāji aizrautīgi priecājās par jancīgajiem tipāžiem uz skatuves un sita līdzi dziesmas Somu pirts ritmā, kaut gan aina rāda vājprātīgu deģenerāciju, kas piemeklējusi sabiedrību. Izrādei ritot, kļūst skaidrs, ka skatītāji kāri tver katru iespēju atpazīt kādas laikmeta zīmes, piemēram, no poļu tirgus atvestās preču somas.
Latviešu stāsti
Neērtības sajūta pārņem arī trešajā cēlienā ieviestajā dziesmu šovā, kas notiek par lētu preču vai pat humpalu veikalu pārvērstajā deju zālē. Atkal tēls pats par sevi veiksmīgs, bet realizācija izskatās pašdarbnieciska, un parodija par izklaides industriju nav gana asprātīga, lai būtu trāpīga. Taču trešajā cēlienā izrādes radošā grupa piedāvā negaidītu izeju, kā izrādi pabeigt, un tā izrādās vienlaikus ieceres kapitulācija un tomēr – glābiņš. Proti, sākas kaut kas līdzīgs Alvja Hermaņa Latviešu stāstiem, tikai koncentrētā versijā – aktieri stāsta savas vai tuvinieku dzīves epizodes, brīvi pārvietojoties cauri gadiem. Ar prātu saproti, ka tas ir ielāps, ka šim paņēmienam izrādē, kas pēc ieceres balstīta uz deju, īsti nav vietas, tomēr tas nostrādā, palīdz aizmirst negludumus, jo stāsti ir koncentrēti, spilgti un konkrēto laikmetu raksturojoši. Ekskursija vēsturē pēkšņi kļūst konkrēta, uzrunājoša un dzīva. Taču tik liela pievēršanās tekstam, atsakoties no spilgtas dejas kā noslēguma elementa, parāda, ka režisora izvēlētais izrādes risinājums dzīvot starptelpā starp deju un vārdu izrādījies dejai liktenīgs.
Izrāde Balle būs uzpērk ar aktieru atdevīgumu un rūpīgumu, iezīmējot tipāžus. Ilzes Pukinskas varonē jūtam no zemniekiem "smalkākā sabiedrībā" izsitušās latviešu sievietes sīksto apņēmību turēties, spilgts ir Daces Eversas cauri laikmetiem izdzīvojušais inteliģentās sievietes tēls, Arnolda Oša bikli lādzīgais zemnieks, kas nezina, kā deju zālē īsti uzvesties, utt. Aktieri atdevīgi ļaujas dejai, pie kā rūpīgi strādājusi Linda Mīļā, kura pati ir arī izrādes dalībniece (mulsina gan, vai tiešām talantīgā horeogrāfe pati nevar izstāstīt savu stāstu, ka tas jādara Oskaram Morozovam). Darbs, kas izrādē ieguldīts, visumā ir cieņas vērts. Tomēr nosaukt to par veiksmi kopumā ir grūti – pārāk daudz neatrisināta, pusdarīta, pa virsu pāršļūkta.