Vienu no garākajām Šekspīra vēsturiskajām hronikām – traģēdiju Ričards III – režisors Viesturs Meikšāns saīsinājis līdz pretencioza, taču domāšanā neticami infantila mākslas projekta – postmodernas teatrālas videoperformances – apjomam, kas, neraugoties uz nežēlīgu personāžu amputāciju (Jāņa Elsberga labskanīgi latviskotajā lugā to ir vairāk nekā 50, izrādē – vien 15), tāpat ilgst neciešami garas divas stundas četrdesmit. Citēju kādu gudru cilvēku, kurš dalījās iespaidos par izrādi: "Šoreiz uzvarējusi Reiņa Suhanova universāli dekoratīvā scenogrāfija, Goran Goras draudīgi popsīgais elektronisko bundziņu skaņu celiņš. Izteiksmes līdzekļu ziņā nekonsekvents un krietni novēlojies Meikšāna mēģinājums kopēt iemīļoto vācu režijas teātra atsvešinātību ar abstraktu un izplūdušu pseidopolitisku mesidžu."
Totāls déja vu
Izrādes idejiskais koncepts ir vienkārši nožēlojams – ja vienīgais, ko režisors ir sapratis par pasaules politiskajām sistēmām, ir tas, ka demokrātija ir tāda pati manipulācija ar masām/indivīdiem kā totalitārisms, ka politiskie līderi producē vien "vārdus, vārdus, vārdus", ka "demokrātija sevi ir izsmēlusi" (izrādē Šekspīrs uzlabots ar aktualitātēm – tiek citēta pasaules demokrātijas citadeles ASV prezidenta Baraka Obamas un divu man nezināmu, šķiet, vietējo politiķu runas; mūsdienu darbības uzskatāmākai ilustrācijai izmantota Solvitas Āboltiņas frizūra, plakāts "cilvēktiesības", T krekli ar uzrakstiem "miera uzturētāji", "vārda brīvība" utt., toties nav nevienas oriģinālas un jaudīgas vai pat satricinošas teātra metaforas, kas liktu pārsteigumā noelsties, – vārdu sakot, totāls déjà vu efekts), jāsecina, ka Viesturu Meikšānu ķērusi "bērnišķīgā kreisuma slimība".
Ričards III kā politiskā amorālisma piemērs Dailē ir tik nekonkrēts (Putins tas nav, Obama vai kāds vietējais varaskārais lopiņš arī ne), ka beigu galā dezorientē skatītāju – a par ko vispār ir šis stāsts – te un tagad? Par to, ka mērķi neattaisno līdzekļus, ka slepkavot tuvākos ir slikti, ka nodevēji ir jāmeklē blakus, ka vara iznīcina dvēseli, ka ar skaistiem vārdiem var aizmālēt acis ikvienam? Oriģinālas atklāsmes! Skumji, ka šāda primitīva pasaulsizjūta un naga melnuma filozofiskā izglītotība ir radošam cilvēkam, kurš sasniedzis Jēzus vecumu. Turklāt ietērpta 90. gados vācu teātra telpā trendīgajā Regietheater minimālismā un klaustrofobiskā estētismā, kas būtībā neizsaka neko. Pat vācu teātra režijas avangards barojas no iespaidīgām teātra tēlainības metaforām: salīdzināt, par provi, dažus svaigus Šekspīrus – Tomasa Ostermeiera Hamletu un Otello ar Viestura Meikšāna Ričardu III (abos scēnisks askētisms, home video izmantojums un dabas elementi – koki, zeme…) – būtu kā salīdzināt dzīvas radības ar līķi. Jo Ostermeiera zīme ir gribas temperaments un juteklība – lietas, kuru kā šķiras trūkst Meikšāna darbā.
