Izrādes Baltiešu gredzens recenzija. Pelni pie pelniem, pīšļi pie pīšļiem

Zigfrīda fon Fēgezaka tetraloģija Baltiešu gredzens iespaidīgā 800 lappušu sējumā latviski iznāca 2012. gadā apgādā Vesta-LK un ažiotāžu neizraisīja. Darbs ar oriģinālnosaukumu Baltiešu traģēdija izdots 1933.–1935. gadā, pēdējā daļa – tikai 1957. gadā, jo brīdī, kad tika sarakstīta, neatbilda oficiālajiem priekšstatiem par to, kā jāatspoguļo vācbaltiešu izceļošana no Latvijas. Tieši šī pēdējā daļa Baltiešu mijkrēslis (oriģinālā Pēdējais cēliens) ir kļuvusi par Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējuma pamatu, kā dramatizētāji minēti Inga Ābele un režisors Viesturs Kairišs.

Vērtējot izrādi Viestura Kairiša līdzšinējās daiļrades kontekstā, var uzskatīt, ka pievēršanās fon Fēgezaka darbam ir likumsakarīga, un nepārsteidz, ka viens no būtiskākajiem iestudējuma elementiem ir Riharda Vāgnera mūzika. Fēgezaka tetraloģijas daļu nosaukumus (tāpat kā darba nosaukumu kopumā) tuvākus Vāgnera cikla Nībelunga gredzens daļām gan padarījuši latviešu izdevēji un tulkotājs Pēteris Bolšaitis. Neitrālais pirmās daļas nosaukums Loberģi pārtapis Gaujas zeltā, Valdnieki bez karaspēka – par Valdniekiem bez valkīrām, Nāves deja Vidzemē latviešu versijā ir Aurels nav Zigfrīds, un Pēdējais cēliens, kā jau minēju, ir Baltiešu mijkrēslis.

Saturiski Viesturs Kairišs ir iestudējis to, ko Fēgezaks definējis tetraloģijas oriģinālnosaukumā, proti, traģēdiju, kad vesela Latvijas sabiedrības daļa, jau marginalizēta, tiek no valsts vienkārši aizvākta, kaut nebūt nealkst pēc tā.

Vācbaltiešu situācija

Fēgezaka skatījums uz notikumiem ir ļoti konkrēti fokusēts, tas nav neitrāls, bet izteikti centrēts, autoraprāt, uz nodarīto netaisnību pret vācbaltiešiem. Viesturs Kairišs šo nostādni respektē, tāpēc uz skatuves redzamie cilvēki cenšas pārvarēt pazemojumu, ka nevar ietekmēt savu dzīvi. Faktiski par zemniekiem padarītie Barbale un Heincs Netkeni, kuri audzē dārzeņus sanatorijai, ir tieši atkarīgi no tās vadības kaprīzēm, un vēlāk izrādās, ka negantais direktors latvietis bijis blēdis un apzadzies.

Kārļa Reijera atveidotais Ruprehts ir nikns, jo nevēlas mācīties latviešu valodu, eksāmenā izgāžas, un viņam ir iebildumi, ka vāciskajam uzvārdam piekabināta latviskā galotne, – ārkārtīgi dzirdēti argumenti no tā dēvētās krievu minoritātes mūsdienās. Zīmīgs ir literatūrzinātnieces Māras Grudules secinājums izrādes programmiņā – Fēgezaku neinteresē latviešu sasniegumi aprakstāmajā periodā, jo autors "pamana vai nu tikai vecākās paaudzes uzticamākos zemniekus, kas vēl dzimuši un auguši pirmsrevolūcijas laikā, vai arī to jauno latviešu sabiedrības daļu, kuras aplamā rīcība saistīta ar izglītības trūkumu un alkoholismu".

Viesturs Kairišs necenšas polemizēt ar šo uzstādījumu, jo tad viņam būtu jāievieš tēli un sižeta līnijas, kādu Fēgezakam nav. Taču dramatizējumā iekļauta aina, kurā puikas sakaujas un vācu zēni pārmet kalpa zēnam Jancim, ka viņš neaizstāvas. Šeit iezīmējas autora izpratne – vācieši apzinās, ka latvieši ir pakļautā situācijā, un māca bērniem to neizmantot ļaunprātīgi, savukārt vēlāk viņus pašus neviens vairs neaizstāv. Piemēram, smagi slimo Alni, kuram varētu nākties zaudēt darbu, ja vien viņš nedotos ceļā uz Vāciju 1939. gadā.

Simbolu gredzeni

Viesturs Kairišs ar asistentu Anetes Bajāres-Babčukas un Toma Babčuka atbalstu veidojis izrādes scenogrāfiju, kas savā risinājumā ir ļoti vienkārša, tomēr jēdzieniski ietilpīga, – puslokā izveidota siena ar Rundāles pils interjera fototapeti, kas izrādes beigās nolaižas lejup, un apļa formā izkaisītām melnām smiltīm, centrā atstājot vietu, kur no gremdētavām pacelties un atkal nolaisties izrādes varoņiem. Smiltis ir ietilpīgs simbols, īpaši melnas, tās rada asociācijas ar pelniem, vienlaikus tās noder arī kā ūdens imitācija izrādes sākumā skatāmajā peldēšanas ainā. Tomēr darbības ar smiltīm divas stundas un 50 minūtes ilgajā izrādē notiek tik daudz un bieži, ka šis simbols agrāk vai vēlāk sāk sevi izsmelt, pat ja saprotams, kāpēc beigās ir jāizveido smilšu kaudze un tajā jāsaguļas. Režisoru acīmredzami nesatrauc arī tas, ka galvenā varoņa Aurela izkasīšana no smiltīm, ko veic triju aktieru vadīta lelle ar Artura Krūzkopa sejas pantiem, visai nepastarpināti atgādina Alvja Hermaņa izrādi Stāsts par Kasparu Hauzeru (2002), kurā galveno varoni arī izraka no smiltīm, vienīgi bunraku leļļu lomās bija dzīvi bērni.

