Režisors Valters Sīlis līdz šim savus labākos darbus politiskā teātra lauciņā bija radījis tandēmā ar dramaturgu Jāni Balodi, un veiksmīgs bija arī iestudējums, kurā Jānis Balodis startēja aktiera ampluā, – Nacionālais attīstības plāns. Daudz kas no iepriekš atrastā un izmantotā parādās arī jaunākajā Valtera Sīļa izrādē Būt nacionālistam, kuras centrā ir dramaturga Matīsa Gricmaņa pieredze, no 14 gadu vecuma iesaistoties politiskās aktivitātēs. Izrāde kļuvusi par Dirty Deal Teatro hitu – biļetes pārdotas.
Uz šīs sezonas politisko izrāžu fona Būt nacionālistam pārliecina visvairāk. Tam nepiemīt vairākas vainas, kas traucēja pilnvērtīgi pieslēgties citu iestudējumu vēstījumam, – izrādes veidotāju paštaisnums (Valtera Sīļa un Jāņa Baloža Veiksmes stāsts) un gaudena paštīksmināšanās par savu nevarību pasaules politisko procesu priekšā (Paulas Pļavnieces un Jāņa Baloža Kas notiks rītdien?). Šajā darbā vēstījuma intonācija ir cita – Matīss Gricmanis vēlas pastāstīt par paša pieredzēto, to īpaši neanalizējot, taču beigās atzīst, ka šis ir stāsts par viņa kļūdām. Autors pats piedalās izrādē, un tieši viņš uztur tās spriegumu, jo jūtams Matīsa Gricmaņa kā aktiera sasprindzinājums, ko, visticamāk, izraisa nevis lampu drudzis, bet iekšēja pretestība paša ievārītajai avantūrai – stāstīt par sevi tik atklāti, arī par tēva nāvi un emocionālo krīzi, ko piedzīvojis.
Varbūt tā bija
Neliela auguma, šobrīd ar pilnīgi noskūtiem matiem, auskaru kreisajā ausī un atšķirībā no trim iesaistītajiem profesionālajiem aktieriem tumšā, nevis sniegbaltā kreklā – tāds Matīss Gricmanis parādās skatītāju zālē brīdi pirms izrādes sākuma un apsēžas vienā no četrām aktieriem rezervētajām vietām. Skatītāji ieskauj kvadrātveida spēles laukumu no visām četrām pusēm, un aktieru vietas ir katras šī kvadrāta malas vidū, iezīmētas ar atšķirīgiem krēsliem, uz kuriem uzliktas rekvizītu kastes. Pārējie trīs izrādes dalībnieki – Jānis Kronis, Ance Strazda un Āris Matesovičs – spēlē vairākas lomas un kādā brīdī arī Matīsu, kurš par to ar aktieriem vienojas, imitējot improvizāciju. Aktieri spēlē atraisīti, jo iepriekšējā pieredzē ir labi trenēti nekavējoties pārslēgties no vienas epizodes uz citu.
Dramaturgs kopā ar režisoru strukturējis atmiņu plūsmu tā, lai tā nekļūtu vienveidīga. Tas ir svarīgi, ņemot vērā, ka izrādes garums pārsniedz divas stundas bez starpbrīža. Stāstījums mainās ar ainu izspēli un videokadriem, kas palīdz uzturēt dokumentālisma sajūtu, vienlaikus jāapzinās, ka ar visu šo faktu plūsmu var manipulēt. Tas attiecas arī uz atsvešināto spēles manieri, kas ļauj aktieriem iezīmēt samērā daudzus tēlus viegli ironiskā gaismā. Taču nav tā, ka autors izliktos par gudrāku vai viedāku, nekā bijis konkrētā situācijā, – tas ir pusaudža pieaugšanas ceļš, viņš meklē savu identitāti un mēģina atrast domubiedrus, par vienojošo momentu izvēloties nacionālismu kā ideoloģiju. Taču pusaudža uztvere un tas, kā viens vai otrs notikums iegravējies atmiņā, reizē ar subjektīvismu dod arī notikumiem īpašu spilgtumu un ticamības sajūtu, pieņemot, ka varbūt tā bija, varbūt nebija, bet atmiņa, kas diemžēl mēdz šo to piekrāsot un notušēt, šobrīd rāda tieši šādas ainas.
Palīga hotdogs
Pusaudža Matīsa mērķis, pat ja viņš to neformulē gluži tā, ir autoritātes atrašana. Dažādā intensitātē viņš saskaras ar trim cilvēkiem, kuru uzvārdi atšķirībā no garāmejot pieminētajiem Jura Dobeļa, Jāņa Dombravas un Jāņa Iesalnieka netiek minēti, iespējams, lai izvairītos no tiesvedības par goda un cieņas aizskaršanu. Matīss savā meklējumu ceļā sastopas ar Raivi, Jāni un Imantu, un, domājams, zālē sēdošajiem ir pilnīgi skaidrs, ka šo cilvēku uzvārdi ir Dzintars, Sils un Parādnieks. Ar Raivi neveicas, viņš izrādās aizmāršīgs un haotisks. Jānis – mūsdienu politiskajā vidē mazāk zināma persona, interneta vietnē nacionalisti.lv minēts kā "Latviešu nacionālistu kluba vadītājs", ir sarežģīta, harismātiska personība, kuras izpausmes no malas var šķist komiskas, taču viņā mīt biedējoša enerģija.
