Annas un Kriša Salmaņu izstāde Dziesma atklājas gluži kā teatrāls priekšnesums – šķiet, diriģents izskrējis pēc smēķiem un atstājis partitūru bez uzraudzības. Skatītājs kā uzcītīgs lūriķis var ielūkoties nošu līniju izrāvumu kolāžās, kuras papildina nezināma (bet viegli nojaušama) autora pieraksti, un klausīties aprautajās skaņu frāzēs: " Dievs, Dievam, Dieviņ..."
Dieva veidotā kolāža
Daudzus vizuālās mākslas pārstāvjus skaņa kā izteiksmes līdzeklis vilina jau sen – kad 2010. gadā skotu māksliniece Sūzana Filipsa ieguva Tērnera balvu, neviens, šķiet, nebrīnījās, ka laikmetīgās mākslas apbalvojums piešķirts par XVI gadsimta sēru dziesmas izpildījumu. Annas un Kriša Salmaņu kopdarbs sākas ar kādas sarunas pierakstu par latviešu kora mūziku kopš neatkarības atgūšanas – par to, ka Dziesmu svētkos uz koncerta beigām var šķist, ka dziesmu teksti sastāv tikai no "sāpēm", "asarām", "asinīm" un tā tālāk.
Apkopojot visas dziesmas, kuras kopš neatkarības atjaunošanas ir izskanējušas Dziesmu svētku noslēguma koncertā, visbiežāk izdziedātie vārdi gan izrādījušies "saule", "meita" un "Dievs". Sarunas noslēguma aicinājums uztaisīt "smagāko dziesmu pasaulē" kļūst par skaņdarbu Dievzemīte I, kurā kolāžā izkārtoti 184 fragmenti no Dziesmu svētku ierakstiem – tik bieži vārds "Dievs" dažādos locījumos izskanējis noslēguma koncertos. Noteiktās dienās izstādē iespējams dzirdēt arī Kristapa Pētersona sacerēto skaņdarbu Dievzemīte II kora Maska izpildījumā (2., 9. un 16. jūlijā plkst. 18 un 19), bet te jāpiebilst, ka vienu tādu īpašo dienu – atklāšanu – diemžēl palaidu garām, tāpēc vērtēšu izstādi no ikdienišķa garāmgājēja pozīcijas.
Kādam varētu likties, ka dziesma par vai ar Dievu nekas smags gan nav – ja man mēģinātu iestāstīt, ka šis darbs ir musulmaņu vai kristiešu manifests, es nemaz nejustos pārsteigts. Jāsaka, galarezultāts ir visai estētiska skaņu kolāža, kas aptumšotajā Arsenāla Radošajā darbnīcā izskan no draudīgiem skaļruņiem, – kompozīcija atkārtojas cilpā, un laikapstākļi "tur, lejā" un pulksteņrādītāja diktāts neizbēgami zaudē iepretim izšķīdušajām mūzikas skaņām. Tumsas vidū atrodas šķirstāma skaņu kolāžas partitūra, kas sastāv no izmantoto skaņdarbu nošu pierakstu izrāvumiem, to izcelsmi un kontekstu skaidro neveikls rokraksts. Dziesmas recepte atklājas acu priekšā, pastiprinot izstādes teatralitāti. Bet kas varētu dot tiesības apgalvot, ka galarezultāts patiešām ir smagākā dziesma pasaulē? Kas par to visu sakāms norvēģu metālistiem un japāņu trokšņotājiem?
Zilbju kopums dvēselei
Amerikāņu mākslinieks/-ce un aktīvists/-e Terre Temlics savos darbos mēdz kritizēt (pop)mūzikas pieķeršanos "dvēselei" un "mīlestībai", gadu desmitiem liekot klausītājiem ticēt, ka mūzika bez šiem jēdzieniem ir tukša un nesaturīga.
Mūzikā "formas dvēseliskums" joprojām ir svarīgs – atšķirībā no vizuālās mākslas, kas kopš konceptuālisma vai pat dadaisma nevairās no "nejūtīgiem" redīmeidiem un apropriācijas. "Dievs" Salmaņu izstādē ienāk kā ietilpīgs, spēcīgām konotācijām bagāts vārds, kas pats par sevi nav ne viegls, ne smags. Pakāpeniski, ļaujoties kolāžas ritējumam, tas drīzāk zaudē savu nozīmi, kļūdams par dažu zilbju kopumu, abstraktu skaņu, kas atkārtojas dažādās toņkārtās un ritmiskās struktūrās.
Vienlaikus negribot jādomā, kādēļ latviešu mūzikā tik daudz piesaukts šis vārds. Vai tiešām latvieši ir tik dziļi reliģiska tauta, par ko, šķiet, mēģina pārliecināt atlasītie koru mūzikas fragmenti. Kriša Salmaņa intervijā izteiktais aicinājums pārvērtēt kodus, ko lietojam ikdienā, ir ķecerīgs, bet likumsakarīgs. Ja atmetam "sauli", "meitas" un "Dievu", kas nāk vietā – "veikals", "jogurts" un "policija"?
Mūzikai jābūt skaistai
Dažus gadus pēc 11. septembra notikumiem māksliniece Lenka Kleitone pārkārtoja vārdus no Džordža V. Buša runas Ļaunuma ass alfabētiskā secībā, radot dadaistisku 18 minūšu skaņu kolāžu, kurā iespējams izskaitīt, cik reižu Bušs atkārtojis, piemēram, vārdu "Amerika". Lai arī darbs tika izdots kā skaņu ieraksts, nekādi kompozicionāli paņēmieni tajā netika izmantoti – vārdi bira tik strauji, cik bijušais ASV prezidents tos izrunāja. Dziesmas gadījumā skaņu kolāžai roku pielicis komponists Kristaps Pētersons, radot elektroakustisku skaņdarbu, kurā atklājas dažādi formas veidošanas paņēmieni – skaļākiem un īsākiem izrāvumiem seko klusuma pauzes, fragmenti izkārtoti veiksmīgās kombinācijās, aplausi izskan mākslīgā telpas paplašinājumā un tā tālāk.
Šķiet, mākslinieki tomēr nobijušies no pārliekas visatļautības un ķēpāšanās svešā lauciņā, uzticot mūzikas fragmentu kārtošanu drēbes pazinējam. "Mākslai jābūt skaistai, māksliniekam jābūt skaistam," teiktu Marina Abramoviča, sparīgi ķemmējot matus. Galu galā šajā izstādē atgriežas "formas dvēseliskums", kas padara to drīzāk par starpdisciplināru koncertu vai pat izrādi, nevis (post)konceptuālu mākslas darbu. Iespējams, arī pats mēģinājums "izdzīt Dievu" no latviešu kormūzikas zināmā mērā atgriežas sākumpunktā (tieši tāpat kā skaņu kolāža allaž atgriežas turp, kur tā sākusies), kļūstot par savdabīgu turpinājumu vai papildinājumu tradīcijai, ko tas šķietami kritizē.
Anna un Krišs Salmaņi
Izstāde Dziesma Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā līdz 26. jūlijam