Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrāžu Iemīlējās muļķis muļķītē un Pieci vakari recenzija. Mīlestības atkusnis

Daugavpils teātra jaunākie iestudējumi atšķirīgā intensitātē šķetina cilvēku savstarpējo attiecību samezglojumus

Kārtējais Daugavpils teātra apmeklējums izvērtās par priecīgu notikumu – gan latviešu, gan krievu trupa parādīja iestudējumus, kas ir nozīmīgi šī teātra un vairāku aktieru radošajā biogrāfijā. Tas nenozīmē, ka nemaz nebūtu problēmu, un arī konteksts, kādā varam runāt par veiksmi, atšķiras, tomēr ir daudz atzinīgu vārdu, ko teikt.

 

Jā, viņai abas kājas ir kreisās

No publicitātes viedokļa Daugavpils teātrim uzmanību vairāk pievērš Sergeja Rubes lugas Iemīlējās muļķis muļķītē (Džuljeta) iestudējums latviešu trupā, jo tā režisors ir Dž. Dž. Džilindžers un galvenajā lomā uzaicināts Andris Bulis. Viesrežisora piesaistīšana ir attaisnojusies, jo, lai arī izrāde nepārsteidz ar īpašu novatorismu, tas ir profesionāli iestudēts darbs, kurā kvalitātes ziņā svārstīgā latviešu trupa parāda vienu no pēdējos gados pārliecinošākajiem sniegumiem. Tiesa, otrajā cēlienā, kad dramaturgs pārsviedies no traģikomēdijas uz drāmu, izvērsis sazarotas blakuslīnijas un beigās liek galvenajam varonim izplūst daudzvārdīgā monologā, būtu gribējies enerģiskāku režisora klātbūtni. Apmēram otrā cēliena vidū rodas sajūta, ka Džilindžers aizbraucis uz Rīgu un aktieri izrādi ja ne pabeiguši, tad dažas ainas samēģinājuši paši. Īpaši tas sakāms par Andra Buļa un Māra Korsieta varoņu dialogu, kas beidzas ar tik smagnēju kaušanos, ka aktieru kauli biedējoši skaļi būkšķ pret skatuves grīdu un tas rada bažas par iespējamām traumām.

Sergeja Rubes luga nav šedevrs. Tā iezīmē Krievijas provinces vidi, kurā klīst iluzionists avantūrists, kuram apstākļu sakritības dēļ nākas rūpēties par garīgi kavētu, taču ļoti sirsnīgu meiteni. Veidota pēc traģikomēdijas principa, luga sākas jautri, tad autors nolemj ieviest tajā aizvien vairāk blakuslīniju, kas liecina par cilvēku vientulību un nepiepildītām mīlestības ilgām. Šajā ziņā dramaturgs pārforsē un beigās liek galvenajam varonim runāt garu, asarainu monologu, vēl pēc tam kāds cits varonis skatītājiem sniedz izziņu, ar ko viss stāsts beidzas. Iespējas koncentrēt darbību, īsinot tekstu, ir gandrīz katrā ainā, bet režisors tās laikam taču apzināti neizmanto, ļaujot darbībai ritēt trīs stundas.

Inscenējuma ziņā nav daudz novitāšu, tādu nav arī scenogrāfa Kristiana Brektes veikumā, jo viņš radījis universālu, bezpersonisku vidi, pie sienas piespraužot arī sievietes portretu, gan krietni mazāku nekā 8 mīlošās sievietēs Dailes teātrī. Anna Heinrihsone kostīmos akcentējusi dažu varoņu provinciālismu, kas izpaužas ārišķībā, piemēram, galvenās varones Džuljetas tante Krisja apkopējas darbu veic, sapucējusies atbilstoši savam priekšstatam par eleganci un augstpapēžu kurpēs. Savukārt muzikālajā noformējumā konkurē Kārļa Lāča oriģināldziesmiņa valša ritmā un saldi biedējošais valsis no seriāla Midsomeras slepkavības, kas rada zināmu ironisku distanci pret notiekošo.

Tas, ko Dž. Dž. Džilindžeram ir izdevies panākt, ir saskaņots ansambļa darbs, katram aktierim atrasta niša, kurā viņš jūtas pietiekami komfortabli. Uz šīs portretu galerijas fona izceļas pat ne Andra Buļa Rahmanovs, ko aktieris nospēlē godprātīgi, taču bez pārsteigumiem, bet Džuljeta – dīvainā, kaitinošā meitene, kuru vīrietis ne gluži iemīl (tas tomēr ir pārspīlējums), bet sajūt pieķeršanos un zināmu atbildību. Jaunā aktrise Zanda Mankopa, kura pagājušajā sezonā debitēja izrādē Bīstamais pagrieziens, paveic sarežģītu uzdevumu, turklāt spēj pārliecināt par savas varones jūtu patiesumu. Jā, viņai "abas kājas ir kreisās" un prātiņš nav īpaši spēcīgi attīstīts, taču pāri visam staro meitenes gaišums un labestība. Lai arī dažās ainās aktrisei vēl pietrūkst rafinētības, lai pilnībā noturētu skatītāju savā varā, kopumā šī loma dod cerību, ka Zanda Mankopa ir gatava spēlēt lomas plašā spektrā. Savukārt Māris Korsiets Barabanceva lomā aizsoļo līdzīgu lomu pēdās, radot pārlieku nopietna, no mīlestības deficīta paguruša cilvēka tēlu.

