Mani uzrunāja, – pēc izrādes līdznācējai pārsteigts teica kāds sirms kungs. Mani arī. Dērbijas vergi Goda teātrī Liepājā (vienīgais profesionālais nevalstiskais teātris ārpus Rīgas) noteikti nav "īpašs produkts" jauniešu auditorijai. Lai gan, protams, tā ir izteikti jauneklīga. Ne tikai tāpēc, ka tādi ir galvenie varoņi – mākslinieciskajās ambīcijās aplauzies jauniešu pāris (nenotikusi rakstniece un gleznotājs), kas nonācis līdz ātrajiem kredītiem un, atdevis starpniekam savus pēdējos 200 eiro, nolemj piepelnīties Dērbijā. Bet noteikti atgriezties – biļete atpakaļ jau nopirkta. Jauneklīga – arī ne tāpēc, ka jauniešus, sevi netaupot, spēlē Liepājas jaunie aktieri Kaspars Kārkliņš un Anete Berķe. Galvenokārt studentu izrādes noskaņas rada kaleidoskopiski straujais temporitms un t. s. nabadzīgā teātra estētika. Izrāde atgādina, kāds spēks ir iztēle un nosacītība.
Aktieri, uzkāpuši uz koferiem/riteņiem, minas kā ārprātīgi, lai nenokavētu rīta līniju rūpnīcā, braucamie iesmērēti salauzti, gāžas, smagi sasitas. Vakarā minas atpakaļ, nevar bezspēkā pārspļaut pār lūpu. (Rodas asociācijas ar filmām Velosipēdu zagļi un Nodzītus zirgus arī nošauj, vai ne?.) Tempu karsē Emīla Dreiblata muzikālais noformējums. Kulminācija, kad Meitene (varoņiem nav vārdu) Fredija Merkurija I Want To Break Free mūzikas pavadībā izaicinoši košļā fabrikā aizliegto košļeni.
Izrāde notiek Liepājas kafejnīcā Red Sun Buffet uz nelielas skatuvītes. Atjautīgs scenogrāfa Vara Siliņa risinājums. Tikai pāris priekšmetu un rekvizītu. Galvenais stāstnieks ir Galds. Apgāzts augšup, tas ir alai līdzīgs kakts, kurā abi apmetušies pie aizdomīgi labajiem tautiešiem ar plātsmaizi, vīna pudeli un Dieva vārdiem. Sāniski – galda kājas pārvēršas par fabrikas ģērbtuves pakaramajiem. Tā ir arī klints, no kuras abi saticības un spītīgas pašapziņas brīžos spļauj lejā uz sev aizslēgto Angliju. Bet pašā izrādes sākumā tas ir galds – lidostas slīdlente, uz kuras jaunieši jaunās cerībās atvāzuši savus koferus un savandīto dzīvi.
Šo pēc jēgas var saukt par režisora Viestura Roziņa debiju, jo līdzšinējie darbi (Jūras roze, Paspēlēsim mājas, Diena pēc naftas DDT) diemžēl nav ieguvuši plašāku rezonansi. Vēl ļaunāk – topošo iestudējumu Dailes teātrī – Peldētāju komanda – teātris neiekļāva repertuārā, atzīstot par "mākslinieciski nevērtīgu". Iespējams, Dērbijas vergus mākslinieciski augstvērtīgus padara autobiogrāfiskais materiāls, kuru režisors pārzina līdz mielēm, tāpēc zina, ko runā. Izrādes pamatā ir blogi, kurus Viesturs Roziņš un jaunā dramaturģe Ludmila Judina rakstījuši, izdzīvojot līdzīgu pieredzi. Var teikt, ka pēc 13 gadiem ir tapis turpinājums Laimas Muktupāvelas romānam Šampinjonu derība. Tikai teātrī. Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu un Oskara Koršunova Izredzētie ar šo izrādi saradojami vien formāli tematiski.
Dērbijas vergu pievienotā vērtība ir tā, ka izrāde noteikti ir ne vien par piespiedu emigrāciju, brīvību un pašlepnuma saglabāšanu, bet arī – par cilvēku tik trauslajām attiecībām, lai neteiktu – mīlestību.