Izvēlētais virsraksts var izraisīt pretreakciju: daudzi būs pamanījuši, ka monoizrādes pēdējā gada laikā nav retums. Kā aizsācēja garākai virtenei minama Ingas Tropas ļoti personiskā un drosmīgā Pārcēlāja (Dirty Deal Teatro), kurai sekoja aktrises Dārtas Danevičas un režisores Diānas Kaijakas kopdarbs satriecošajā, godalgotajā Dailes teātra izrādē Zēni nav meitenes. Vienīgais vīrietis šajā virknē ir Ģirts Krūmiņš standup priekšnesumā, autobiogrāfiskajā Vientuļās planētas salā, uz Nacionālā teātra Aktieru zāli tika pārcelta Kaspara Rolšteina un Ditas Lūriņas pancīgi poētiskā monoopera #DiToo, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Noras Ikstenas skaudro romānu Mātes piens monoizrādes formā izdzīvo ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina. Visbeidzot Ilze Ķuzule-Skrastiņa mani no sirds pārsteidza Alistēra Makdauela lugas Trīs dzejoļi iestudējumā Visas viņas Ineses Mičules režijā Dailes teātrī. Visas šīs izrādes ir ļoti atšķirīgas, tās vieno tikai tas, ka darbību izvērš un tekstu runā viens aktieris, kā redzam, visbiežāk – viena aktrise.
Valodas akrobātika
Izrāde Visas viņas no pārējām monoizrādēm atšķiras vispirms ar to, ka to veido trīs intensīvi, stilistiski un sižetiski atšķirīgi dažādu sieviešu monologi. Ne velti autors Alistērs Makdauels intervijā Dārtai Ceriņai (iestudējuma programmā, ko noteikti iesaku iegādāties) atzīstas, ka pievērsies "valodas akrobātikai". Makdauels arī saka: "Nevēlos noniecināt monoizrāžu formas lugas – tās ir lieliskas –, tomēr vēlējos parotaļāties ar monologa un vienas balss ideju. Jutu, ka te ir brīva telpa, kurā iespējams strādāt. Ir kāda jauna teritorija. Te es runāju par aktiera un tēla attiecībām, kuras ir visai plūstošas, nestabilas."
Darba oriģinālnosaukums ir Trīs dzejoļi/Three Poems. "Tie ir intensīvi darbi gan valodas, gan koncepcijas ziņā," saka Makdauels. Autors piebilst, ka ir iespaidojies no Džeimsa Džoisa. Viņa luga ir avangardiska un bez pārveidojumiem diez vai iestudējama – piemēram, otrajā daļā daži fragmenti ir pierakstīti kā tabula, kuras astoņās daļās norit paralēls teksts. Režisore Inese Mičule kopā ar komandu nav izvēlējusies tik sīki strukturētu vēstījumu. Tomēr apziņas plūsmas tehnoloģija kā monologa veidošanas metode attaisnojas, to pierāda arī pirms desmit gadiem Nacionālajā teātrī tapusī Marijas Bērziņas monoizrāde Mollija saka jā! pēc Džoisa Mollijas Blūmas (Uliss) monologa, ko inscenējis viens no lielākajiem Džoisa ekspertiem Latvijā režisors Pēteris Krilovs.
Kas tad īsti notiek jaunajā izrādē Visas viņas?
Par sevi trešajā personā
Pirmā daļa Nortlija, 1940 ir nosaukta tās ielas vārdā, kurā Mančestrā dzīvoja dramaturgs. Viņš ir izpētījis, kas šajā ielā dzīvojis Otrā pasaules kara laikā. Sieviete, kura vēl 30 gadu vecumā dzīvoja ar savu tēvu, piesaistīja Makdauela uzmanību: "Biju viņu iecerējis kā kautru un nedrošu sievieti, kurai piešķirt "savu balsi" nebūtu patiesi pret lugas koncepciju." Tas nozīmē, ka lielākā daļa vēstījuma notiek trešajā personā – Ilze Ķuzule-Skrastiņa stāsta par "viņu", un tikai viņas izspēlētajā dialogā ar tēvu pilnīgāk atklājas jaunās sievietes personība.
Aktrise ir tērpta puķainā jaciņā (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa), kas uzsver viņas meitenīgumu un biklumu, rokā viens melns cimds, pie monohromās sienas liels būris. Aktrise ir iedzīvojusies šajā lomā, un nav šaubu, ka, arī lietojot trešo personu, "viņa" runā par sevi. Lai arī uzreiz ir skaidrs, ka runa nav par mūsdienām – tiek pieminēta mašīnrakstīšana un uzlidojumi –, personiskās problēmas ir apbrīnojami pārlaicīgas. Nesaskaņas ar māti. Atsvešināšanās un negaidītā satuvināšanās ar tēvu. Nespēja nodibināt kontaktu ar kolēģiem un patiesībā ar jebkuru citu. Dzīvošana grāmatu pasaulē.
