Neprāts būtu pat doma mēģināt vienā jubilejas koncertā ietilpināt visu Latvijas Radio kora bagāto māksliniecisko pasauli – radošo laboratoriju un bāku, kas diktē toni visā Eiropas profesionālo kamerkoru kultūrā. Laikam tāpēc koris savu 75. gadskārtu novembrī atzīmēja četru ļoti dažādu koncertu sērijā. Taču arī tas bija tikai neliels ieskats kvalitātē un radošajā daudzveidībā, kas veido šī pasaules topkora īpašo, neatkārtojamo seju. Visu šo dažādību vieno radošo eksperimentu gars: kolektīvs sistemātiski veicina komponistu jaunradi, nemitīgi paplašina balss izteiksmības robežas, iepazīstina ar jauniem vārdiem un atrod arvien jaunus, neparastus veidus, kā aktualizēt klasisko mantojumu.
Dažādības svinēšana
Muzikālo svinēšanu Latvijas Radio koris aizsāka sadarbībā ar Turcijas, Grieķijas, Jordānijas un Bulgārijas mūziķu ansambli Sarband veidotajā programmā Canticum Canticorum – tas bija diriģenta Kaspara Putniņa rosinātais Rietumu un Tuvo Austrumu kultūras dialogs abām šīm kultūrām kopīgās Zālamana Augstās dziesmas teksta jaunā redzējumā – libāniešu izcelsmes komponistes Bušras Elturkas, latviešu Santas Ratnieces, Mārtiņa Viļuma, igauņa Toivo Tuleva un norvēģa Lases Tūresena versijā.
Kora jubileja veiksmīgi tika iepīta Lāčplēša dienas notikumu vainagā: koncertzālē Cēsis tika piedāvāts elektroakustiskais videostāsts Lāčplēsis – Aleksandra Rusteiķa 1930. gadā veidotās mēmās filmas Lāčplēsis šodienas vēstījums par Latviju un tautas brīvības cīņām. Jāpiebilst, ka šī multimediālā projekta ar 11 komponistu mūziku (no latviešu klasiķiem līdz visjaunākajiem autoriem) pirmatskaņojums notika šā gada aprīlī Briselē slavenajā Flažē koncertzālē Latvijas prezidentūras ES Padomē kultūras programmā.
Tūlīt pēc Latvijas valsts dzimšanas dienas pirmizrādi Rīgā (Latvijas Nacionālajā bibliotēkā) un Dzintaru koncertzālē piedzīvoja Jāņa Lūsēna un Mārtiņa Brauna ciklu Tas vārds. Daugava koncertuzvedums Paulas Pļavnieces režijā – kora veltījums Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam. Savukārt koncertsēriju noslēdzošais Jubilejas portrets, kuru bija jābrauc klausīties uz Rēzekni, vienlaikus bija arī mērķtiecīgs māksliniecisks uzsaukums – aicinājums beidzot arī Rīgā celt mūsdienu prasībām atbilstošu akustisko koncertzāli. Humoristisks formā, taču nopietns saturā. Tāpēc latviešu mūzikas programma, kas niansēti izskanēja lieliskajā koncertzāles Gors akustikā, vienlaikus bija sapnis par koncertzāli. Jautājums tikai – vai un kad to sadzirdēs lēmēji Rīgā.
Universālie kareivji
Tas, ko Jubilejas portreta muzikālajos stāstos īpaši vēlējies izcelt koncerta diriģents, Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava, ir ikviens šī kora dziedātājs – talantīgs, meistarīgs un izaicinājumiem atvērts mūziķis. Ikviens no viņiem ir kā universālais kareivis te kopīgajā ansamblī, te solo un dažubrīd pat spēlējot kādu mūzikas instrumentu nosacīti a cappella programmas daļā. Vokāli spilgti savā dažādībā bija Daces Strautmanes, Jāņa Kokina, Ilzes Bērziņas, Kārļa Rūtentāla, Ingas Martinsones, Ivetas Romancānes, Ievas Ezerietes, Egila Jākobsona, Kristīnes Barkovskas, Agates Burkinas, Gundegas Krūmiņas, Pētera Vaickovska, Gundara Dziļuma solo un mazie ansambļi, ko efektīvi vainagoja Vitālijs Stankevičs, balansējot starp emocionālu dzejas lasījumu (krievu valodā) un hiphopa deklamāciju.
