Rīga kā modes galvaspilsēta līdzās Londonai, Seviljai un Parīzei – nē, tā nav pašsuģestija par "Mazās Parīzes" tēmu un pat ne 2014. gada kultūras programmas sauklis. Šādu salīdzinājumu varēja lasīt franču žurnālā Glamour 1994. gadā, kad Rīgā notika viena no piecām Nepieradinātās modes asamblejām Bruno Birmaņa vadībā. Ar krāšņiem izteikumiem neskopojās arī citi izdevumi: "Kultūras templis starp Austrumiem un Rietumiem," – rakstīja L’Officiel. "Latvija var iziet pasaulē ne tikai ar politiskiem centieniem un lozungiem. Šoreiz mode nesa daudz vairāk slavas un informācijas par valsti, kas ir spējīga izveidot tādu pasākumu," piebalsoja Le Figaro. "Rīga ir modē" – vairāk nekā 150 akreditēto žurnālistu viedokli rezumēja Joyce. Tik augstu reputāciju asambleja bija iekarojusi laikā kopš 1990. gada, kad dažus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīgā ieradās modes mākslinieki no bijušās PSRS un Rietumu valstīm, lai piedalītos radošas enerģijas izvirdumā ar nedzirdētu nosaukumu. Kopā ar dalībniekiem ieradās arī BBC filmēšanas grupa, kura sagatavoja sižetu, kas vēlāk tika parādīts programmā Clothes Show visvairāk skatītajā raidlaikā. Tā bija iespaidīga apjoma informācija Rietumu medijos par dzīvi tolaik eksotiskajā pilsētā Rīgā: sižetā parādījās gan Brīvības piemineklis, gan Rīgas panorāma, kameras skatiens slīdēja pa universālveikala vienveidīgi aizpildītajiem plauktiem, pakavējās pie audumu un apavu trūcīgās izvēles un tad pievērsās kaut kam, kas šajos apstākļos nepavisam neiederējās: jauniem, skaistiem un stilīgiem cilvēkiem, kas, par spīti apkārt valdošajai pelēcībai, atļāvās pārsteigt Eiropu ar... modi.
No Maskavas puses
Izstāde Alternatīvā mode pirms glancētajiem žurnāliem, kas skatāma laikmetīgās mākslas centrā kim?, sniedz ieskatu plašākā parādību lokā, kas ir saistīts, bet tikai daļēji pārklājas ar pašmāju Nepieradinātās modes asamblejas vēsturi. Izstāde ir tapusi pirms pāris gadiem prestižajā Maskavas mākslas centrā Garaž un apceļojusi vairākas citas izstāžu zāles. Izstādes iniciators ir Mihails Basters – ārkārtīgi kustīga, runātīga persona ar neizsmeļamām zināšanām padomju subkultūru vēsturē, bijušais baikeris, tagad – respektēts pētnieks un kurators. Izstādes fokuss ir alternatīvā mode PSRS, kā arī pēcpadomju Maskavā un Pēterburgā, tāpēc likumsakarīgi, ka Baltijai veltīta tikai daļa ekspozīcijas. Tomēr izstādes ievadvārdos M. Basters kopā ar līdzkuratori Jeļenu Fedotovu raksta: "90. gados, kad bija mainījusies alternatīvās modes paradigma, kas sakrita ar pastiprinātu interesi par alternatīvo modi pasaulē, par vienu no šīs radošās komunikācijas spilgtākajām parādībām kļuva Nepieradinātās modes asambleja Rīgā. Asambleja savās skatēs ilgu laiku pulcēja ne vien alternatīvo kustību piekritējus no visas postpadomju telpas, bet arī ievērojamus Eiropas alternatīvās modes pārstāvjus – Pako Rabani (Paco Rabanne), Endrū Loganu (Andrew Logan), Zandru Roudsu (Zandra Rhodes) un citus." Lai arī kim? skatāmajā izstādē nav redzami rietumvalstu piemēri, tā spēj radīt padziļinātu priekšstatu par nepieradinātās modes fenomena saknēm, kas iestiepjas padomju neoficiālajā kultūrā.
