Dzejas izrādes esamība jebkura teātra repertuārā ir ievērības cienīgs notikums, vēl jo vairāk Aspazijas gadā. Pieteikta kā Raiņa un Aspazijas triloģijas vidējā daļa starp izrādi bērniem Bērns, vārdā Rainis un vēl gaidāmo Raiņa Vētras sēju, Aspazijas Sarkano puķu interpretācija intriģē.
Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs izveidojis lasījumu, kura zīmīgākā un arī strīdīgākā iezīme ir tā, ka dzeja izskan galvenokārt kā skaniska, nevis saturiska vērtība. Lieliskās aktrises – Dace Eversa, Māra Mennika un Inga Apine – 99 procentus teksta runā vienlaikus visas trīs. Tādējādi par būtiskāko interpretācijas instrumentu kļūst tīri tehniski parametri – ātrāk vai lēnāk, skaļāk vai klusāk, kopā vai atstatus. Arī emocionālās nokrāsas tādējādi nivelējas līdz lielām līnijām – priecīgi, melanholiski, kategoriski utt. Kora runa uzspiež savu ritmisko risinājumu, kas pilnīgi noteikti tāds nebūtu, ja tekstu ļautu runāt individuāli. Ir brīži, kad šāda maniere strādā ļoti labi, piemēram, interpretējot hrestomātisko Mēness starus stīgo. Taču izrādē netrūkst tādu epizožu, kurās prasītos atkāpties no izvēlētās formas un lauzt ritma plūdumu, kas nivelē dzejas teksta satura atklāsmi. Dzeja, kas tiešā, publicistiskā veidā uzrunā sabiedrību, brīžiem tiek runāta pulciņā, aktrisēm nostājoties citai pret citu un vienā gadījumā pat ilustratīvi grūstoties. Paradoksāli, bet publiskajos izteikumos režisors daudz runā par saturu, bet pats piedāvā risinājumu, kas satura uztveri apgrūtina. Intervijā Valmieras televīzijai aktrise Inga Apine teic, ka šāds interpretācijas veids ļauj katram pašam paņemt no dzejas to, kas svarīgāks, nebakstot skatītājam acī. Taču ir risks, ka dzejoļi klausītāja apziņā paliek tikai kā skaniskas konstrukcijas kombinācijā ar vizuālo risinājumu.
Turklāt skatītājam jāatbild uz jautājumu, kas tad īsti ir šīs teiksmainās būtnes, šīs parādības, kas izrādes sākumā, vējiem plosoties, guļ uz skatuves grīdas, lai vēlāk iztīstītos no čaukstošām papīra čaulām un paliktu garos, melnos mēteļos, bet apmēram 40. izrādes minūtē atbrīvotos arī no tiem, atklājot sievišķīgas kleitas pelnu violetā tonī (Annas Heinrihsones kostīmi). Izrādes gaitā aktrises tiek vaļā arī no uzkrītoši bālā grima un šinjoniem, samudžinātās "bezdelīgu ligzdas" nomainot ar brīvi krītošām cirtām. Izrādes vizuālais tēls ir pārdomāts, kaut arī paradoksāls – tas ir izteikti teatrāls tādā nozīmē, ka skatītājam nekas nav apslēpts – prožektori, gaisa pūtēji, pārnēsājamie lukturi, projektori ir visu acu priekšā. Ja aktrisēm pūš virsū vēju, tad tāpēc, ka viņas nostājas pie attiecīgā aparāta, un tieši to tas arī nozīmē. Šī paradoksālā antitēlainība ir viens no interesantākajiem režisora risinājumiem. Brīžam nozīmes pārnesums tomēr parādās, kad aktrises saliek kopā trīs lukturus un silda virs tiem rokas kā virs ugunskura. Divi melnbalti un diezgan neskaidri slaidi uz telpas aizmugurējās sienas attēlo kailus kokus un drupas, kā arī ledus krāvumus. Iespējams, sākumā domāts kā agrs pavasaris, bet beigās kā vēls rudens, izejot zināmu mūža ciklu.
Būtu netaisni pārmest režisoram, un vēl jo mazāk aktrisēm, paviršu attieksmi pret Aspazijas mantojumu. Tomēr, īstenojot kopumā drosmīgu ieceri, režisors ir it kā nobremzējis un palicis pusceļā. Izrādes ieceres abstrakcijas pakāpe ir tik augsta, ka, no vienas puses, tā tiešām paver iespēju atrast katram pa druskai. Taču satura interpretācijas trūkums padara šo eksperimentu sīkāku, nekā tas būtu varējis izvērsties.