Valmieras teātra vadošajam vecākās paaudzes aktierim Rihardam Rudākam šajā sezonā jau otro reizi ir jāspēlē situācija, kad krietni vecāks vīrs grib apņemt jaunu sievu. Režisors Varis Brasla aktierim piedāvājis lomu, kurā aizstāvētas sirmgalvja tiesības iemīlēties pavisam jauniņā meitenē – un šīs meitenes tiesības uz pretmīlu.
Čehu rakstnieka Pavela Kohouta lugā Eross, kas Valmierā pārdēvēta par Mīlestības testamentu, risināts modelis, kas ir principiāli atšķirīgs no blaumaniski latviskā skatījuma uz šo situāciju, kad jauna meitene iziet pie veča naudas dēļ vai puisis apprec vecāku sievieti, un lasītājam/ skatītājam piedienas just līdzi jaunajiem, kas sabojājuši savu dzīvi, vadīdami dienas ar netīkamiem večiem. Pavela Kohouta gadījumā mīlestība ir īsta, un autors kaismīgi nostājas 75 gadus vecā vīrieša pusē, parādot arī mantinieku mantkārīgos nolūkus, kad tie cenšas šo mīlas sakaru izjaukt.
Rudāka vitamīni
Pirmizrādes starpbrīdī uzrunāju Riharda Rudāka dzīvesbiedri Skaidrīti Putniņu un izrādes režisoru Vari Braslu. Jokojoties prasīju, vai galvenās lomas tēlotājs dzer īpašus vitamīnus, jo vecā vīra iemīlēšanos var redzēt un burtiski sajust virmojam gaisā. Rihards Rudāks spēlē jauneklīgi un absolūti ticami – tā, ka ir skaidrs, ka šādā vīrietī var iemīlēties un ka viņš pats attiecībām ir gatavs visās nozīmēs (viens no tēva un jaunākā dēla dialogiem ir tieši par šo attiecību, tā teikt, tehnisko pusi).
Riharda Rudāka varoņa Emīla Haidenreiha mīļotā sieviete Eliška (lugā viņai ir 19 gadu) Alises Danovskas atveidojumā parādās tikai uz ekrāna. Riharda Rudāka varonim iemīlēšanās fāzē piemīt vieglums, žirgtums – aktieris ģimenes tēva rotaļīgo noskaņojumu uzsver, vairākkārt apsēzdamies uz dīvāna malas un tad ieveldamies tajā. Savukārt otrajā cēlienā, kad ģimenes kopīgie pūliņi ir vainagojušies ar krasu situācijas maiņu, varonis sabrūk visās nozīmēs – viņš knapi pārvietojas, skatiens ir izdzisis. Sāpīga maiguma pilna ir Emīla saruna ar saimnieci Vaclavu, kura ir gandrīz viņa vienaudze un sekojusi līdzi visiem ģimenes priekiem un bēdām, sirdī nesot neatbildētu mīlestību pret Emīlu. Vizmas Kalmes un Riharda Rudāka tēlojumā ieskanas smeldze par neizmantotajām iespējām un nepiepildītajām cerībām. Tomēr galvenais akcents gan lugā, gan izrādē ir četri Haidenreihu bērni.
Brāļi un māsas
Pavels Kohouts diezgan skaidri norāda varoņu vecumu: vecākajai māsai Esterei ir 50, Egmontam – 45, Eduardam – 40, Elvīrai – 35 gadi. Valmieras teātra versijā izraudzīti aktieri, kuriem gadu starpība dzīvē – un, ko tur slēpt, arī uz skatuves – ir krietni lielāka. Brāļu un māsu tēlotāji dzimuši attiecīgi 1955., 1956., 1991. un 1993. gadā. Vēl vairāk – brāļus spēlē Januss Johansons un viņa jaunākais dēls Eduards. Iespējams, skatītājam, kurš aktierus nepazīst un viņu dzīvesgājumam līdzi neseko, tas īpaši netraucē, taču jāatzīstas, ka jocīgi tomēr ir.