Modes dumpis
Izstādē lietotais "alternatīvās modes" apzīmējums, kā izpētījis kurators, pirmo reizi minēts poļu presē, bet vēlāk kļuvis par stabilu jēdzienu. Izstāde aplūko parādības, kas ar to saprotams: avangardiska, estētiski pat huligāniska prakse, kurā savijas hepenings ar dizainu, rokmūzika ar bodiārtu. Atskatā uz 80. gadiem skaidri sajūtama protesta enerģija, kas vērsās pret padomju režīma represīvo ķermeņa politiku. Nav brīnums, ka tieši cilvēka "iepakojums" kļuva par kaujaslauku dumpiniekiem: stingrā uniformu reglamentācija PSRS, sākot ar karavīriem, miličiem un skolēniem un beidzot ar mākslu mākslas – baleta – izpildītājiem, kopā ar ačgārni īstenoto dzimumu līdztiesību, kurā vairāk gan bija sieviešu ekspluatācijas divās frontēs – darbā un ģimenē – nekā feministiskas emancipācijas, kopā ar seksa noklusējumu un kvalitatīvu preču deficītu bija izaicinoša viela mākslinieku fantāzijai. Jāpiebilst, ka šajā posmā valsts ideoloģija jau bija ieslīdējusi absurda fāzē, tāpēc reakcijā pret to bija vairāk ironiska nihilisma nekā revolucionāra patosa. M. Basters gan norāda arī uz perestroikas un konkrēti Raisas Gorbačovas netiešajiem nopelniem alternatīvās modes uzplaukumā. Tomēr šajā kritiskajā karnevālā lielāku lomu spēlēja tirgos sameklētas lupatas nekā vācu žurnāla Burda piegrieztnes. Izstādes nodaļa 80. gadu mode prezentē arī vienu no spožākajām kustības zvaigznēm – Katju Fiļipovu, kura apvienoja tautiskos, panku un militāros motīvus. Viņas tēli izceļas ar kičīgu glamūru, kuru rada šis grūti iedomājamais komplekts. Ne velti Fiļipova vēlāk bija bieža viešņa ārzemju modes skatēs un žurnālos, lielā mērā radot priekšstatu, kādai jāizskatās alternatīvajai modei no Austrumeiropas. Tai, tāpat kā citās mākslas jomās izplatītajam socārtam, laiks uzspiedis savdabīgu "krievu suvenīra" zīmogu. Jāatzīst, ka Fiļipovas darbi iemūžināti kvalitatīvās fotogrāfijās, ar kādām var lepoties ne visi alternatīvie.
80. gadu beigas spilgti ilustrē Aleksandra Petļuras iniciētās izdarības skvotā Pētera bulvārī Maskavā – fotogrāfiju sērija Petrovkas bulvāra mode. Tajā padomju reālijas izmantotas jau kā vintāža, zināms pagātnes stilizējums, kas ieguvis estetizētas un poētiskas formas. Taču līdzās tām redzami arī smieklīgi videomateriāli, kuros iesaistīta skvota kaimiņiene – ņipra kundzīte pane Broņa, kuras solīdie gadi nav traucējuši piedalīties jauno mākslinieku hepeningos.
Divas izstādes daļas ataino Assa kustību, kuras nosaukums pazīstams pēc 1987. gadā uzņemtās filmas. Izrādās, tai ir cieša saistība gan ar Pēterburgas avangarda mākslas ievērojamākās figūras Timura Novikova galeriju, gan grupu Pop Mehaņika, gan Maskavas bohēmu, kuru alternatīvajai modei iesvārstīja šīs kustības vārda nesējs Gariks Asa.
Jauna veida protesta garu alternatīvā mode iemantoja 90. gados, kad tai parādījās nebijuši izaicinājumi – zemas kvalitātes plaša patēriņa preces no Ķīnas un vispārēja nabadzība, kā arī klubu kultūra un izstādes nosaukumā minētie glancētie žurnāli (krievu vārds gļanc ietver vairāk stilistisku raksturojumu). Šī perioda spožākās zvaigznes ir duets La-Re un Andrejs Barteņevs, kura apjomīgie, efektīgie kustīgie objekti triumfu piedzīvoja tieši Jūrmalā Nepieradinātās modes asamblejā.
Jūrmala gaida
Jā, Jūrmala... Baltijai izstādē veltīta viena siena – proporcionāli pietiekami, lai parādītu reģiona lomu alternatīvās modes procesos bijušās PSRS teritorijā, bet ne tuvu ne izsmeļoši, lai gūtu priekšstatu par norišu daudzveidību Rīgā un Jūrmalā. Latviju pārstāv attēli un video no dažām Bruno Birmaņa kolekcijām, kas arī prasītos pēc papildinājumiem kaut vai no viņa kopā ar Uģi Rūķīti veidotā tērpu teātra 80. gadu beigās. Nemaz nerunājot par plašāku asamblejas atainojumu, skatot to visā internacionālajā spektrā – no jau minētajiem krievu dizaineriem līdz asamblejā plaši pārstāvētajiem britu, vācu un Austrumeiropas valstu māksliniekiem. Tad ainu bagātinātu gan Pako Rabane, gan apvienība Red or Dead, Elita Patmalniece, Jozs Statkevičs un daudzi citi. Nemaz nerunājot par unikālo menedžmenta brīnumu, kad uz Latviju ik gadu traucās ievērojami dizaineri un žurnālisti nevis honorāru vai komforta dēļ, bet gan patiesi radošas atmosfēras vilināti. Diemžēl plašāka izstāde par Nepieradinātās modes asambleju joprojām "stāv juceklīgajā rindā" pēc kultūrpolitikas ekspertu labvēlības. Tikmēr to, ka Rīga varētu būt modē, var tikai iztēloties katrs savas zināšanas vai nezināšanas robežās.