Cēsu Mākslas festivāla izstāde Tālas noskaņas zilā vakarā šogad nav ne pirmais, ne pēdējais kultūras notikums ar "rainisku" nosaukumu, taču Raiņa dzejas ilustrēšana pasākumā noteikti nebūs galvenais, īpaši, ja absolūtais vairākums dalībnieku ir ārzemnieki – tomēr universāli vispārcilvēciski saskarsmes punkti noteikti iespējami arī bez tiešas iedvesmas avota pārzināšanas.
Viens no pirmajiem iespaidiem pēc izstādes apskates ir tās visai vaļīgais, nenoteiktais un netveramais kopsaucējs – ilgu, utopiju, ezoterikas, kontemplācijas, sociālas kritikas, ekoloģijas u. c. komponentu kokteilis, ko kopā satur varbūt kas radniecīgs vitgenšteinisko ģimenes līdzību saitēm bez vēlmes mobilizēties kāda šaurāka un precīzāka vēstījuma paušanai. Cik noprotams, tieši tāds ir bijis kuratores Ingas Šteimanes mērķis – savdabīga diskursu brīvības un daudzveidības svinēšana, piesardzīgi pabrīdinot par kādām "naturalizāciju" pieprasošām ideoloģiskām doktrīnām. Lai gan par tām īpaša skaidrība nerodas, var piekrist, ka totalitāru ieradumu asnus allaž der uzmanīt un neatstāt savā vaļā.
Kontemplācijas maģija
Jurga Barilaite (Lietuva), kura mākslas interesentiem varbūt būs palikusi prātā ar savdabīgo action painting, boksējoties ar audeklu jaunās tūkstošgades sākumā, savā videodarbā tēlo kādu Seno Austrumu priesterieni, ar mirdzošu gredzenu pirkstā deklamējot skaitāmpantiņu aramiešu valodā, kura ritmiskā skaņa dominē visā Alus brūža spārnā (Abrakadabra. Skaitāmpants). Pārējos darbos (Abrakadabra. Tuvu–tālu, Abrakadabra. Augšā un Abrakadabra. Lejā) hipnotizējošas spirāles mijas ar mākslinieces raidītiem mīklainiem signāliem un darbībām, kuros var saskatīt norādes uz "tādiem pazīstamiem Rietumu mītiem un tēliem kā debesis un elle, Bābeles tornis, apokalipse un visvarenā Dieva Radītāja roka" (www.galerijavartai.lt).
Pašmāju lielākais ezoterikas speciālists un Purvīša balvas 2015 laureāts Miķelis Fišers izveidojis iespaidīgu, viegli ironisku, Raiņa dzejoļa tieši iedvesmotu gaismas zīmējumu telpā Kalnā kāpējs; kāpējam arī roku vietā kājas, acīmredzot viss pakārtots tikai vienam mērķim. Kalns izrādās nepārprotami dzīva, kāpēju vērojoša būtne, kādas dažkārt iztēlojas eksistējam uz citām planētām. Kaut kur tumšā izplatījumā planē arī Saulcerīte (?) zārciņā. Artura Virtmaņa Augšāmcelšanās blūzs ar hēlija baloniem arī vedina skatīties uz augšu – uz pilnveidi, domu (cerību, koncepciju) burbuļiem, kam nav lemts ilgs mūžs, toties piemīt skaistums savas nepieciešamības un īslaicības dēļ.
Šķietami nepretenciozi, emocionāli un kontemplatīvi stāsti uzrunā vairākos videodarbos; Elīna Broterusa (Somija) demonstrē estētiski perfektu sievietes un dabas saplūsmi (Mustalahti sekvence) un rekonstruē bērnības pasauli (Mana laime ir apaļa), iejūtoties lēnajā laika plūdumā, naivi lielajos jautājumos, savdabīgos rituālos un bailēs no māju sienas šķērsojošiem briesmoņiem. Emīlijas Škarnulītes (Lietuva) filma Aldona savukārt pievēršas tikpat lēnam mūža noslēguma – vecumdienu – ritējumam, viņa portretē savu aklo vecmāmiņu, kura cenšas iepazīt vienkop savākto padomjlaiku pieminekļu ekspozīciju ar taustes palīdzību. Neiespējamība aizsniegt ko vairāk par ļeņinekļu, staļinekļu un citu varoņu pjedestāliem vai kājām uzskatāmi liek aizdomāties par režīma necilvēciskajiem mērogiem, nespēju to saprast, ieraudzīt tā īstos protagonistus un darbības mehānismus.