Lugu nelasījušam cilvēkam pirmais iespaids ir, ka sanākuši divi bērni un divi mazbērni. Tad, kad viņi sāk uzrunāt cits citu par brāļiem un māsām, skatītāja galvā piedzimst jauns attaisnojums – noteikti ir divas mātes. Tad sabrūk arī tas. Protams, ir zināmi gadījumi, kad sieviete laiž pasaulē jaunāko bērnu gandrīz vienlaikus ar vecākās meitas bērnu, un tomēr varoņu vecums brīžiem neāķējas ar lugu, īpaši jau, kad brālis jaunākajai māsai aizrāda, ka viņas pēdējais mīļākais bijis par viņu krietni jaunāks.
Izņemot šo mulsumu, aktieri veido interesantus, dzīvus tēlus. Ineses Ramutes spēlētā vecākā māsa lugā ir visai reliģioza, teju mūķene, taču uz skatuves parādās kā vitāla, enerģiska sieviete. Janusa Johansona Egmonts ir darījumu cilvēks, kura karjeru, cik noprotams, sociālisma gados (darbība notiek Čehijā XX gadsimta 90. gadu vidū) ir bīdījusi sieva, bet viņam gribas dzīvi radikāli mainīt. Otrs brālis ir ne šāds, ne tāds – cilvēciski viņš tēvu saprot vislabāk, taču netiek ar sevi galā, un tādu viņu arī rāda Eduards Johansons, taču raksturs ir samērā izplūdis un ne ar ko īpašu atmiņā neiegravējas (līdzīgi kā Klintas Lejas atveidotā sekretāre – vecākā brāļa mīļākā).
Elīnas Dambes Elvīra ir dzīves baudītāja, kura savos lēmumos ir nepastāvīga un ir spējīga vienbrīd apsolīt savu atbalstu tēvam, bet nākamajā tomēr pieslieties brāļiem un māsai un izkliegt vulgāras piezīmes, veltītas tēva draudzenei. Režisoram neizdodas pilnībā izvairīties no didaktikas (kad kalpotāja sāk spalgā balsī strostēt ģimenes locekļus), taču viņš arī neveido monstru parādi – tie ir cilvēki, kuriem attiecībā uz tēvu ir viena pamatinterese – tikt pie viņa naudas, un katram ir arī kāds iemesls, kāpēc šī nauda būtu nepieciešama. Jā, merkantils iemesls, bet ir. Izrādē var sajust to 90. gadu vidus alkatīgo dzīvotgribu, kad vēl vējo cerības izjāt pretī nākotnei zelta zirgā.
Bērnu intereses ir samērā konkrētas – līdzšinējās vasaras mājas vietā ierīkot atpūtas kompleksu – neglītu, bet ienesīgu. Te, ja gribētu, varētu ieviest ij Indrānu, ij Ķiršu dārza motīvus, taču režisoru šoreiz vairāk interesējis nevis tas, kas notiks ar konkrēto vietu, bet kas notiek ar cilvēkiem.
Bez lieliem pārsteigumiem
Mīlestības testaments ir izrāde ar diezgan viegli definējamu mērķauditoriju – tie ir cilvēki, kuriem tīkama ir tradicionāla forma un saturs, "par ko padomāt". Mārtiņa Vilkārša veidotā viegli transformējamā dekorācija un Jurates Silakaktiņas kostīmi rada nepieciešamo atmosfēru, izrāde rit spraigi (tā pat reklāmas tekstos nosaukta par detektīvu, kaut tas gan ir mazliet pārspīlēti). Skatītājs var sekot līdzi notikumiem un iekšēji formulēt attieksmi, taču viņam nedraud satricinājumi māksliniecisku provokāciju veidā, respektīvi, izrāde noturas reālpsiholoģijas rāmjos. Tādējādi teātris emocionāli pabaro to skatītāju daļu, kas rausta plecus par teksta dekonstrukciju un kādiem īpašiem režijas paņēmieniem. Runa nav tikai par vecāko skatītāju daļu. Patiesībā nevajadzētu augstprātīgi izturēties pret māksliniekiem, kuri par galveno uzdevumu izvirza konkrēta stāsta izstāstīšanu un neko vairāk. Visticamāk, iestudējumu gaida veiksmīgas viesizrādes Latvijas novados.
Mīlestības testaments
Valmieras teātra Apaļajā zālē 10.V plkst. 18.30, 12.V plkst. 13, 19., 20.VI plkst. 18.30