Iekams stāstu par Nacionālā teātra jauniestudējumu Mežainis, jāatgādina fona informācija. Pirmkārt, dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis ir daudz un sekmīgi sadarbojušies vairākos projektos un izstrādājuši savu izrāžu rokrakstu, kurā uz konkrēta fakta bāzes ļaujas fantāzijai un izspēlē, kā būtu varējis būt. Varbūt tā arī bija, bet varbūt nemaz nebija. Otrkārt, nedaudz citā dramaturģiskajā redakcijā Mežainis jau iestudēts Kauņas Nacionālajā drāmas teātrī ar spožiem panākumiem – 2015. gada rudenī pirmizrādītais iestudējums tika nominēts vairākām Skatuves zelta krusta balvām un divas no tām arī ieguva. Izrāde joprojām ir repertuārā. Treškārt, Latvijas izrādei vēl vienu konteksta slāni rada stāstītāja tēls, kurā iejuties Arturs Krūzkops, – šis Andžejs ir pārceļojis no Nacionālā teātra izrādes Pieaugušie, kas arī joprojām ir repertuārā, un tēlā samanāmi lugas autoram līdzīgi vaibsti.
Ne fakti, bet fantāzijas
To, ka Mežainis nav dokumentāla izrāde, tās radītāji ir teikuši, un to uzsver arī izrādē. Informācija par Jāni Pīnupu, kurš slēpies lielākoties gan māsas mājā, nevis mežā, ir ņemta par pamatu dažādu situāciju izspēlei, kas radušās improvizācijas gaitā. Tiesa gan, ja ticam videomateriālā redzamajam lietuviešu aktierim Ļubomiram Laucevičam, lietuviešu variants tapis, fiksējot uz papīra aktieru improvizācijas, taču, salīdzinot Latvijas variantu ar Kauņai radīto, var secināt, ka vairākas ainas ir ļoti līdzīgas, tātad, iespējams, pārceļojušas uz jauno versiju no pirmās bez būtiskas pārveidošanas.
Iztēles radītās ainas pārsvarā ir atjautīgas – gan asprātīgas, gan nopietnas –, taču izrāde brīžiem atgādina tiltu, uz kura margām sakarināts tik daudz piekaramo atslēgu, ka paša tilta margu raksts saskatāms ar grūtībām. Aktieri nemitīgi pārģērbjas, atveidojot dažādus tēlus, un daudzviet tas attaisnojas, taču atradumus režisors ar ansambli vēlas arī izgaršot, tāpēc iestiepjas kopumā asprātīgā aina, kurā vizualizējas radiopārraidēs dzirdamās balsis. Ir jaukas saspēles, kurās, piemēram, stāstītājs ar veclaiku kafijas dzirnaviņām rokā pārvēršas par kaķi un tad paziņo, ka vairs nav kaķis. Taču ir arī konstruētas ainas, kas šķiet neobligātas, piemēram, ilustrācija atziņai, ka pēc iznākšanas publiskajā telpā attieksme pret Jāni bijusi dažāda. Izrāde ir par garu (trīs stundas 20 minūtes ar vienu starpbrīdi) un par raibu, šis raibums ir nedaudz nogurdinošs, un lielāka koncentrēšanās uz mērķi, respektīvi, drosme lietot šķēres, būtu nākusi par labu. Teiksim, kopš Alunāna Draudzes bazāra laikiem mēs zinām komisku dialogu, kur viens runā par cilvēku, otrs par zirgu. Akurāt tāda situācija ir arī Jāņa Baloža lugā.
Kāpēc tik ilgi
Izrādes veidotāji uzdod jautājumu, kas gruzd zemdegās un tiek arī izteikts skaļi, – vai tik ilga nenākšana laukā no pagrīdes ir attaisnota ar reālām briesmām vai arī varoņa bailēm no pilnvērtīgas dzīves, kas saistās ar regulāru darbu, ģimenes veidošanu utt. Šajā ziņā būtiska ir Jāņa saruna ar brāli Staņislavu, kurš pārmet faktisku māsas mūža salaušanu – slēpjot brāli, Veronika no savas dzīves atsakās. Tomēr, domājot par līdzsvaru starp vēstītāja Andžeja darbībām, meklējot Jāņa biogrāfijas fragmentus, un pašam galvenajam varonim veltīto laiku, brīžiem rodas sajūta, ka dramaturgs, identificēdamies ar Andžeja tēlu, sev raksturīgajā manierē primāri grib stāstīt par sevi un uzsvērt, ka tas ir tieši viņa skatījums uz konkrēto notikumu. Protams, ir vajadzīga gan distance, gan refleksija par atainotajiem notikumiem, un to Andžeja tēls nodrošina, turklāt Artura Krūzkopa attieksme pret lomu ir nopietna un ieinteresēta.
