Meklējot īsto skatpunktu un sākot formulēt savas pārdomas par izstādi Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju, es sacerēju veselu sarakstu ar jautājumiem, kurus vajadzētu uzdot ekspozīcijas kuratoram Kasparam Vanagam, tomēr izlēmu neko nevienam nejautāt un turpināt degt nepacietībā izlasīt kādu interviju saistībā ar izstādi, kas patiešām, kā teikts anotācijā, "...ir pirmā reize, kad publiska mākslas institūcija Latvijā ir pievērsusies šķērsām laikmetīgās mākslas izpausmēm. Bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem kopš homoseksualitātes dekriminalizācijas...".
Patiesībā gan jāatzīst, ka mēģināju apmainīties domām ar dažiem kolēģiem, tomēr ne īpaši sekmīgi, jo jau sarunas sākumā parasti atklājās, ka tieši manam intereses objektam kolēģis atklāšanas burzmā ir paskrējis garām, vai arī vēl biežāk saruna taisnā vīlē ieslīdēja sociālpolitiskos vai personiskos geju tēmas izpratnes apvāršņos, kamēr man likās svarīgi neatlaisties no specifiskā vizuālās mākslas izstādes rāmīša. Tā ka turpmāk lasāmais ir jāuztver kā pavisam vientuļas skatītājas vērojumu pieraksti.
Iekšpus un ārpus baltā kvadrāta
Uzreiz teikšu, ka pasen nebiju redzējusi tik jaudīgu izstādi. Personiskais mākslas izraisīto emociju termometrs lēkāja starp Marlēnas Dimā personālizstādi Teita galerijā un vēl tagad sapņos uznirstošajām Amsterdamā izstādē World Press Photo redzētajām fotogrāfijām ar ukraiņu puisi, kura namiņam vārda tiešā nozīmē nonesa jumtu un gultā iekrita notriektās Malaizijas lidmašīnas katapultētais pasažieris. Izstāde Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju šķiet ārkārtīgi iedarbīga tieši kuratora un mākslinieku personiskās atklātības dēļ, kas ātri aizrauj apmeklētāju un liek justies iesaistītam, kā tas bieži ir iecerēts, bet tikai retos gadījumos izdodas laikmetīgajai mākslai.
17 atšķirīgu laiku, vidi, domāšanu un medijus pārstāvošu autoru darbi kim? ekspozīcijā aizņem visas publiskās telpas un tradicionāli/netradicionāli komunikatīvā veidā turpinās arī tualetē. Pirmajā stāvā tieši priekšā ieejai novietots balts kvadrāts ar sarkanu šķērssvītras iegriezumu, pa kuru var nedaudz ielūrēt tā iekšienē, kur izstādīti mākslinieka Tom of Finland homoerotiskie zīmējumi. Vingrākie interesenti tiem var pietuvoties, paspraucoties zem aptuveni metru augstās barjeras. Iekšpus un ārpus baltā kvadrāta skatāmi vēl citi zīmējumi, kuri katrā vidējās paaudzes latvietī uzjundī ļoti personiskas pubertātes posma atmiņas, – Edgara Ozoliņa ilustrācijas Zentas Ērgles grāmatām Starp mums meitenēm runājot, Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi un Jāņa Zālīša Mīlestības vārdā, turklāt arī grāmatās neiekļautās skices.
Atbilde uz jautājumu – kāpēc gan tāda grūti nolasāma kombinācija? – atrodama kuratora Kaspara Vanaga izstādi pavadošajā esejā (starp citu, viens no aizraujošākajiem izstāžu tekstiem mūsu nesenajā mākslas vēsturē): "Es pametu bērnību kā neērtu vietu, atradis kumodē starp palagiem noglabātu Jāņa Zālīša Mīlestības vārdā. Ilustrācijās ar dzimumaktu pozām atpazinu tā paša mākslinieka rokrakstu, kurš bija zīmējis Zentas Ērgles grāmatu varoņus, un leģendārais stāsts par kopošanos ar tītaru mani bija nomierinājis, jo tagad zināju, ka ir vēl drūmāki gadījumi par manējo."
Telpas kontrole
Pa ceļam uz otro stāvu ir uzklausāms kāds no šiem "vēl drūmākajiem gadījumiem" – Vladislavs Nastavševs piedalās izstādē nosacītā rubrikā "artefakts ar vēsturi" ar darbu, kas sastāv no lūkošanās uz vecu jūgendstila buduāru un iejušanos tā mirušā īpašnieka ādā, skatītājs klausās kāda laba cilvēka, mēbeļu tirgotāja, stāstā. Cits anonīms "artefakts ar vēsturi" – divu zēnu skulptūriņa klasicisma garā – rosina iztēli līdzīgi, austiņās skan Solvitas Kreses balss, kura stāsta par savu vientuļo tēvoci un viņa izteikti maskulīno brāli.
Viens no iespaidīgākajiem darbiem otrajā stāvā ir Armīna Ozoliņa metaforiski ietilpīgā kinētiskā instalācija Jauna zīme, kas ir ne mazāk daiļrunīga kā līdzās esošie darbi ar skaidro naratīvu. Tāpat formā perfektie Ata Jākobsona ogles zīmējumi no sērijas Amor Pius šķiet kādu senu vēstījumu saturoši. Par cilvēciskām attiecībām jāaizdomājas, vērojot vairākus fotosēriju un video stāstus, kuru vidū izceļas Alīsas Koenas poētiski kariķējošais video Patīk, patīk. Lūkasa Foletu-Selinska instalācija Sasiets krusteniski ir gandrīz nemanāma, tomēr kontrolē telpu līdzīgi kā elektrības vadi.
Lieliski, ka kuratoram izdevās ne vien atvest uz Rīgu nenorietošās zvaigznes pie fotogrāfijas debesīm Volfganga Tillmansa fotoprojekciju Laimīgais turpinājums, kas ar vajadzīgo intimitāti ir eksponēta nošķirtā telpā, bet arī skatītājiem par prieku mākslinieka ampluā atgriezt kritiķi Vilni Vēju.
Izstāde ir daļa no programmas, ar ko Laikmetīgās mākslas centrs kim? atsaucas EuroPride 2015 pasākumiem un kas līdz 2. augustam būtu jāaplūko līdz ar Ingas Melderes pārkārtoto Blaumaņa istabu Jaņa Rozentāla muzejā un Metjū Luca-Kinoja izstādi Princese Pompoma krītošo ziedu namā. Pēdējā gan diemžēl vairs nav skatāma, jo Galerija 427 pēkšņi ir zaudējusi telpas.
Izstāde Šķērssvītra. Starp normatīvo un fantāziju
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 2.VIII