Šis monologs ir visreālpsiholoģiskākais, aktrise rada apjomīgu, atpazīstamu tēlu, kura dzīvi pārtrauc nesakarīgs teksts vācu valodā un uzlidojuma troksnis (detalizēts skaņu dizaina darbs Gustava Smalkā Franča izpildījumā un mērķtiecīgas gaismas, ko veidojis Reinis Zalte).
Traips uz sienas
Otrais stāsts Stereo vizuāli mazliet atgādina Jaunā Rīgas teātra izrādi Post Scriptum. Pirmā cēliena siena apvērsta otrādi, atklājot puķainām tapetēm apklātu virs mu, pie kuras pievienots televizors. Ilze Ķuzule-Skrastiņa puķainā halātā, ar vienu klikšķi pārtapusi citā personāžā, raksturu komēdijas paņēmieniem zīmē pusmūža dāmu, kura beidzot izbauda vienatni, jo pieaugušie bērni ir prom. Taču attiecības ar kādu traipu uz sienas atklāj negaidītas šķautnes sievietes attiecībās ar realitāti – piemēram, viņu pārāk neizbrīna, ka viņa satiek pati sevi. Šizofrēnija pāraug absurdā. Otrā daļa izaug līdz kosmogoniskam neprātam, ko pastiprina sienas draudīgās kustības. Taču aktrise nesāk kliegt, viņa rūpīgi dozē intonatīvo blīvumu, tāpēc viņas varones metamorfozes šķiet jo biedējošākas. Pats autors to raksturo šādi: "Stereo ir galvenā varone, kas nemitīgi sadalās un kļūst arvien mazāka, līdz mēs viņu vairs nevaram saskatīt. Viņa ir pazudusi." Starp daļām virtuozā ātrumā mainās Ilzes Ķuzules-Skrastiņas frizūras un aktrises eksistences veids. Pirmajā monologā tas ir kā iekšējā balss, otrajā – bīstamās mājsaimnieces komiskās intonācijas, kas izaug līdz absurdam, trešais, visilgākais, notur spriedzi kā dzejas priekšlasījums ar stand-up elementiem.
Paaudzes elpa
Trešais monologs ar nosaukumu tas viss ir tumšs. Aktrise melnā, trenētās rokas atsedzošā tērpā ir pie mikrofona, pie kājām ūdens glāze. Iespējams, aktrises pilnīgo iejušanos materiālā veicinājis tas, ka dramaturgs ir viņas vienaudzis un tā ir trīsdesmitgadnieku paaudzes elpa: poēzija, nenoteiktība, daudzveidība. Taču iespējams arī, ka Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Ineses Mičules meklētāju garu satraukusi un uzrunājusi tieši teksta neparastā forma. Trešā monologa pieraksts ir teju kā grafiskā dzeja jeb kaligramma, taču, neticamā tempā izrunājot visus šos izsaucienus, frāzes, īsas, prātam cauri šaudošās domas ("visi mirs"), aktrisei izdodas radīt jēgpilna, pat sižetiski izsekojama dzīvesstāsta iespaidu – no brīža, kad galvenā varone tiek izstumta no mātes miesām, līdz pēdējam elpas vilcienam.
Sievietes mūža izvēles un notikumi – no pirmā skūpsta un pirmajām mēnešreizēm līdz šķiršanās un nodevības sāpēm un mazbērnu aizkustinošajām roķelēm – atkal jau, citējot Makdauelu, "iziet kā laika upe caur aktieri un skatītāju – te personiski, te aprakstoši, te atkal nesaprotami".
Viena no pēcgaršas niansēm pēc izrādes Visas viņas noskatīšanās ir vientulības tēma. Visas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidotās varones, neraugoties uz to, ka pirmajai ir tēvs un kaķis, otrajai, spriežot pēc teksta, – pieauguši bērni, savukārt trešajai – ģimene un vairāki vīri, ir vientuļas savās skumjās un bieži arī priekos. Turklāt tā ir eksistenciāla, neizbēgama vientulība, kuras atskārsme ik pa laikam piemeklē mūs visus. Šī atskārsme ir vienlaikus rūgta un veselīga.
Visas viņas
Dailes teātra Mazajā zālē 1., 2., 16., 21.II, 8.III plkst. 19, 9.III plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30