Antona Čehova luga Trīs māsas pieder pie tiem bezgalīgi interpretētajiem klasikas tekstiem, par kuriem talantīgā krievu teātra kritiķe Marina Davidova paironizējusi: "Ir tik daudz interpretāciju, bet es [režisors] piedāvāšu vēl vienu. Visiem citiem – kliedza, bet man – čukstēs" (Teātra laikmeta beigas. Zolotaja Maska, 2005). Taču pēc Čehova nāves simtgades pieminēšanas 2004. gadā un neskaitāmu Kaiju un Ķiršu dārzu uzlidojuma krievu teātrim kritiķe ar skumjām secināja, ka Čehova teksti no tā visa ir "ārkārtīgi noguruši".
Režisors Andrejs Žagars, iesildījies ar Ziloņa dziesmu Dailes teātra Mazajā zālē, savai debijai dramatiskā teātra Lielajā zālē izvēlējies citu stratēģiju. Nav ne čukstu, ne kliedzienu. Intervijā KDi (23.03.2016.) režisors vairākkārt uzsver, ka "nevienu nešokēs" un pamatā vēlas veikt izglītojošu darbu – atgādināt par izcilu dramaturģiju, jo "lielai skatītāju daļai tā būs pirmā saskare ar Čehova dramaturģiju". Ar šo misionāra patosu režisors, manuprāt, ir krietni pārspīlējis. Jo ļaut no skatuves vienkārši skanēt "meistarīgiem dialogiem" bez savas attieksmes (ja gribat – neradot koncepciju) gluži vienkārši nav iespējams. Jo pats Antons Čehovs, 40 gadu vecumā uzrakstot šo lugu, nav varējis tikt skaidrībā, ko uzrakstījis – komēdiju vai drāmu.
Šīs dramaturga šaubas mantojumā ir saņēmuši arī visi režisori, kuri jebkad kopš 1901. gada ķērušies pie Triju māsu iestudēšanas. Tamdēļ interpretācijas intonatīvi bijušas tik dažādas. Piemēram, Anatolijs Efross domā, ka šī ir Čehova vistraģiskākā luga, jo visu varoņu milzīgās ilgas un cerības nemitīgi tiek konfrontētas ar vilšanos. Ir arī versijas, kas ģenerāļa meitu dvēseles mokas novedušas līdz karikatūrai, tradicionāli ēteriskās būtnes rādot kā trīs resnus sievišķus, kuri tikai gaužas par dzīvi, stumj māgā kūkas un ir nemitīgi noguruši. Ko īsti domā Andrejs Žagars – kā cilvēks, kā režisors –, uzzināt neizdodas. Iestudējums ir korekts un abstrakti dekoratīvs.
"Jā, viņu [skatītāju] nekas nešokēs," intervijā KDi saka Andrejs Žagars. Tā arī ir. Nekas nešokē, bet arī neuzrunā – nesatrauc un neievaino. Tai publikas daļai, kas par visu vairāk grib, lai to teātrī liek mierā, un izrādi uztver kā piedevu bufetei, smaržām un kleitām, kuras pēc Kristīnes Pasternakas piegrieztnēm ir uzšūdinātas ļoti skaistas, – šīs Trīs māsas būs piemērota izvēle.
Mulsinošā aseksualitāte
Izrāde sākas uzreiz ar Irinas vārdadienas svinībām. Ir svarīgi pievērst uzmanību, ka tā ir pirmā Irinas vārdadiena bez tēva. Jaunās sievietes sēro. Nostalģija un sāpes ir uzjundītas, viss rādās sabiezinātās krāsās. Plaša, gaiša istaba pasteļtoņos. Garš skaisti, pat izsmalcināti klāts svinību galds ar lieliem baltiem tulpju pušķiem vāzēs. Nu nemaz neatgādina, ka te kāds ēdīs apnicīgo vistu ar skābiem kāpostiem un dzers mūžīgo kvasu, kā vēlāk sūrojas Artūra Skrastiņa spēlētais brālis Andrejs. Jaunākā māsa Irina Dārtas Danevičas izskatā virpuļo, piespiedusi pie krūtīm dzeltenu narcišu pušķi.
Režisors Andrejs Žagars un scenogrāfs Einārs Timma ir izvēlējušies iet grūtāko ceļu. Māsu sprosta sajūta, dvēseles klaustrofobija un nemājīgums vizuāli nav īpaši akcentēti. To nodod tikai dažas nobīdes/ ačgārnības šķietami reālistiskajā istabas interjerā. Augstajās sienās atrodas nereālistiski daudz logu un durvju. Dažas no tām turklāt ir sagriezušās šķībi. Daudzās izejas, kas neviena nedara māsas laimīgas, savā ziņā kļūst par viņu bezizeju. Diemžēl šis vizuālais tēls (arī Triju māsu afiša – māsu portreti ar kļūdu sejā) un smeldzīgā, kaislīgā Artura Maskata mūzika ir daudz ierosinošāka nekā varoņu likteņi un attiecību pinekļi pašā izrādē.