Laupīta pašrefleksijas iespēja
Ak jā, pie retajiem iepriecinājumiem, kas atmodināja šo rindu autoru no garlaicības, jānosauc Olgas Dreģes iekšupvērstais, koncentrētais aktierdarbs Jorkas hercogienes lomā – vienīgais izrādē, kurā jaušamas kādas dzīvības, personāža jēgas pazīmes un pat noslēpums. Toties absolūti garām, kā tagad saka, ir trīs citas sievieškārtas varones – somnambuliskā bezgribas lēdija Anna (Ilze Ķuzule-Skrastiņa), racionālā, pilnīgi neemocionālā Elizabete, kura nespēj pat uz divu savu bērnu noslepkavošanu reaģēt (Vita Vārpiņa) un neizprotamā karikatūrā pārvērstā Margareta (Indra Briķe), kura visiem krīt uz nerviem ar savu muldēšanu un rokās izslieto lāsta tāfelīti "cilvēktiesības". Un vispār, ja jau īsināt lugu, varbūt vajadzēja to arī drusku pakoriģēt – citādi kā par kuriozu nesauksi Ričarda Annas pavešanas skatu (atgādināšu, ka lugā tā notiek pie vīra līķa), kad Anna lūdz aizvākt zobenu, bet mūsdienu Ričardam zem paduses ir pistole; tā gan divreiz efektīgi izšaus, sabiedējot meitenes zālē.
Artūru Skrastiņu titullomā no sirds, es pat teiktu, ārkārtā žēl. Devos uz izrādi cerībā – nu vienreiz riktīgi grūta un citāda loma viņa talanta mērogam! Rezultātā skatītājam kā pirmziemniekam divarpus stundu jāklausās vienā (!) emocionālajā intensitātē loģiski izrunāts teksts par to, kāds "kroplis galvā" ir šis uzvalciņā tērpies slepkava, varmāka, demagogs, manipulators un vispār cilvēks bez sirdsapziņas orgāna Ričards.
Ričardam režisors laupījis jelkādu pašrefleksijas iespēju par emocionālu pārdzimšanu, kā dažreiz tiek traktēts fināla monologs, kurš te arī apcirpts, tas padara Ričarda leģendāro frāzi "puskaraļvalsti par zirgu" vienkārši absurdu – zirgs mūslaiku karā? Beigu galā varēja interpretēt Ričardu, iespaidojoties no viņa ģerboņa emblemātikas – vara mežacūkas –, un, skat, būtu mums Ričards kā komisks atraktīvs veprēns.
Jaunās izrādes vaina pat nav tā, ka neatradīsies neviens "normāls" cilvēks, kurš spētu emocionāli vai intelektuāli identificēties ar kādu no Ričarda III personāžiem, jo to morālais sejs ir pārāk apšaubāms vai plakans, – tie ir vai nu politiski angažēti kropļi, vai bezgribas nulles. Pārmest izrādei didaktisku plakātismu arī mēle neceļas – nu ko lai dara, ja – kā mīlēja teikt Staļins – "kādi rakstnieki mums ir, ar tādiem jāiztiek". Var apraudāt Artūra Skrastiņa vējā palaisto mīmikrijas talantu, atgādinot, ka viņš nudien varēja kļūt par vienu no tiem aktieriem, kurš kuplinātu izcilo pasaules meistaru – Ričardu III – rindu: Lorenss Olivjē, Īans Makelens, Kenets Brana, Pīters Dinkleidžs, Kevins Speisijs, Ramazs Čhikvadze, Benedikts Kamberbečs.
Viesturam Meikšānam es sirsnīgi ieteiktu apskatīties Ala Pačīno režisēto brīnišķīgo dokfilmu Looking for Richard (1996), kurā aktieris stāsta par mūsdienīgu Šekspīra uztveri un savu pieredzi, iestudējot un tēlojot šo "sātana izdzimumu". Protams, labāk būtu bijis filmu redzēt, pirms ķeras pie Šekspīra un Ričarda Dailes teātrī. Citādi, kā smejies, d… darbs un materiāls.
Ričards III **
Dailes teātrī 3., 5.VI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22
skatītājs vienkāršais