Atzīšos, ka bērnībā arī manā istabā pie sienas kādu laiku bija piesprausts zirga attēls, laikam jau iemiesojot meitenes sapni par kādu teiksmainu būtni. Vienradzi, piemēram. Tāpēc, tiekot līdz attiecīgajai epizodei Dailes teātra jaunākajā izrādē – Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajā Pītera Šefera lugā Equus –, satrūkos. Pusaudža izkāpinātā zirgu dievināšana izrādē nav vienīgais iemesls, lai satrūktos.
Vecāku neatminētā mīkla
Trāpīja nesaprotošo, no bērna realitātes atsvešināto vecāku tēma. Arī mūsdienās, ne vien lugas sarakstīšanas laikā (1973) notiek cīniņi par grāmatu lasīšanu kā vecākiem vēlamu alternatīvu nejēdzīgi ilgai gadžetu bakstīšanai vai nolemtai blenšanai TV ekrānā. Indras Briķes tikai šķietami biklā, patiesībā visai apņēmīgā, lai arī nomāktā skolotāja Dora Strenga un viņas vīrs – Jura Žagara Frenks –, pusaudža – Daiņa Grūbes Alana – vecāki, kā mēdz teikt, nav slikti cilvēki. Lugā mātes reliģiozitāte un tēva vienkāršotais marksisms – nepatika pret labāk nodrošinātu sociālo slāņu pārstāvjiem, piemēram, zirga mugurā pa pludmali drasējošiem studentiem, – ir pretņi kā no praktiskās psiholoģijas rokasgrāmatas. Izrādē abi aktieri savu varoņu nesamierināmajās pretrunās atstāj vietu maigumam, savstarpējām rūpēm un īstenām bažām par savu neizprotamo dēlu. Viņš saviem vecākiem ir mīkla. Pat gribas Dorai noticēt, kad viņa saka – ļaunums, ko Alans ir izdarījis, nāk no viņa paša, un viņam pašam par to jāuzņemas atbildība. Indras Briķes meistarība Doras lomā ir neapstrīdama, savukārt Juris Žagars ir izveidojis no iepriekšējām lomām tik atšķirīgu personību – kompleksu mākto, pāragri savecējušo, stīvo, nerunīgo, kategorisko, bet vienlaikus kaismīgo Frenku –, ka tas vērtējams kā jauna pakāpe Žagara aktieriskajā varēšanā.
Taču vairāk par visu šai kompaktajā, jaudīgajā Dailes Mazās zāles izrādē apbrīnoju interesi, drosmi un vienlaikus toleranci, ar kādu joprojām tik jaunā režisore Laura Groza-Ķibere turpina divas konsekventas tēmas – skaļi runājot, par erosu un tanatosu. Proti, tēmu par fizioloģisko, instinktīvo pirmsākumu cilvēkā, kas ved pie seksualitātes, un tēmu par cilvēka neizbēgamo tiecību uz nāvi, iznīcību. Salome, M.Butterfly, Piafa un nu arī Equus – šīs izrādes kā kopums jau pretendē uz skatuvisku pētījumu šajās sfērās.
Jutekliskā konkrētība
Izrāde ir precīza visās detaļās. Scenogrāfs Miķelis Fišers nelielo telpu ir atstājis gandrīz tukšu – dibenplānā sakrāvis pamatīgu vecu, bet solīdu mēbeļu kaudzi, no kuras katrs personāžs izvelk sev nepieciešamo; tas vienlaikus iemieso metaforu gan par skapi, no kura jāiznāk, lai atklātu savu patieso būtību, gan par krāmu kaudzi katra zemapziņā. Arī Ilzes Vītoliņas modelētie kostīmi ir ar pavisam nelielu nosacītības – tādu kā batikas, kā nodiluma – niansi, vienlaikus pavisam konkrēti (ārsta vai medmāsas virsvalks, pusaudža džinsi, pusmūža vīram – bikses ar augsto jostasvietu, korektie ofisa svārki tiesnesei) un tomēr arī tādi, kuros laikmets nav nolasāms. Varoņi ir vienlaikus cilvēki un vienlaikus (izņemot abus galvenos varoņus un Alana vecākus) arī – zirgi, kas vilina un biedē Alanu. Pārvērtības tiek panāktas vienkārši – aktieri maina stāju, aiz muguras sakrustotajās rokās paņem "asti" un piesit pie grīdas ar metālu apkaltās kurpes.
Teju visu laiku priekšplānā abās skatuves malās ir galveno varoņu – Laura Subatnieka atveidotā psihiatra Mārtina un viņa septiņpadsmitgadīgā pacienta Alana Strenga – patvērumi, proti, rakstāmgalds un gultiņa slimnīcas palātā. Arī galvenās attiecības notiek starp viņiem. Esmu jau rakstījusi, ka režisores Lauras Grozas-Ķiberes izrādes ir no tām Latvijā retajām, kurās erotisks vai seksuāls akts tiek atveidots, neslēpjoties aiz daudznozīmīgām metaforām, un patiešām ir juteklisks. Sajūtas, kas pārņēmušas Daiņa Grūbes Alanu, pieskaroties zirga (izrādē – jauna vīrieša) nospriegotajam ķermenim, nav pārprotamas. Un ir skaidrs, kāpēc tieši šīs tēmas interesē režisori, – savās iepriekšējās izrādēs erotisko spriedzi, seksuālu aktu viņa savā ziņā ir pielīdzinājusi radošam mākslas aktam. To, ka pusaudža apmātības izārstēšana vienlaikus atņems Alanam to īpašo, neparasto kaislību, kas dara viņu atšķirīgu no citiem, saprot psihiatrs Mārtins Daiserts.
Lauris Subatnieks šajā lomā ir ārkārtīgi precīzs, niansēti izspēlē apjukumu, nogurumu no profesijas, vilšanos, interesi, skaudību, līdzjūtību, bezcerīgo iekāri pret simpātisko Kristīnes Nevarauskas tiesnesi un, pats galvenais, – profesionālo nežēlību, ar kādu viņš preparē sava pacienta psihi un par kuru maksā ar nakts murgiem. Savukārt Dainis Grūbe, kurš jau vairākkārt Lauras Grozas-Ķiberes izrādē iemiesojies dažādos emocionāli ekstremālos stāvokļos, traumētā pusaudža Alana lomā gan izspēlē pilnu sajūtu un reakciju spektru – slimīgumu, atsvešinātību, vēlmi būt pieņemtam un saprastam, sacelšanos, pakļaušanos, ļaunumu, labvēlību... –, gan demonstrē brīžiem bailes iedvesošu spēju teju visu laiku vibrēt kā galēji uzvilktai stīgai uz pārtrūkšanas robežas. Satricinošajā epizodē, kad viņš ārstam izstāsta/ attēlo, kā izdarījis savu noziegumu, kurš ir savedis viņus kopā, aukstiem sviedriem norasojusī aktiera kailā, saspringtā mugura joprojām ir acu priekšā. Vēl viens aktierdarbs dimantiņš izrādē ir Ginta Andžāna iemiesotais zirgs – spēcīgs, graciozs, neizdibināmu izteiksmi tumši apvilktajās acīs – reti gadās redzēt, kad kaut ko tik nosacītu var nospēlēt tik konkrēti un vieliski.
Par daudz vārdu?
Luga Equus ir sava laika bērns, lai gan tās grodi savērptā struktūra – detektīvdrāmas elementi, nelineārs, nehronoloģisks notikumu izklāsts, spēles telpas metaforiska izmantošana – savu laiku ir pārdzīvojusi, ne velti to ik pa laikam iestudē gan Londonā, gan Brodvejā. Septiņdesmito gadu sākumā aktuālie hipiji jeb puķubērni nicinājumā novērsās no savu vecāku mietpilsoniskajiem sasniegumiem un morāles normām, aicināja atgriezties pie pirmatnības, instinktiem, rituāliem kā vienīgā patiesības avota, kā arī visai pamatīgi pārskatīja normalitātes jēdzienu kā tādu, pretstatot tai katra cilvēka neatkārtojamo individualitāti ar tiesībām pastāvēt, kāda nu tā ir.
Šo sapni par personības brīvību Šefers sīki un detalizēti, paskaidrojot katru dvēseles kustību, aprakstījis savā lugā. Taču četrdesmit gados, kas pagājuši kopš lugas uzrakstīšanas, pat vispuritāniskākās sabiedrības kļuvušas krietni vien atvērtākas, un reti kuru eiropieti var šokēt vai satriekt seksuāli atklātas ainas vai netradicionālas seksualitātes izpausmes mākslā. Varbūt tāpēc vienīgais iebildums, ko varu adresēt izrādei, ir tās pārliekais runīgums, jo aktieru darbi būtu runājuši arī bez pārmērīgajiem vārdu plūdiem.
Equus. Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore Laura Groza-Ķibere. Tuvākā izrāde: 4. jūnijā plkst. 19 (šosezon – pēdējo reizi)