Modernisms, absurds un kritika
Vairāki izstādes darbi ir nepārprotami, tīši vai neapzināti XX gadsimta modernisma tradīcijas mantinieki, bet jau krietni modificētā un saturiski citā rakursā. Merikes Estnas (Igaunija) apgleznotā grīda (Mazliet nesakarīgi, bet nākamreiz būs labāk, goda vārds) ar popsīgi košām, platām, viļņotām joslām atgādina par abstraktā ekspresionista Džeksona Poloka horizontāli nopilinātajiem audekliem, Merike Estna aicina skatītājus ieņemt mākslinieka lomu, pastaigājoties pa gleznu.
Stena Āres Sannbeka (Norvēģija) mobīļi no jūras izskalotiem kokiem, plastikāta gabaliem un maisiem griežas telpā tikpat eleganti kā savulaik Aleksandra Kaldera daudz ilgmūžīgākie kinētiskie veidojumi. Savukārt Bolatas Sīlis-Hēgas (Dānija) monohromo lielformāta gleznu cikls atgādina, cik atšķirīgā saturiskā griezumā iespējams transformēt vēl viena abstraktā ekspresionista Franca Klaina melno krāsu joslu mudžekļus, uzsverot ekoloģisko noti un ieviešot figurālisma elementus.
Tomasa Bēlinga (Vācija) amatniecības un redīmeidu hibrīdi atskatās uz vēl senāku vēsturi, dažkārt atgādinot tradicionālas gleznas, tomēr ar visai dīvainiem, sirreāli absurdiem vai vācu romantismā aizgūtiem motīviem.
Absurda nots jūtama Sofijas Hultenas (Zviedrija) filmās, kurās tiek demonstrētas šķietami neizskaidrojamas darbības, kas tomēr var likt aizdomāties par patēriņa intensitāti, lietu mūžu un apiešanos ar tām; piemēram, iespējams vērot gājēju, kurš savā ceļā nemitīgi maina vienas novalkātas sporta kurpes pret citām, ik pa brīdim atrodot kādu jaunu pāri (Apmaiņa), vai arī vērot nesaprotamu rīcību pie atkritumu konteinera, no kura tiek izņemts kāds priekšmets, kas tiek salocīts, sagriezts u. tml. pārveidots, un ielikts atpakaļ (Pārveidotie likteņi). Raiņa kā savulaik "revolūcijas dzejnieka" ampluā laikam vistiešāk sasauktos ar Maijas Hirvanenas (Somija) performanci Mūsu sociāldemokrātiskie ķermeņi, kas pretendē pārtulkot kustību valodā "mēs" ideju.
Izstādē ir arī gandrīz neredzamā instalāciju māksla – objekti, kas tiecas saplūst ar telpu kā tās nejauši atribūti; piemēram, Magrēta Blendala (Islande) strādā ar nelieliem, stieplēs iekārtiem vai citādi nostiprinātiem auduma vīšķiem vai gabaliņiem, ko var nemaz nepamanīt. Redzamāki ir Ānes Grafas (Norvēģija) objekti, kas raksturoti kā "tēlniecības, glezniecības un tekstiliju hibrīdi". Savukārt Margusa Tamma (Igaunija) instalāciju gan nav iespējams nepamanīt, jo tā aizpilda divas telpas ar cauruļu labirintu, par kuru skatītājam jāizšķiras – iet iekšā un mēģināt izlavierēt vai arī ieskatīties tikai no malas. Izlavierēt it kā būtu vērts, lai ieraudzītu arī nosaukumā minēto dimantu (Dimants Rimants). Rotaļīgais jēgas iztrūkums it kā akcentē pašu aplūkošanas procesu – ceļu, kura galā gaidāms kaut kas vērtīgs, bet vai patiesi vērtīgs?
Atceroties pašu izstādes koncepcijas stūrakmeni – krājumu Tālas noskaņas zilā vakarā, kas arī "šūpojas" starp depresiju un cerību, sociālu kritiku un mīlas liriku, marksistisku kolektīvismu un kāpinātu individuālismu utt. –, beigu beigās var izrādīties, ka kopīgā starp izstādi un krājumu ir vairāk, nekā pirmajā mirklī šķiet. Lai arī ne visi darbi visiem būs vienādi formāli saistoši vai saturiski uzrunājoši, šī noteikti ir laba iespēja nofiksēt atmiņas failos virkni tuvākā reģiona aktuālākās mākslas fenomenu.
Izstāde Tālas noskaņas zilā vakarā
Cēsu Alus brūzī līdz 9.VIII