Lelles, kuras pavisam nesen režisors veiksmīgi iekļāva Rīgas Krievu teātra izrādē Mumu, šajā iestudējumā pilda pavisam konkrētu funkciju – tās tiek izmantotas bērnības ainās, vienīgi Artura Krūzkopa Aurela lellei ir pieauguša cilvēka, nevis bērna sejas vaibsti un atkāpušies mati.

Rēgi no pagātnes

Lielākajai daļai aktieru seja ir grimēta spokaini bāla, lai akcentētu, ka tie ir atmiņu tēli, kas iznākuši no aizmirstības, bet mikrofonos pastiprinātās balsis skan, it kā atbalsodamās tukšā telpā. Riharda Vāgnera opermūzika tiek atskaņota ierakstā pamīšus ar mazāk zināma vācbaltu komponista Nikolaja fon Vilma klavieru skaņdarbiem, kurus atskaņo orķestra bedrē paslēptais pianists – manis redzētajā izrādē Aldis Liepiņš, bet pieteikts arī Mārtiņš Zilberts. Veidojas pretstatījums starp grandiozo, vispārcilvēcisko un klusināti intīmo, privāto. No Vāgnera izraudzīti ne tikai Nībelunga gredzena fragmenti, bet arī pazīstami motīvi, piemēram, no Tristana un Izoldes. Nībelungu atblāzma jūtama arī otrā plāna tēlu grupēšanā pa trim, kas raksturīgi Vāgnera ciklam.

Aurels reizē ir un nav izrādes galvenais varonis. Artura Krūzkopa iemiesots, Aurels ir klātesošs, taču viņam ir maz tiešas darbības, vairāk klātesamības un arī atmiņas kopā saturoša elementa funkcija. Tādējādi aktierim ir grūti satvert veidojamā tēla būtību, jo tajā ir mazāk konkrētības nekā, piemēram, Kasparam Zvīgulim, kurš būvē lomas kodolu, balstoties Aļņa slimībā un nolemtības sajūtā, vai Kārlim Reijeram, kura Ruprehts aizvainojumu pret Latviju dzesē ar aizrautīgu vēlmi nonākt etniskajā dzimtenē un kalpot tās labā. Aurels ir tas, kurš nokļūst notikumu centrā, bet viņš nav aktīvs to dalībnieks.

Agnesei Cīrulei ir izdevies atrast vairāk konkrētības Madelēnes un vienā ainā arī viņas mātes Varinkas tēlā. Madelēne arī ir vērotāja un vīriešu simpātiju objekts, taču aktrise uztur viņā iekšēju dzīvesprieku, kas staro pāri drūmajai noskaņai. Savdabīgu, iekšējas uguns dedzinātu Sofijas tēlu veido Maija Doveika. Lauras Siliņas un Jēkaba Reiņa Barbalei un Heincam Netkeniem atvēlētā vieta ir saistīta ar viņu centieniem veidot pastāvīgu saimniecību – Madelēne brīnās, ka Barbalei ir tik sastrādātas rokas. Tomēr teikt, ka viņi paliek atmiņā ar kaut ko vairāk par vizuālo tēlu, ir pagrūti.

Vāgneram Nībelungu ciklā ar komentējošu funkciju darbojas Voglinde, Velgunde un Floshilde. Fēgezakam ir Marlīze, Agāte un Klementīne Ināras Sluckas, Intas Tiroles un Lolitas Caukas atveidojumā. Triju kundžu tēliem piepludināti vēl daži atmiņu ainās. Neveiklu latvieti ar jūtām bez atbildes – dakteri Spalviņu – iezīmē Raimonds Celms, savukārt simpātiskā atturībā darbības fonā turas Voldemāra Šoriņa (lomā arī Uldis Dumpis) vecais kalps Kārlis.

Baltiešu gredzens ir iestudējums, kura rekviēmiskā būtība ir izturēta no sākuma līdz galam. Ne tagadnē, ne pagātnē nenoris ainas, kurās varoņi izvairītos no nolemtības ēnas pār viņiem. Melnā smilts ir visapkārt. Neatkarīgi no tā, vai viņi nonāk veiksmīgi galā vai ne, Latvijā viņi vairs neatgriezīsies. Arī Fēgezaka tetraloģija beidzas šajā punktā. Taču temats nebūt nav izsmelts, un būtu vērts latviešu un vācbaltiešu attiecības nākotnē analizēt arī no citādiem skatpunktiem.

Baltiešu gredzens

Nacionālajā teātrī 26.II, 6., 7., 11., 21.III, 4., 8., 17.IV plkst. 19