Psiholoģiskais reālisms Andreja Žagara lielās zāles debijas izrādē vēl nav devies rokā. Vairākums varoņu eksistē tikai vārdiski burtiskā līmenī bez apjoma un sava tēla biogrāfijas, kas nesākas, viņiem tikai uznākot uz skatuves. Tāpēc, negribot aizskart aktierus, kuri visu prasīto dara godprātīgi, par lielu daļu tēlu vienkārši nav ko teikt. Var just, ka aktieri brīžam mizanscēnās jūtas neērti, varoņu domas un motivācija neraida precīzus impulsus ķermenim. Tad notiek izlīdzēšanās ar klišejām.
Ļoti pietrūkst visu to smalkumu, pustoņu, minamā un nojaušamā, un, galvenais, jūtīga ansambliskuma, kurā cits citu jūt ar ādu, ko meistarīgā izpildījumā piedāvā psiholoģiskais teātris. Var tikai pabrīnīties, kā varēja sanākt tā, ka izrāde ir tik aseksuāla. Neraugoties uz skaistajām aktrisēm un aktieriem galvenajās lomās, tik sievišķīgajām garajām kleitām, mīksti krītošajām faktūrām, ziediem un tam pretim – armijas uniformām, viksētiem zābakiem, vīrišķīgu staltumu. Vīriešu un sieviešu pasaule šajā izrādē nesatiekas, viena otru neizaicina un nekādi nekairina, lai arī notikumi sižeta līmenī liecina pretējo. Vīru "rota" ir kā papīra lellītes, kuras skatītājs var pielikt blakām tai sievietei, kuru katrs sakās mīlam. Viens ar Jura Žagara (Veršiņins), cits ar Ginta Andžāna (Kuligins), cits – ar Mārtiņa Poča (Tuzenbahs) seju.
Patvērums cita citai
Domājot, ar ko šis iestudējums varētu atšķirties no simtiem citu Triju māsu interpretāciju, var pieļaut, ka šīs, iespējams, ir vienas no sirsnīgākajām Māsām.
Kristīne Nevarauska – Olga, vecākā, kura uzsvērti mātišķi rūpējas par pārējām. Ieva Segliņa – Maša, vidējā. Dārta Daneviča – Irina, jaunākā. "Nomināciju" sirsnīgumā gan būs jādala ar Eimunta Nekrošus Māsām, kuras izrādes finālā katra sasaucās ar savu aku, tomēr arī viņas bija viens pulsējošs organisms. Kā zemeņu trejlapis. Māsas, kuras pieskata cita citu. Šūnu līmenī jūt un atpazīst cita citas noskaņojumu un pārdzīvojumus. No pusvārdiem, mazām vārdu drumslām, kurus cita māsa izgrūž, pārējām ir skaidrs, par ko viņa raud, cieš, ārdās vai klusē. Māsu attiecības ir Andreja Žagara izrādes dzīvais kodols. Pēc rakstura izrādē viņas ir tik līdzīgas – ar mazām niansēm – liriskas, ka šķiet, visas veido vienu sievieti. Ievas Segliņas Mašā tomēr pietrūkst nobriedušākas, temperamentīgākas femme fatale toņkārtas. Tur vajag dūšu un lielāku izmisumu, lai precēta sieva tik pašnāvnieciski un izaicinoši mestos publiskā dēkā. Kā dejojot kazačoku uz sava zārka.
Ērika Eglija bez kariķējuma un demonizācijas Andreja sievu Natašu spēlē kā supervitālu, spara un optimisma pilnu sievieti, kuras ieceres nav pārāk augstu mērķētas, toties mērķtiecīgas un – galvenais – dzīvotspējīgas. Māsām raksturīgā dvēseles krēslainība, kurai nevajag pat nekādu īstu iemeslu (bet ir jau arī iemesli), viņai ir sveša.
Izrādes interesantākais varonis un labākais aktierdarbs, manuprāt, ir Laura Dzelzīša Soļonijs. Nezinu, kas iedvesmojis aktieri, bet pēdējās sezonās viņa individuālais mākslinieciskais atrāviens no sevis paša ir liels un pamanāms. Šķiet, ka viņš ir pieaudzis. Billijs no Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (iepriekšējā sezonā), Soļonijs šosezon arvien vairāk tuvina Lauri Dzelzīti savai Skatuves naglai. Soļonijam ir tas, kā tik ļoti Andreja Žagara izrādē trūkst citiem, – noslēpums, iepriekš dzīvota dzīve. Redzam sāpīgi vientuļu cilvēku ar sejai uzstieptu cinisma un ironijas masku. Aktieris savās izpausmēs ir lakonisks, gandrīz vai sasalis. Vienīgais, kas viņam atliek, ir tikai turpināt to, ko sācis, proti, būt nepatīkamam cilvēkam. Tikpat skaidri Soļonija acīs var redzēt mēmu lūgumu kādam šo masku beidzot noraut.
Čehova Trīs māsas nevar iestudēt, precīzi neatbildot sev uz jautājumu – ko māsām nozīmē bieži atkārtotais refrēns "uz Maskavu, uz Maskavu". Andrejs Žagars Eināra Timmas izpildījumā piedāvā intermēdiju – melnbaltu animāciju uz lielā priekškara, kur kāda roka uzzīmējusi Maskavas baznīcu siluetu. Roka vēl turpina palabot zīmējumu. Padzēš gaišākas debesis. Ko tas izsaka – tiešām nezinu. Iecere šoreiz palikusi pārāk iešifrēta režisora galvā.
Trīs māsas
Dailes teātra Lielajā zālē 1., 21., 22., 28.IV plkst. 19
mjā...
RUTA
Cirks