Tāda attieksme ir visiem izrādē iesaistītajiem aktieriem. Uzmanības centrā izvirzās Kaspara Aniņa un Ulda Dumpja atveidotais Jānis – attiecīgi jaunībā un vecumā, turklāt brīžiem viņi spēlē vienlaikus. Kaspars Aniņš veiksmīgi atklāj, kā ekstrēmā situācija psiholoģiski ietekmē jauno cilvēku, savukārt Uldis Dumpis necenšas savu varoni izskaistināt, atklāj arī viņa naivumu, smieklīgumu un mulsumu nezināmās realitātes priekšā, piemēram, epizodē, kad ar pieņemtu vārdu Jānis iet raut zobu un iekaisuma dēļ realitāte ap viņu sašķobās.
Tas nenozīmē, ka abi aktieri nespēlē citas lomas, piemēram, Uldim Dumpim pirmajā cēlienā trāpījies gan čekists, gan armijas virsnieks, gan pat Staļins īsā, groteskā iznācienā. Izrādē ir arī divas māsas Veronikas lomas atveidotājas. Madara Botmane precīzi nospēlē jaunās sievietes drāmu, brāļa dēļ viņa kļūst par savrupu savdabi, kas ģērbjas vīriešu drānās, savukārt Lolita Cauka savai varonei piešķir lietišķu skarbumu. Šķiet, ka pārējo epizožu sadalē arī dominē Lietuvas shēma, un izrādei nozīmīgajā ainā, kurā Jānis sastopas ar vilku, dzīvnieku atveido labsirdīgi omulīgais Jānis Kronis. Šis vilks ne brīdi nav draudīgs. tāpēc sāk šķist, ka Ivara Kļavinska skarbākā faktūra konkrētajā ainā būtu piemērotāka. Savukārt Jānis Kronis ir asprātīgs kā TV un radio balsu vizuālais atveidotājs un spilgti iejūtas mācītāja tēlā ainā, kad joprojām anonīmais Jānis sataisījies sūdzēt grēkus. Ivara Kļavinska lomu virknē nozīmīgākā ir brāļa Staņislava loma, bet groteskais policists sanācis drusku par pašmērķīgu. Vairākas nozīmīgas epizodiskās varones no liriskām līdz komiskām prātā paliekoši nospēlē Inga Misāne-Grasberga.
Manuprāt, nav liela nelaime, ka Mežainis latviešu versijā ir mazās, nevis lielās zāles izrāde kā Kauņā. Uģa Bērziņa radītā transformējamā vide ar bīdāmām sienām un nosacītu mežu vizuāli strādā zīmju līmenī, ko papildina Oskara Pauliņa gaismu partitūra. Uģa Bērziņa darbs, atlasot nepieciešamos kostīmus, ir bijis ļoti pamatīgs. Komponists Edgars Raginskis skaņu celiņā ir radījis nepieciešamo varoņa pārdzīvojumu un zināmas sirrealitātes sajūtu.
Gribētos, lai iestudējuma kopskaņa būtu līdzenāka, pārdomātāka, īpaši tāpēc, ka materiāls reiz jau aprobēts. Tieši tāpēc ir sajūta, ka nepieķemmētība un vēstījuma intonācijas nemitīgie pārlēcieni ir apzināti, tie palīdz izvairīties no iespējamiem aizrādījumiem "vai tad tā bija". Taču fokusam tomēr būtu jāsaglabājas, tad aktieriem nebūtu jātērē pārāk daudz enerģijas, lai pārģērbtos minūtes garas epizodes dēļ.
Mežainis
Nacionālā teātra aunajā zālē 26., 27.IX plkst. 18.30
Sirakūzietis