Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Izrādes Meistars un Aleksandra recenzija. Visa dzīve viencēlienā

Izrādē Meistars un Aleksandra burtiski dažu minūšu laikā Romans Suta bildina Aleksandru Beļcovu, viņa paziņo, ka gaida bērnu, un paspēj atklāt skatītājiem, ka jau vairākkārt veikusi abortu

Es nodzīvoju garu mūžu – saka galvenā varone brīdī, kad izrāde jau ir ieskrējusies. Tas uz mirkli samulsina, jo jāsāk minēt, cik tad gadu ir personai skatītāju acu priekšā un ar ko tā sarunājas. Neatkarīgais iestudējums Meistars un Aleksandra, kas tapis nodibinājuma Mūzikas un mākslas atbalsta fonds paspārnē kā noslēdzošais posms ciklā Kolekcija. Viencēlieni. Klasika pirms klasikas, sākas kā monoizrāde vai pat koncertuzvedums. Uz skatuves iznāk jauna skaista sieviete, apsēžas pie klavierēm un nodzied romanci krievu valodā. Pēc tam viņa sāk stāstīt skatītājiem par savu dzīvi, neaizmirstot stādīties priekšā – Aleksandra Beļcova – un nosaucot pat dzimšanas gadu – 1892.

Doma ietilpināt garu mūžu viencēlienā, sākot no paša sākuma, liekas traka, atmiņas par radiniekiem un bērnību, šķiet, nekad nebeigsies. Tomēr aktrisei Zanei Dombrovskai Aleksandras Beļcovas lomā izdodas uzreiz iekarot skatītāju uzticību – iespējams, tieši tāpēc, ka viņa senos notikumus atstāsta sirsnīgi, mierīgā garā, kā cilvēki mēdz darīt mūža nogalē. Spēles noteikumi drīz vien mainās – parādoties partnerim (Romana Sutas lomā Jānis Kronis), monoizrādēm raksturīgā tiešā vēršanās pie skatītājiem mijas ar īsām ainām, kas izspēlētas kā biogrāfiska drāma, – abi aktieri iejūtas iemīlējušos jauniešu lomās, kas pāraug pastāvīgā pārī, kura attiecībās krājas ne tikai harmoniski brīži, bet arī jūtu samezglojumi un savstarpējas pretenzijas.

 

Dialogi neklātienē

Ainas strauji nomaina cita citu, aktieri mazliet pārkārto dekorācijas – divus vilciena solus, kādus skatītāji droši vien atceras vēl no nesenas pagātnes. Fonā videoprojekcijas tikai dažbrīd ilustrē darbības vietu, jo paralēli rāda arī Aleksandras Beļcovas darbu reprodukcijas, kas saistītas ar aktuālā laika nospiedumiem mākslinieces daiļradē. Turklāt Aleksandra Beļcova un Romans Suta ļoti bieži nemaz nav kopā – viņi risina dialogus neklātienē.

Ideja rādīt abu varoņu sarunas, partnerim rēgojoties no ekrāna, ne tikai atrisina atšķirtības situācijas, bet arī iegūst papildu jēgu – Aleksandra Beļcova, iespējams, sarunājas ar vīru ne vien sarakstē, bet arī domās, izjūt viņa klātbūtni nepārtraukti. Sižets Ingas Ābeles lugā rit raiti, pat izšķirošiem notikumiem Aleksandras Beļcovas dzīvē atvēlēts ne vairāk kā dažu teikumu dialogs. Tomēr tie ir koncentrēti un pagūst izšūpot skatītāja empātiju kā bobsleja trasē. Burtiski dažu minūšu laikā Romans Suta bildina Aleksandru Beļcovu (jau pēc dramatiskas attiecību vēstures), viņa paziņo, ka gaida bērnu, un paspēj atklāt skatītājiem, ka jau vairākkārt veikusi abortu.

Ināras Sluckas režija acīmredzot ir palīdzējusi aktrisei pieveikt emocionālo stāvokļu virāžas, katrā no tām Zane Dombrovska ir konkrēta un klātesoša. Aktrisi var apsveikt ar lieliski nospēlētu lomu, kurai piemīt apjoms, daudzas krāsas un noteikta virzība.