Vēl lielāks pārsteigums bija uzzināt, ka korī atrasta arī pianiste, kura spēlēja Jura Karlsona Le lagrime dell’anima (Dvēseles asaras) atskaņojumā. Te jāatgādina, ka klavieru partiju, kuru šī introvertā skaņdarba partitūrā tik organiski ieauda Līga Paegle, pirmatskaņojumā Rīgā spēlēja Vestards Šimkus. Savukārt asprātīgajā Jura Ābola muzikālajā performancē Sapnis par koncertzāli, kuru kora un kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieki izdziedāja un izspēlēja, tērpušies košās celtnieku vestēs un ķiverēs, teju katrs kora mākslinieks arī spēlēja kādu pūšaminstrumentu, sitaminstrumentu vai akordeonu.
Visa vakara gaitā pastāvīgie sabiedrotie korim bija instrumentālisti – perkusionists Ivo Krūskops un trompetists Jānis Porietis, kā arī režisors Uģis Brikmanis un videomākslinieks Roberts Rubīns. No sirds uzjautrināja Oresta Silabrieža un Eduarda Liniņa teatrālais dialogs – kaismīgs strīds, kurā Eduards Liniņš spoži iejutās nīgrā, skeptiski noskaņotā "vienkāršās tautas" pārstāvja lomā. Pat publika šoreiz bija īpaša, jo tajā bija atpazīstami daudzi slavenā kora bijušie dziedātāji. Salidojuma gaisotni, kas valdīja Gorā, vainagoja Latvijas koncertu vadītāja, savulaik Radio kora direktora Guntara Ķirša krāšņā ziedu buķete, kuru viņš pasniedza zālē sēdošajai kora veterānei, ilggadējai dziedātājai Zigrīdai Bīrītei. Sigvards Kļava te, Gorā, sagaidīja arī savu 53. dzimšanas dienu (29. novembrī).
Vieta pārsteigumam
Radio kora repertuārs ir plašs, taču Jubilejas portrets nebija pasaules mūzikas mozaīka. Tas bija pilnībā gleznots latviešu mūzikas krāsās, arī kora tērpi pielāgoti klusināti brūnganajos zemes un pelēkzilo debesu toņos. Latviskā skaņu ainava šoreiz gan neaprobežojās ar ierasti rezignēto skumīgumu, jo līdzās nacionālromantisko klasiķu kormūzikas pērlēm – Pētera Barisona Mūzai un apbrīnojami smalkjūtīgi izdziedātajai Emīla Dārziņa un Aspazijas Sapņu tālumā – skanēja mūsdienu komponistu veltījumi Latvijas Radio korim. Līdzās jau agrāk dziedātajiem Kristapa Pētersona, Jura Karlsona, Viļņa Šmīdberga, Ērika Ešenvalda, Maijas Einfeldes, Pētera Vaska darbiem, kuru vidū īpaši uzlādējoša bija Viļņa Šmīdberga dainu spēka dziesma Pērkona tēvam deviņi dēli, arī četri jaundarbi.
Sakrālās mūzikas meistara Riharda Dubras Hymnus solemnis kārtējo reizi apliecināja komponista skaņuvalodas muzikalitāti un talantu mērķtiecīgā dramaturģijā apvienot majestātisko (vērienīgo) ar sirsnīgo (personisko). Andreja Selicka Šyupuļdzīsme Jēzum pārsteidza ar pārvērtību spēli, populāro latviešu tautasdziesmu Aijā, žūžū, lāča bērni krāsojot neierastā austrumnieciskā intonācijā un latgaliešu valodā. Joprojām uzticīgs izsmalcināti romantiskajai izjūtai un interesei par dienvidzemju karstasinīgajiem deju ritmiem, Arturs Maskats šoreiz bija pievērsies Federiko Garsijas Lorkas dzejai un ģitārai – arī kā solo instrumentam Vladimira Kudrina izpildījumā. Pie interesantiem rezultātiem nonācis jaunais komponists un lingvistikas adepts Aleksejs Peguševs, cenšoties mūzikas valodā "pārtulkot" krievu XX gadsimta sākuma dzejnieka futūrista Velimira Hļebņikova rotaļāšanos ar valodu, ko Peguševs paturpinājis līdz pat mūsdienu hiphopa kultūrai.