Režisora Viestura Meikšāna interese par vienu no spilgtākajiem vācu četrdesmitgadnieku paaudzes rakstniekiem Mariusu fon Maienburgu šosezon ļāvusi latviešu skatītājiem beidzot iepazīt autoru, kuru, piemēram, Lietuvā, galvenokārt pateicoties Oskaram Koršunovam, iestudē jau samērā sen. Pēc veiksmīgā Apjukuma iestudējuma Valmieras Drāmas teātrī seko režisora solītās triloģijas otrais darbs – Māceklis Jaunā Rīgas teātra Muzeja zālē.
Kam ticēt, ko noliegt
Režisors teātra izplatītajā preses relīzē ir izteicies, ka "tā ir ļoti atvērta, viegla, ironijas un spēles pilna teātra valoda, kurai ir dziļas vācu teātra saknes": "Vienlaicīgi ar šo vieglo spēles valodu tiek diskutēts par ļoti būtiskiem Rietumu civilizācijas jautājumiem. Un šī kombinācija starp "vieglo un būtisko" rada ļoti interesantu un nebijušu sajūtu – tā ir šodiena, bet ne realitāte." Maienburgs patiešām ir šķietami vienkāršs, turklāt nespēj atteikties no vēlmes sastūķēt vienā lugā vairākas sev aktuālas tēmas – reliģiju, antisemītismu, homoseksualitāti, izglītības saturu, paaudžu konfliktu – diezgan publicistiskā tiešumā. Ka izrāde nekļūst plakātiska, lielā mērā ir režisora nopelns.
Šosezon ik pa brīdim sagadās, ka jau laikus ieplānotās izrādes sasaucas ar pirmizrādes laikā notiekošajām politiskajām aktualitātēm. Izrāde Māceklis trāpa dubulti – gan diskusijā par "tikumīgu" mācību saturu, kas šobrīd risinās Saeimā un ap to, gan kaimiņvalstī Krievijā virmojošajā skandālā ap Novosibirskas operas izrādi Tanheizers – pašu darbu neredzējušais garīdznieks ir panācis izrādes noņemšanu no repertuāra un opernama direktora nomaiņu. Maienburgs uzdod it kā naivu, bet diezgan neērtu jautājumu – kas notiek, ja kāds skolnieks paņem Bībeli un sāk interpretēt to pa taisno – burtiski, kā rakstīts. Un kas notiek, kad kāds cits (šajā gadījumā bioloģijas skolotāja) tāpat, izmantojot Bībeli, sāk cīņu, kurā viņu interesē tikai uzvara pār pretinieku.
Mani jau pēc izrādes noskatīšanās sarūgtināja tās anotācijā ierakstītais tēmas pieteikums: "Sabiedrība gribētu, lai šis jaunais mesija apklustu. Viņi grib mieru, bez interpretācijām", jo izrāde ir daudznozīmīgāka un mesijas te ir vismaz divi. Neērti, neciešami un nepanesami apkārtējiem izrādās abi – gan fanātiskais skolnieks, gan viņa dedzīgā apkarotāja. "Sabiedrību" iemieso Viļa Daudziņa izcili nospēlētais bezmugurkaulnieks direktors, kurš skandāla novēršanas vārdā ir gatavs uz jebko, pat noliegt zinātnisku pasaules izcelšanās skaidrojumu.
Maienburga provokācija slēpjas apstāklī, ka šajā reliģiskajā disputā nevienam nav taisnība – ne pubertātes iekšējo vētru satracinātajam puikam, kurš principā gatavs pat sakūdīt skolasbiedru uz slepkavību, ne skolotājai – principiālajai darvinistei, kura mācību nolūkos liek skolēniem uz burkāniem maukt prezervatīvus –, ne direktoram, kurš vispār neko no tā visa nesaprot un nevēlas saprast. Izrāde necenšas nostāties vienā vai otrā pusē. Tai nav arī īsti nepārprotama atrisinājuma.
Māceklis aktualizē ne tikai izglītības satura, bet arī bērnu un pieaugušo attiecību situāciju, kad frāze "viņa man pieskārās" automātiski tiek uztverta kā eifēmisks apzīmējums seksuālai vardarbībai pret bērnu, ko lielā mērā kultivē stereotipiskie filmu un seriālu tulkojumi.
