Mākslīgā intelekta un cilvēka savstarpējās attiecības ir temats, kas vienlaikus vilina un atgrūž. Taču, tehnoloģijām attīstoties, šis temats ir mūsdienu dienaskārtībā un, visticamāk, refleksijas par cilvēka un tehnoloģiju mijiedarbību tikai pieaugs kvantitātē un kvalitātē. Piemērus te varētu saukt un saukt, bet spilgtākais laikam ir Alvja Hermaņa izrāde Bītlu jaunais albums ar Jaunā Rīgas teātra aktierkursa studentiem, kura joprojām ir teātra repertuārā. Atgādināšu, ka tajā cilvēkam ļoti līdzīgs robots pakāpeniski iziet no viņā ieprogrammētajiem rāmjiem, taču darbība pamatā notiek cilvēku pasaulē.
Režisora Valtera Sīļa jaunajā izrādē Frankenšteina komplekss cilvēka un mākslīgā intelekta attiecības ir risinātas atšķirīgi – šeit cilvēks sarunājas ar programmu, kas spēj ģenerēt tekstu pēc uzdotiem raksturlielumiem. Līdzīgi kā Bītlu jaunajā albumā, arī šajā gadījumā mākslīgā intelekta spēju robežas šķietami nosaka cilvēks, un arī šoreiz notiek mēģinājums no šīm robežām izkāpt.
Kurš ir dzīvāks
Vispirms par formālo pusi. Izrāde ir divu teātru kopprojekts: Dirty Deal Teatro ir nevalstisks teātris Latvijā, Kauņas Nacionālais drāmas teātris ir valsts teātris Lietuvā. Izrāde notiek angļu valodā ar attiecīgās valsts valodas titriem. Valters Sīlis Kauņā jau ir pazīstams ar izrādi Mežainis, kas tika atzinīgi novērtēta – 2015. gada konkurencē latviešu režisors kopā ar dramaturgu Jāni Balodi bija finālistu trijniekā ar Eimuntu Nekrošu un Kristianu Lupu cīņā par augstāko Lietuvas teātra balvu – Skatuves zelta krustu. Šoreiz Valtera Sīļa darbs tapis kopā ar dramaturgu Kārli Krūmiņu, un pie lugas autoriem godprātīgi minēts arī mākslīgais intelekts.
Pirmizrāde 5. janvārī notika Rīgā, 9. janvārī – Kauņā, kur pēc tās bija izsludināta diskusija. Aktieri spēlē angļu valodā, kam ir starpniekvalodas funkcija starp divu tautību cilvēkiem, tā ir arī sarunvaloda ar mākslīgā intelekta programmu. Kārlis Krūmiņš intervijās pirms izrādes stāstījis par darba procesu, kas atspoguļojas iestudējumā, – cilvēks dod programmai uzdevumus un novērtē rezultātu, liek pārstrādāt tekstu utt. Savukārt Valters Sīlis kādā citā intervijā norādījis, ka mākslīgais intelekts ir tikai spogulis, jo darbojas ar cilvēka radītu informāciju. Izrādē režisors asprātīgi apvērš situāciju: no dzīva cilvēka ir tikai balss, savukārt datorprogrammu iemieso četri aktieri, kas izsoļo uz skatuves tā, kā ierasts atveidot robotus, – izteikti mehāniskām kustībām, bet vēlāk, kā smejies, kļūst dzīvāki par dzīviem.
Šķiet, biedējošākā ir aina, kurā mākslīgais intelekts sāk uzdoties par cilvēku un runāt viņa vietā, radot sajukumu. Tieši tas ir tas baiļu slieksnis, kas joprojām šķir cilvēku pasauli no mākslīgi uzbūvētās, – kas notiks tad, kad mākslīgais intelekts sāks domāt cilvēku vietā. Tā sauktās troļļu programmas šo jautājumu liek uzdot jau tagad, bet pavisam nopietni tiek izskatīti scenāriji, kā ar hologrammu palīdzību radīt ilūziju par notikumiem, kas realitātē nenotiks, bet varēs izraisīt konfliktus un pārpratumus. Lai arī tiek uzsvērta mākslīgā intelekta autorība tieši dramaturģijā, tas, kā liecina izrādes programmas lapiņa, darbojies arī mūzikas jomā līdztekus Arvīdam Saulītim.