Jāņa piedalīšanās 10. Saeimas vēlēšanās un Matīsa darbības aģitācijas jomā ir saistošs stāsts par politikas virtuvi, vienīgi atmiņās parādījusies zināma nobīde – teikts, ka Jānim bija jāapsteidz Imants un Juris Dobelis, bet togad ar otro numuru no Nacionālās apvienības Zemgalē startēja Kaspars Gerhards. Dobelis bija ceturtais, un, īstenojot Visu Latvijai! taktiku, gan Gerhards, gan Dobelis, tāpat kā vēl citi tēvzemieši, tika nežēlīgi svītroti un pārvietojās uz saraksta beigām. Arī šī svītrošanas kampaņa izrādē ir parādīta un atzīts, ka pats Matīss tajā piedalījies. Jānis māca Matīsam tuvcīņu un ļoti izvērsti arī tās filosofiju. Ar Jāni saistās vēl viena izrādes intriga, jo kādā brīdī stāstā apzināti tiek izveidots robs un pateikts, ka daļa paliks neatklāta. Šis saglabātais, neizstāstītais noslēpums rada sajūtu, ka autors savulaik pietuvojies kaut kam biedējošam.
Savukārt Imants, kurš Matīsu uzaicina sev par palīgu, izrādās savās izpausmēs neirastēniski bābisks un dod iemeslu vairākām ārkārtīgi zobgalīgām epizodēm, piemēram, par ciešanām, kādas tievējošajam Imantam sagādā palīga ēstais hotdogs. Ar Imantu saistās viena no spēcīgākajām izrādes epizodēm – diskusija par vēstures interpretāciju. Matīss jaunības entuziasmā paģēr stāstīt visu vēsturi, arī nekomplimentāro, savukārt Imants principiāli aizstāv revizionistisku pieeju: "Vēsture ir tas, ko tu gribi, lai tas ir."
Sasteigtas beigas
Matīss Saeimā par deputāta palīgu tiek uzaicināts lielā mērā tāpēc, ka uzvar TV spēlē Es gribu būt premjerministrs. Viņš ir jauns, ambiciozs, taču joprojām viegli apmulsināms, un, jā, iespējams, ka tobrīd viņam ir drusku sakāpis galvā. Saeimas darba sākuma epizodes liecina, ka neviens īpaši necenšas paskaidrot, kas Matīsam būs jādara, skaidri nedefinē palīga funkcijas, viņš pats lasa Saeimas kārtības rulli un būvē kaut kādas ideālistiskas sapņu pilis, kurās redz sevi līdzdalīgu lēmumu pieņemšanā, bet lielākoties vajadzīgs kā parakstu vācējs un kampaņu rīkotājs. Cilvēciski jaunietis šajā sabiedrībā jūtas vientuļš un viņam nav, ar ko parunāt. Cerības, ka sabiedriski politiskā darbība nesīs emocionālu gandarījumu, nepiepildās. Ir tikai nemitīgs diskomforts, jo viņš nedod to, ko no viņa gaida, savukārt to, ko viņš gribētu dot, nevienam nevajag.
Desmitās Saeimas atlaišana, no vienas puses, rada iespēju palīgam atbrīvoties no priekšnieka un otrādi – deputātam no palīga, ar kuru nav apmierināts. Tā vietā notiek samocīta saruna, kurā Imants piedāvā Matīsam divus variantus, un Matīss piekrīt strādāt desmito daļu slodzes. Kāpēc tā notiek? Kāpēc viņi nešķiras kā draugi vai nedraugi? To izrāde nepasaka. Taču tā parāda, ka cilvēki, kuri ir drosmīgi un izlēmīgi politiskajā retorikā, var būt, piedošanu, tizli ikdienas savstarpējā saskarsmē, un tas ir vispārīgs secinājums, kam nav sakara ar konkrētiem personāžiem. Un izrāde no politiska stāsta rāmja izkāpj vispārcilvēciskā dimensijā – par cilvēku attiecību trauslumu un neprasmi komunicēt.
Dramaturģiski izrādes beigas ir sasteigtas, un režisors neko te nav centies glābt. Tiek īsi raksturots, ko pašlaik dara galvenie varoņi; par Matīsu teikts, ka viņš atrodas starp mums, tas nav melots, bet neko nenozīmē. "Starp mums" tikpat labi ir vispārinājums, tikpat labi – novilkta robeža starp izrādes veidotājiem un Nacionālo apvienību. Matīsa Gricmaņa luga nereflektē par to, kādas ir ierindas cilvēka iespējas būt nacionālistam, vienlaikus neesot homofobam vai ksenofobam. Izrādei apzināti nav veidota secinājumu daļa, un tie katram skatītājam ir individuāli. Jānis Iesalnieks tviterī ierakstīja: "Gricmanis ir tipisks liberāļu varonis – sevī apmaldījies jaunietis, kas pats nezina, kam tic. Frakcijā bija slinkākais no deputātu palīgiem." Lugas autors šo ierakstu retvītoja.
Būt nacionālistam
Dirty Deal Teatro 5.VI plkst. 19
Biļetes pārdotas
tagad par rakstu
hate you