Māceklis tēmu loka ziņā ir daudzpusīgāks, bet mazāk psiholoģisks, drīzāk publicistiskāks materiāls nekā cits ar panākumiem JRT rādīts darbs – 2008. gadā Ineses Mičules iestudētais Juhas Jokelas Fundamentālists.
Dancis pa trim
Viesturs Meikšāns, lietodams citos Maienburga darbos raksturīgo manieri aktierim no viena tēla pārplūst otrā, visus izrādes personāžus uzdevis spēlēt trim aktieriem – Elitai Kļaviņai, Gatim Gāgam un Vilim Daudziņam.
Atzīšos, uz izrādi gāju, lugu nelasījis, un pēc savas skatītāja pieredzes Apjukumā biju pārliecināts, ka princips, kad aktieris zibenīgi pārslēdzas no viena tēla uz citu, ir dramaturga iecerēts. Tāpēc, ieraugot informāciju par 6. martā pirmizrādīto Oskara Koršunova Mācekli Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī, biju pārsteigts, ka tur spēlē desmit aktieru! Katrā ziņā Viestura Meikšāna pieeja ir auglīga, jo notur skatītāju zināmā spriedzē: nemitīgi jāseko līdzi, kurš ko spēlē. Ir brīži, kad galveno varoni spēlē divi vai pat visi trīs aktieri. Tas dod gan saturisku, lai neteiktu – idejisku, efektu, ja runājam par zināmu personības dalīšanos iekšējās pretrunās, gan tīri tehniski režisoram ļauj risināt provokatīvas ainas samērā "neprovokatīvi" – īpaši epizodē, kurā skūpstās divi puikas; galveno varoni Benjamiņu, kurš īslaicīgi aizmirstas un ļaujas homoseksuālai pieredzei, tajā brīdī atveido Elita Kļaviņa, savukārt nākamajā sekundē visas zēna šausmas un riebumu pret notikušo jau pauž Gatis Gāga. Protams, tas mazliet izskatās pēc "Daudziņš un Gāga negribēja bučoties metru no skatītājiem, tāpēc mēs šito eleganti izdomājām", taču risinājums tiešām ir veikls un neviena estētiskās jūtas neaizvaino.
Reiņa Suhanova iekārtotā skatuve ar dažiem paaugstinājumiem, no kuriem viens noder arī par nosacītu baseina tramplīnu, ir veiksmīgs placdarms notiekošajām cīņām. Ja kāds aktieris ainā nepiedalās, viņš apsēžas vienā vai otrā paaugstinājuma galā, būdams gatavs nākamajā sekundē "būt iekšā". Spēles laukumu ierobežo divas sienas, pie vienas no tām pulkstenis nemainīgi rāda 5.05. Ja nu kas dekorācijā (un inscenējumā) ir lieks, tās ir spoguļsienas, kas skatītājam paveras uz īsu brīdi finālā, it kā atgādinot, ka izrādē notiekošais attiecas uz mūsu sabiedrību, tātad klātesošajiem. Līdzīgu principu – tikai ar videokameru uz pretējās sienas projicējot skatītāju zāles attēlu – Viesturs Meikšāns izmantoja izrādē Zelta zirgs Valmieras teātrī 2009. gadā.
Visi trīs aktieri darbojas ļoti precīzi, viņu saspēle un uzturētā spriedze rada gandarījumu. Tēlu ārējās iezīmes tiek rādītas minimāli, nedaudz ar balsi vai mazliet mainītu ķermeņa plastiku – tas ir neizbēgami vajadzīgs, lai parādītu acumirklīgo pāreju, piemēram, no mātes uz skolotāju. Ir aizraujoši vērot, kā aktieri, tikko spēlējuši vienu lomu, pārsviežas uz nākamo un ar tikpat lielu pārliecību pauž pat pretējus viedokļus, vienlaikus saglabādami savu kā izpildītāja distanci pret notiekošo. Tāpēc galīgi nevaru piekrist dažiem mājaslapā ierakstītajiem komentāriem, ka izrāde esot vienmuļa. Skatītājam, kurš ļaujas, tā izraisa patīkami kņudinošu pēcgaršu un liek risināt iekšējo dialogu ar Maienburgu, Meikšānu un aktieriem, un šis dialogs nebeidzas līdz ar aplausiem.
Māceklis
Jaunā Rīgas teātra Muzeja zālē Talsu ielā