 

Sieviešu solidaritāte

Aleksandra Beļcova šajā stāstā nepārprotami ir galvenā persona. Vienā ziņā māksliniecei ir ļoti veicies – par savu vecāku piemiņu visu mūžu nenogurstoši rūpējās meita, mākslas zinātniece Tatjana Suta, vienmēr gatava stāstīt par ģimeni katram, kas gribēja klausīties. Izrādē ir iekļauti stāsti, kas varēja saglabāties tikai šaurā lokā, mutvārdu formā, tik personiski tie ir. Tatjanas Sutas mantojumā, kurā ietilpst arī tagadējais Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas memoriālais dzīvoklis, jaušama sieviešu solidaritātes līnija – pāra dzīve lielākoties atstāstīta no sievietes pozīcijām. Ingai Ābelei piestāv monoloģiska izteiksme, un Ināra Slucka izvēlējusies to turpināt.

Romana Sutas vulkāniskā radošā darbība un personiskā dzīve paliek aiz izrādes robežām – par viņa motivāciju rīkoties tā un ne citādi skatītājs netiek informēts un, tāpat kā Aleksandra Beļcova, bieži vien nonāk neizskaidrojamu faktu priekšā. Epizodē, kurā Romans Suta runā par mākslu, viņš kļūst frāžains, un, kā gan citādi, ja konkrētajā brīdī vēlas iepatikties Aleksandrai. Jānim Kronim tas nav pateicīgs materiāls, tomēr viņš ir atradis attaisnojošu pieeju – spēlēt Romanu Sutu kā lielu bērnu, kura pārgalvīgās idejas, piemēram, kā tikt vaļā no mīļākās, pieprasot šķiršanos no sievas, skatītājos izsauc smieklus.

Luga un režija, iespējams, samazina Romana Sutas personības mērogu, toties izceļ Aleksandras Beļcovas tēla pretrunīgumu – no vienas puses, viņa vēlas būt un kļūst patstāvīga māksliniece, atraisās no vīra aizbildniecības, no otras – alkst no viņa dzirdēt sava darba novērtējumu. Inga Ābele precīzi akcentējusi, ka mākslinieki viens otram nelasa recenzijas, bet pat īsa atsauksme "Labi!" ir zelta vērtē, ja to saka autoritāte.

 

Apjukums par pašas drosmi

Romans Suta ir džentlmenis un kā labu novērtē arī Aleksandras mīļākā gleznu. Vai arī šajā epizodē pazib cita būtiska tēma – māksla ir pāri visam, un par to nedrīkst melot? Aleksandras Beļcovas mīlestība ir tā, kas padara Romanu Sutu nepārtraukti klātesošu viņas dzīvē, pat tad, ja abi nav kopā un gadās pa īsam romānam (Zane Dombrovska burvīgi nospēlē varones apjukumu par pašas drosmi). Vēlēšanās vienā stundā un padsmit minūtēs izstāstīt par daudz traucē brīžos, kad izrādē iesaistās tēli, kuriem ļauts izpausties tikai skaņas ierakstā. Jau tā sarežģītajā izrādes žanrā reizēm pavīd sadzīviskas melodrāmas intonācijas, kad par iestudējuma vadmotīvu kļūst "vainojiet vīrieti!".

Aleksandras Beļcovas monologos pamazām uzkrājas sarūgtinājums, arī radošā nākotne vairs nav necik cerīga. Politiskais fons un radošā darba principi izrādē izklāstīti, cik konspektīvi vien var. Tomēr beigu daļā noskaidrojas sākumā mulsinājušais jautājums – pēc Romana Sutas traģiskās nāves 1944. gadā Aleksandras Beļcovas biogrāfija vēl kādu brīdi turpinās – kamēr viņa vēl nezina patiesību. Kad par Romana Sutas bojāeju vairs nav nekādu šaubu, stāsts ir galā, lai gan Aleksandras Beļcovas garais mūžs vēl rit līdz 1981. gadam. Tad arī noapaļojas atmiņu teicējas tēls – sieviete, kura pazaudējusi savu mūža mīlestību. Viņa vienmēr ir tik veca kā tad, kad bijusi vislaimīgākā, un monologu īstais adresāts ir mirušais vīrs.

Izrāde ir miniatūrs, taču uzrunājošs stāsts ar lielu izglītojošu vērtību, kas šāda rakstura iestudējumos nav mazāk svarīga par radošu uguņošanu.

 

Meistars un Aleksandra

Eduarda Smiļģa Teātra muzejā 1., 2.IV, 9.V plkst. 19

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja