Gērija Ouena luga Brutāls un dēls ir labs papildinājums Dailes teātra repertuāram, taču piņķerīgs pārbaudījums režisoram. Luga, kuras darbība sapresēta dažās stundās un vienā dzīvoklī, no aktieriem prasa ļoti precīzas reakcijas, no režisora – absolūtu skaidrību par to, kas īsti notiek. Ja šādas skaidrības nav, rodas jautājums, vai nenoteiktība radusies apzināti, lai būtu vairāk, par ko skatītājam lauzīt galvu, vai arī luga izrādījusies viltīgāka par tās interpretētājiem.
Vīrišķības uzkurināšana
Tīnis pieaugušo pasaulē ir neizsmeļams temats tāpat kā jauna, entuziasma pilna cilvēka saskaršanās ar realitāti, kas neizbēgami atstāj sāpīgus nospiedumus. Liamam, kuru Dailes teātra iestudējumā atveido Niklāvs Kurpnieks vai Mārtiņš Počs, ir 17 gadu. Viņš ir apjucis, pēc mātes nāves nonācis pie bravūrīgā un nemitīgā reibumā esošā tēva ar iesauku Brutāls un viņa draudzenes Sjūzas. Viņam ir paziņa Džena, kas ir arī puiša seksuālās intereses objekts. Sižetiskā ass Brutāls–Liams–Džena nodrošina spriedzi, nostādot galveno varoni starp divām pasaulēm, kas abas cenšas viņu ietekmēt. Tas ir stāsts par manipulēšanu ar līdzcilvēkiem, kas turklāt tiek veikta ar vislabākajiem nodomiem. Tēvs Liamā cenšas uzkurināt vīrišķību savā izpratnē, dodot padomus Dženas savaldzināšanā, savukārt Džena mudina Liamu vērsties pret tēvu, kurš savā uzvedībā nav tīši vardarbīgs, tomēr nesavaldīgs. Tādējādi situācija tiek saasināta divos virzienos, nostādot Liamu vairāku izvēļu priekšā.
Autors nedod īpaši daudz raksturojuma, kāds ir Liams, izņemot vecumu un apģērbu – viņš tērpies kā seriāla Doctor Who varonis. Lielai daļai skatītāju, kuru pieredzē neietilpst šī seriāla skatīšanās, paralēles ar Doktoru neko nedod. Te palīgā nāk Vikipēdija, kura skaidro: "Doktoram piemīt spēja atjaunoties (reģenerēties), ja viņš ir nāvējoši ievainots. Zināms, ka atjaunošanās var notikt 13 reižu, bet 2013. gada sērijā Time of the Doctor Doktoram tiek piešķirtas vēl 12 dzīvības. Katru reizi, kad Doktors atjaunojas, mainās ne tikai viņa izskats, bet arī raksturs." Šī zināmā mērā varētu būt atslēga, kā Liamu spēlēt, – ar Dženu viņš ir viens, ar tēvu – citāds. Izrādē gan tā nav, kaut studenta Niklāva Kurpnieka darbs Liama lomā ir ļoti smalks un precīzs (Mārtiņu Poču šajā lomā neesmu redzējis). Liams vienkārši taustās, kurš no diviem cilvēkiem, kas viņu tiešā veidā ietekmē, ir stiprāks. Turklāt sākotnēji strādā abas stratēģijas – rīkojoties, kā iesaka tēvs, viņš piesaista Dženas uzmanību, savukārt, rīkojoties tā, kā iesaka Džena, panāk tēva solījumu pārtraukt nemitīgo dzeršanu – tiesa gan, ļoti grūti izpildāmu.
Seksuālā iniciācija
Režisors kopā ar aktieri ir izvēlējies vienu no iespējamiem variantiem, kāds ir Liams, – viņš ir drūmajā vidē neiederīgs un praktiskai izdzīvošanai samērā nepiemērots puisis, kurš neapjauš, ka bez skarbā tēva protekcijas viņš apkārtējā vidē neizdzīvotu. Niklāva Kurpnieka atveidotais Liams ir fiziski diezgan kusls, bet luga pieļauj iespēju, ka viņam var būt pat izdevīgi izspēlēt savu vājumu kā kārti pret tēvu. Vienlaikus viņam nav īpašu kompleksu par savu pievilcību, ja reiz diezgan neslēpti piedāvā Dženai attiecības, zinot, ka viņai ir fiziski spēcīgs draugs, ar kuru gan nav par ko runāt. Vai citā traktējumā Liams var būt arī fiziski spēcīgāks? Var, un tad viņa "lekšanās" ar tēvu izskatītos nevis kā izaicinoša pusaudža bravūra, bet reāls pieteikums uz dominējošo lomu dzīves telpā, tiesa, samierinoties, ka tēvs pašlaik vēl ir spēcīgāks.
