Boms pret Boru veidots nelielā telpā teātra iekšpagalmā vēl aiz JRT Mazās zāles korpusa. Īsi pirms pasākuma atveras durvis aiz pagalma ēkas garderobēm uz nelielu zemes pleķīti, kuru šķērsojot var nonākt spēles telpā, iespējams, palielā siltinātā garāžā vai zemā saimniecības piebūvē. Iekšpusē gar sienu izkārtotas klavieres, pāris sveču, daži tilla auduma apklāti spoguļi un atsevišķi interjera rotājumi. Izrādi, kā dēvēšu Bomu pret Boru, var noskatīties pārdesmit cilvēku, tā ir īsa - mazliet vairāk par stundu. Šai laikā nelielajā telpā pilnībā valda iestudējuma idejas autore, režisore un aktrise Maija Apine. Izrādes apraksts sola, ka vakara laikā tiks stāstīts par hologrāfiskā Visuma teoriju kā jaunu veidu, kādā aplūkot realitāti, kā arī mēģināts attiecināt šīs idejas uz savu dzīvi - šeit un tagad.
Kultūras alūzijas
Daļēji tā arī notiek. M. Apine stāsta par savu sastapšanos ar hologrāfisko Visumu aprakstošu grāmatu, kas viņu iedvesmojusi, teorijas vēsturi, arī to, kā viņa izprot šīs teorijas saskarsmi ar realitāti - lielākoties garīgajiem meklējumiem. Doma, ka Visums ir krokota laiktelpa, kurā šķietami laikā un telpā attālināti punkti un parādības ir savstarpēji saistīti, humanitāro sfēru pārstāvjiem nebūs pārsteidzoša. M. Apine vairākkārt min paralēles ar mitoloģiju, Austrumu reliģijām, un izrādes laikā ienāk prātā, ka kultūras alūziju īstenībā ir ļoti daudz - dažādu zemju uzskatos par pasaules radīšanu un funkcionēšanu, reliģijās, arī filozofijā. Pat racionālajā Rietumeiropas tradīcijā. Aktrise pārliecina, ka materiāls, ar kuru sastopamies, ir viņai personiski svarīgs, ka tas pārsteidzis, ka viņai svarīgi tajā dalīties.
Pirmās divdesmit minūtes, kamēr paralēli rit savu pārdomu kamzolītis, ar to ir pietiekami. Vismaz mani pārņēma sajūta, ka šī nav lekcija vai stāstījums, bet gan savdabīga kolektīvas meditācijas forma, kurā, fonā skanot aktrises suģestējošai balsij, viņas vārdus iespējams aizstāt ar savējiem, viņas asociācijas - ar to, kam paši ticat vai ko pazīstat. Vārdiem te ir maza nozīme - gan formā, gan saturā Boms pret Boru reducējams līdz universālai formulai «Viss ir viens». Par to, manuprāt, arī M. Apines stāsts. Teātris šai gadījumā ir vieta, kur satikties ne tik daudz ar izrādi kā pašam ar sevi.
Problēma, kas mani padara pret iestudējumu atturīgu, slēpjas faktā, ka otrajā izrādes daļā M. Apine tomēr cenšas mums izstāstīt hologrāfiskā Visuma teorijas specifiku. Tas viņai neizdodas, un es ilgāku laiku domāju, kādēļ. No vienas puses, izklāstā ir acīmredzamas struktūras problēmas - aktrise izlaiž būtiskus pierādījumu posmus, koncentrējoties uz aksiomu un secinājumu formulēšanu. Šādam stāstījumam atliek ticēt, tam nav iespējams izsekot un to saprast. Uz mirkli sajutos atgriezusies pamatskolā, kur ne īpaši talantīgs un galēji neieinteresēts skolotājs mūsu klasei vairāku gadu garumā veidoja pārliecību, ka fizika ir ar realitāti ne mazākā mērā nesaistītu abstraktu formulu virkne. Atcerējos arī, cik pārsteigta biju, kad pēc gadiem sapratu - šī zinātne var būt ļoti interesanta un pasauli izskaidro, nevis aizslēpj.
Teorija un jautājumi
Manuprāt, M. Apine ir nonākusi līdzīgā fascinācijā. Skaidrs, ka iestudējumā minētos fizikas komponentus aktrise nepārzina pietiekami dziļi, jo pretējā gadījumā pierādījums izrādes tekstā būtu izsekojamāks. Katrs, kas reiz mēģinājis ko izklāstīt, turklāt pēc iespējas vienkārši, zina, ka tieši šai procesā iespējams konstatēt, ko nesaprotat - tās ir vietas, kurām pārskrienat pāri, par kurām uzdoti jautājumi samulsina. Tieši tāpēc jautājumi ir zinātnes fundaments. Izrādes kontekstā M. Apine mulst mazliet par daudz. Nedomāju, ka aktrisei to var pārmest, jo, par spīti tam, ka dabaszinātnes pašlaik ir modē visu profesiju inteliģentiem, XX, XXI gs. zinātne ir tik ļoti specializējusies, ka naivi būtu iedomāties bez īpašas sagatavotības šos pierādījumus uztvert. Es arī saprotu, kāpēc un kā šie teksti pievelk. Ne jau kā fizikas, drīzāk kā mākslas daļa. Kā metafora vai dzejolis, kuru brīžam saprotam tikai daļēji, bet kas mudina iztēloties slēptu pasauli, atbildes uz jautājumiem, kas mūs moka. Pēc izrādes noskatīšanās man ir absolūta pārliecība, ka M. Apinei šie jautājumi ir svarīgi. Bet varbūt racionālāk būtu bijis izmantot fizikas elementus mazākā mērā - kā katalizatoru, kas ierosina mākslu, nevis kā mākslas saturisko piepildījumu. Boms pret Boru ir iznākusi izrāde par fiziku, un šādam iestudējumam M. Apinei trūkst kvalifikācijas. Bet tas nenozīmē, ka sapņojumā es negribētu doties viņai līdzi.