Izrāde par Zentu Mauriņu tapusi, pateicoties aktrisei Laumai Balodei, kura savā grāmatplauktā ieraudzījusi kādreiz skolas gados dāvanā saņemto Zentas Mauriņas grāmatu Dzintargraudi, pārlasījusi to un nopietni aizrāvusies ar rakstnieces daiļradi un personību. Iznākumā dzimusi ideja atainot viņas tēlu uz skatuves. Ko lai piebilst – drosmīga ideja. Tā, manuprāt, kaut kādā mērā varētu liecināt arī par personību tuvību. Lai ieceri īstenotu, aktrise mērķtiecīgi meklējusi domubiedru komandu un atradusi. Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce un režisore Kristīne Krūze rakstīja scenāriju, kas droši vien materiāla izvēles dēļ bija gan viegli, gan grūti, jo informācijas par Zentu Mauriņu un viņas darbu ir ļoti daudz, arī dokumentālu kino liecību. Izdevās. Un režisore Kristīne Krūze ir iestudējusi izrādi Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi.
Viss sākas ar pirmo soli
Inteliģenta izrāde. Tāds teātra darba vērtējums, protams, var šķist dīvains, taču tieši šo aspektu man ir svarīgi uzsvērt. Sākot ar pirmo mirkli, kad ienāc izrādes zonā, un līdz pat skatuviskās darbības finālam atrodies īpašajā dzīves vidē, kas ir labestīgi vienkārša, pieticīga un sirds dāsna. Parasti šādu gaisotni briedina gara spēks, un domāju, ka visi izrādes veidotāji savā ziņā ir bagātinājušies no šīs savdabīgās Zentas Mauriņas pasaules.
Tātad viss sākas ar pirmo soli. Uzkāp Rīgas Centrālās bibliotēkas otrajā stāvā, ieej telpā, kurā tiks spēlēta izrāde, un redzi, cik viss organiski atbilst tam, kas gaidāms. Uz galda izkārtotas dažādos laikos un vietās izdotas Zentas Mauriņas grāmatas. Uz otra galda – vēdekļveidā izkārtotas izrādes programmiņas. Par tām neviens naudu neiekasē. Gribi – ņem, lūdzu. Turpat vērīgāks skatītājs var pamanīt arī mazu, necilu kastīti ar zīmīti, ka ziedojumi paredzēti, lai izrādi spēlētu Latvijas reģionos. Ieej blakustelpā, kur tāpat vēdekļveidā izvietoti skatītāju krēsli. Kulises aizstāj ejas starp grāmatu plauktiem, no kuriem laukā izkritīs literāro darbu, dienasgrāmatu, piezīmju lappuses, lai atdzīvotos mūsu acu priekšā. Nezinu, vai šī vieta, proti, bibliotēka, tikusi izvēlēta apzināti vai tas ir bijis apstākļu diktāts, tomēr iznākumā radies precīzs Zentas Mauriņas likteņa tēls. Grāmatu un dzīves kopība (scenogrāfe Dace Sloka).
Dvēseles prieks
Kad "no aizkulisēm" invalīdu ratiņos parādījās Laumas Balodes atveidotā Zenta Mauriņa, man, godīgi sakot, kļuva žēl, ka viņa tik daudz jau tikusi reklamēta masu informācijas līdzekļos. Ārējā līdzība pārsteidz – vai nu tas būtu matu sakārtojums (parūkas meistare Sarmīte Balode), vai sejas izteiksme, gudro acu skatiens un augums. Kad Zenta Mauriņa sāk runāt, apbrīnā gluži vai apstulbsti, klausoties kādreiz tikai ierakstos dzirdētā latviešu valodas izrunā ar maigi mīkstinātiem līdzskaņiem.
Lugas autores stāstu par rakstnieces biogrāfiju un daiļradi izstrādājušas tā, ka aktrisei tiek dota iespēja iziet cauri visiem galvenajiem varones dzīves posmiem un vienlaikus līdz ar dokumentālo konkrētību iedziļināties viņas emocionāli psiholoģiskajos pārdzīvojumos. Lauma Balode to visu paveic lieliski. Galvenais, ka sajūti un notici varones iekšējā satvara mērogam.
Laumas Balodes rokās visu laiku redzama burtnīca biezos vākos. Varbūt varētu teikt – Zentas Mauriņas rakstāmgalds. Tur viņa kaut ko uzraksta, brīžiem kaut ko nolasa. Ar kādu iejūtību izskan vārdi no rakstnieces darbiem, kas veltīti garīgām un tikumiskām tēmām! Tikpat organiska aktrise ir arī sadzīviskajās ainās. Kā piemēru minēšu panikas lēkmi kara laikā utu dēļ. Steidzami jāmaina kleita, un tu redzi, cik grūti ir to novilkt un pārģērbties, redzi un jūti šo fizisko nebrīvi, mokpilno iesprostojumu pašas ķermenī.
Tikpat organiski ķermenis atsaucas dvēseles priekam, kad sākas Zentas Mauriņas un viņas nākamā vīra Konstantīna Raudives mīlestības stāsts. Viņu attiecībās mēs redzam Zentu kā ļoti vitālu sievieti, kurā, par spīti fiziskajai nevarībai, verd jūtu kaisme. Tā katrā epizodē, kurā redzam Zentu Mauriņu, tātad visas izrādes gaitā, aktrise pārliecina, atļaušos teikt, ar tēla pilnestību, radot pilnasinīgu varoni – pazīstamu latviešu rakstnieci, kura prot savu dzīvi veidot kā mākslas darbu.
Pilnvērtīgs stāsts
Arī abiem pārējiem aktieriem šajā izrādē nav viegls uzdevums. Kasparam Dumburam un Annai Nelei Āboliņai jānospēlē virkne epizodisku lomu, dažas no tām nebūt nav bijušas epizodiskas Zentas Mauriņas dzīvē. Sevišķi sarežģīts uzdevums jāpilda Kasparam Dumburam: te viņš ir Konstantīns Raudive, te pēc dažām minūtēm – jau sanitārs. Interesanti, ka rakstnieka tēls aktiera atveidojumā ir dabiskāks nekā, piemēram, invalīdu pārnēsātājs. Tas ir saprotami, jo varoņa bagātā iekšējā pasaule aktivizē aktierī vēlmi un nepieciešamību īpaši koncentrēties uz tēla koncepciju, savukārt ikdienišķs tips provocē štampus. Tajā pašā slazdā brīžiem iekrīt arī aizrautīgi spēlējošā Anna Nele Āboliņa. Šādi momenti diemžēl reizēm kļūst par Zentas Mauriņas dzīves epizožu ilustrāciju.
Taču kopumā izrādes vēstījumu tas neaizēno. Režisore Kristīne Krūze māk darbību pakārtot galvenajam. Viņa nespēlējas ar epizodēm, nespēlējas ar savu režisores "es", bet kalpo galvenajai idejai, kas nosaka iestudējuma veidolu. Tam pievērsu uzmanību jau pirmajā Kristīnes Krūzes režijas darbā – izrādē Lakstīgalu māja (JRT, 2016), kurā ar patiesu atdevi viss tika veltīts Sandras Kļaviņas tēlam. Šeit tāpat jaušama režisores iejūtīgā uzmanība pret galveno varoni, un arī tāpēc šis īsais, apmēram stundu ilgais stāsts par Zentu Mauriņu ir tik pilnvērtīgs.
Rasma Kļaviņa