Lauris Subatnieks Brutāla lomā atklāj šaubu pilnu cilvēku, kas slēpjas aiz ikdienišķās Brutāla maskas. Dēla parādīšanās viņa dzīvē ir izsitusi pamatu zem kājām, sašķobījusi ikdienā radušos ieradumus un radījusi sarežģījumus. Precīzi nospēlēta ir aina, kurā tēvs nedroši mēģina noglaudīt dēlam galvu, bet puisis atraujas. Brutāls ir apjucis un ievainojamāks par savu šķietami trauslāko dēlu, jo viņā atmodināta vainas apziņa. Aiz tīras sirsnības tēvs cenšas dēlam nodot pieredzi saskarsmē ar sievietēm, kas vienmēr viņam nesusi panākumus, – tiesa, vīrietis aizmirst, ka dēls ir gluži citāds.
Precīzi izrādē strādā Vita Vārpiņa Sjūzas lomā, rādot sievieti, kura dzīvo Brutāla paspārnē tieši tādēļ, lai būtu aizsargāta. Aina, kurā tiek atstāstīts, kā Brutāls salauzis žokli kādam, kurš bārā grābstījies gar Sjūzu, atklāj, ka viņa ar šo notikumu lepojas, jo tas apliecinājis, ka viņa atrodas spēcīga, pievilcīga vīrieša aizstāvībā. Savukārt Dārta Daneviča Dženas lomā spēlē palutinātu meitiņu, kas arī atrodas kāda spēcīga puiša aizstāvībā, bet sākusi flirtu ar Liamu. Tas, kā aktrise spēlē, neļauj nepārprotami pateikt, ko īsti viņas varone grib, un arī nedod atbildi, kas notiek abu jauniešu attiecību kulminācijas brīdī. Respektīvi, vai, vainojot Liamu vardarbībā pret sevi, viņa spēlē vai patiešām jūtas pazemota.
Seksuālās iniciācijas tēma izrādē risināta neveiklā simbolu valodā – kad Liams sasparojas izšķirīgajam solim, atveras durvis drūmās telpas vidū, skatienam atklājot sarkanos toņos iekārtotu telpu, kas atgādina intīmpreču veikala ieeju (vismaz no tā sānu leņķa, kādā izrādi skatījos es). Šis risinājums ir estētiski apšaubāms, kaut acīmredzot iecerēts kā vizuāls akcents tam, kas notiek Liama galvā, kad atveras slēptās durvis uz pasauli, par kuru viņš tik daudz sapņojis.
Skaidrība ir viena
Dailes teātra mājaslapā gandrīz vienmēr tiek dots vārds izrādes režisoram, un tā noticis arī šoreiz. Dmitrijs Petrenko Justīnei Kļavai saka: "[..] man patīk, ka dramaturģijā nav atvērto beigu, kur mēs nezinām: a kas tur būs? Tā, manuprāt, ir kaut kāda infantilisma pazīme – nu, te mēs atstāsim visu vaļā, lai skatītājs pats izdomā. Skatītājam nav jāizdomā, kas tur beigās notika vai nenotika. Viņam ir jāizdomā, vai viņš tā grib dzīvot. Tas ir galvenais jautājums. Manuprāt, mūsdienu teātrim ir jāizstāsta, kas tur tajā stāstā notika. Tajā ir konkrētība. Tas ir mūsu uzdevums – konstruēt ļoti konkrētu situāciju ar ļoti konkrētu iznākumu, kurā visiem ir skaidrs – ja mēs darām tā, tad iznākums ir tāds."
Kā tas dažbrīd gadās, režisors, deklarējot vienu, realitātē iestudējis ko citu. Fināls ir atvērts, un pēc tā, kā pēdējā aina tiek nospēlēta, netop nepārprotami skaidrs, kas ir noticis. Skaidrība ir tikai viena – tēvs un dēls ir kopā pret visu pasauli, taču, kura pusē ir patiesība, var interpretēt dažādi.
Izrādē ir panākts spriegums starp varoņiem, tas notur skatītāju uzmanību. Tas, kas beigās notika vai nenotika, katram tomēr jāizdomā pašam. Ja režisors tā negribēja, mērķi viņš nav sasniedzis, taču, manuprāt, šī neviennozīmība ir pat rosinoša.
Brutāls un dēls
Dailes teātra Kamerzālē 18., 19.I plkst. 19; 7.II plkst. 19; 18.II plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18