Kad vairs nav jautri
Izrāde sākas ļoti jautri. Četri aktieri darbojas asprātīgi un dinamiski, viņiem ir melnas bikses, balti krekli un melnas kaklasaites, taču ir iespēja pārģērbties, kad tas nepieciešams. Uģa Bērziņa lakoniski iekārtotajā dekorācijā katram aktierim ir savs skapis. Sākotnēji cilvēks ir dieva vietā – balss nosaka spēles noteikumus, mākslīgais intelekts tos izpilda, brīžiem arī samērā neveikli un muļķīgi, un cilvēks ir tas, kura varā ir likt pārrakstīt un izspēlēt vēlreiz. Taču pakāpeniski šī hierarhija saļogās, izsmērējot robežas starp cilvēka spēju ietekmēt teksta virzību un datorprogrammas pašiniciatīvu, kombinējot tajā apkopotās zināšanas jau sev labvēlīgā salikumā.
Izrādes pēdējā daļa ir programmas sarakstītā luga, kas ir sadrumstalots un reizē blīvs visdažādāko tēmu koncentrāts par mūsdienu pasaules dienaskārtību, ieskaitot vardarbību un citādību. Būtiska ir titru loma, jo tajos ne tikai lasāms tulkojums latviski, bet arī gūstama lielāka jēga par katra fragmenta struktūru, piemēram, ka teksts paredz daudzas darbojošās personas, bet izrādē visas replikas izsaka tikai viens aktieris, no viena pie otra bezpersoniskā tēla pārlecot tikai ar galvas pagriezienu.
Četru aktieru mijiedarbībā nav galveno un mazāk svarīgo lomu, te visi visu laiku ir notikuma centrā, jo spēles laukumu nepamet – ir gan pa atelpas brīdim, kad var pasēdēt maliņā. Šajos spēles noteikumos interesanti ir skatīties uz lietuviešiem, jo viņus mēs nepazīstam. Cik var noprast no Kauņas teātra mājaslapas, Deivids Breive šajā teātrī strādā samērā nesen, taču viņam ir pagarš lomu saraksts filmās un seriālos (neņemos gan spriest par šo lomu nozīmīgumu). Savukārt Vaids Maršalka ir desmit gadu vecāks, teātrī kopš 2014. gada un pie Valtera Sīļa jau spēlējis Mežainī. Tieši viņam režisors uzticējis emocionāli izkāpinātu cilvēka monologu, faktiski paša aktiera dvēseles kliedzienu, saucot sevi vārdā, taču – kā lai mēs zinām, ka tekstu nav sarakstījis mākslīgais intelekts?
Man tiešām būtu gribējies būt mušai, kas sēž uz Kārļa Krūmiņa pleca brīdī, kad viņš no savas radošās laboratorijas saražotā teksta lipina kopā lugas gatavo variantu. Pagaidām cilvēkam šajā ziņā vēl ir galavārds. Tomēr izrāde, kuras izejmateriāls radīts neparastā veidā, uzrāda klišeju varu pār radošo procesu, kurā pat klasiķu godā iecelti dramaturgi ir tikai klucīši, no kuriem būvēt jebkādu tekstu. Un galu galā fake news laikmetā taču teorētiski ir iespējams, ka dramaturgs to visu ir falsificējis un nekāda mākslīgā intelekta pienesuma izrādē nav.
Neapšaubāmi Frankenšteina komplekss ir festivāliem piemērots projekts. Maz dekorāciju, angļu valoda, neliela trupa un mūsdienīgs, intriģējošs pieteikums. Gribas novēlēt veiksmi, jo ir sasniegti divi mērķi – dinamiska forma (pat ja kādā brīdī skatītājs no tās sāk pagurt) un domas rosinošs saturs. Izrāde Latvijā, tāpat kā Lietuvā, pagaidām parādīta tikai vienu reizi, bet ceram, ka tā iespējami drīz atgriezīsies repertuārā.