 

Neviena skaļa vārda

Pēc Džilindžera izrādes skatītāji ceļas kājās, taču nesteidz to darīt pēc Georgija Surkova jaunākā iestudējuma Pieci vakari noskatīšanās Daugavpils teātra krievu trupā. Un labi, ka tā, jo izrādes mērķtiecīgi klusinātais spēles veids nemaz necenšas provocēt vētrainas emociju izpausmes. Aleksandra Volodina melodrāmu režisors izlasa ļoti iekšupvērsti, likdams aktieriem lielākoties runāt pusbalsī, neraidot tekstu zālē. Balsis tiek pastiprinātas ar mikrofoniem. Šāds runas veids pirmajā brīdī izraisa apjukumu, jo rodas sajūta, ka tekstu saprast vispār nav iespējams. Taču vēlāk viss nostājas savās vietās, skatītājs ir spiests pastiprināti koncentrēt uzmanību nevis uz darbību, bet tekstu, tātad arī tā jēgu. Režisors panāk čehovisko sajūtu, ka runāts tiek viens, domāts – pavisam kas cits.

Laikmeta tēls izrādē ienāk lielākoties ar melnbaltiem kinokadriem un krievu padomju estrādes dziesmām; daži skaņdarbi paņemti tieši no tā paša plaukta, kur iedvesmu smēlušies Rīgas Krievu teātra izrādes Mīlēt veidotāji. Izrādes Pieci vakari koncepcija ir izteikti apolitiska – ja atceramies, Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles iestudējumā Andris Keišs apturēja darbību, lai izskaidrotu, ka viņa varonis Iļjins ziemeļos nonācis izsūtījuma dēļ, turpretim Georgijs Surkovs izrādes programmā īpaši uzsver: "Viņš atstāja Tamāru savu baiļu dēļ – ka nebūs pietiekami labs, ka netiks galā. Ar savu rīcību viņš iesaldēja mīļotās sirdi. Viņš iesaldēja viņu kopīgo dzīvi."

Savu ideju režisors sadarbībā ar scenogrāfi Daci Sloku gan īsteno mazliet mehāniski, saliekot uz skatuves vairākus ledusskapjus, kuros varoņi glabā gan apģērbu, gan grāmatas, un, kad Žannas Lubgānes Tamāras jūtas pret Iļjinu atkūst, viens no ledusskapjiem sabojājas. Tamāras istabu scenogrāfe paceļ dažus pakāpienus virs pārējā dzīvokļa, radot tēlu, ka Iļjina dzīvē šī sieviete ir pāri visam, un arī tīri tehniski atrisinot mizanscēnas, jo darbība vienlaikus var notikt gan priekšplānā, gan aizmugurē.

Daugavpils teātra krievu trupa izrādē sevi parāda ļoti labā formā. Lieliska ir Žanna Lubgāne, kuras niansētais tēlojums, ļaujot nojaust par rūpīgi slēptajām un nesekmīgi slāpētajām jūtām, sagādā patiesu gandarījumu. Mihails Samodahovs precīzi rāda fiziski spēcīgu, bet jūtu dzīvē nedrošu cilvēku, kurš baidās būt laimīgs. Irina Kešiševa pārdevējas Zojas lomā lauž priekšstatu, ka šī varone atveidojama kā aprobežota un smieklīga būtne – Zoja ir vienkārša sieviete, taču arī viņa ir pelnījusi mīlestību, un viņas jūtas pret Iļjinu ir patiesas. Timofejeva lomā Jurijs Losevs ļauj noprast, ka viņam nebūtu nekas pretī pamazām iekarot Tamāras labvēlību. Atraisīti, dabiski jauniešu lomās darbojas Vadims Bogdanovs un Milena Rožanska, iezīmējot savstarpējo jūtu rašanos. Par jauniešiem īpašs prieks, ņemot vērā, ka krievu trupas kodols vecuma ziņā pārgājis uz mammu un tētu lomām.

Daugavpils teātra jaunākās izrādes iepriecina gan ar intonāciju, gan gluži taustāmi sajūtamo vēlmi izdarīt vairāk un labāk, nekā darīts līdz šim. Sezona sākta cerīgi.

 

Izrādes

Daugavpils teātrī

Iemīlējās muļķis muļķītē 8.I plkst. 17;

Pieci vakari 13.I plkst. 18.30

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–8

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja