Nepavisam nav viegli apcerēt īstu kriminālfilmu – ja pats esi aizrāvies ar sekošanu intrigai un izmeklēšanai, uztraucies par varoņu likteņiem un esi bijis pārsteigts par sižeta pavērsieniem, negribas citam šo prieku izjaukt, bezatbildīgi spoilējot notikumus un atrisinājumus. Līdzīga iemesla dēļ – lai arī pati sev nelaupītu iespēju izbaudīt visus kriminālseriāla elementus – nolēmu pirms seriāla Krimināllieta iesācējam skatīšanās nelasīt Andra Kolberga romānu Meklējiet sievieti (1996), tāpēc pagaidām nezinu, kuram ir tik dīvaini priekšstati par sievietes divējādo dabu – scenāristiem vai literārā pirmavota autoram –, izgudrojot tēlu, kas ir aukstasinīgi tālredzīgs un stratēģiski domājošs savā profesionālajā darbībā politikas aizkulisēs, bet pilnīgi pazaudē veselo saprātu un spēju paredzēt cilvēciskas reakcijas, veidojot personiskas attiecības ar vīrieti.
Otrais no pirmajiem
Režisora Armanda Zvirbuļa un producentes Artas Ģigas seriāls Krimināllieta iesācējam ir "otrais no diviem pirmajiem" – Nacionālā kino centra izsludinātajā pirmajā "kvalitatīvu, mākslinieciski augstvērtīgu daudzsēriju filmu" konkursā 2020. gadā tika atbalstīti divi projekti, un pirmais no tiem, studijā Mistrus Media veidotais seriāls Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021), jau kopš rudens ieminis platu publicitātes taku, pa kuru tagad Krimināllietai, cerams, ir vieglāk tikt uz priekšu. Katrā ziņā nevienam vairs nav jāpierāda, ka Latvijā uzņemts seriāls var konkurēt ar nopietna līmeņa produkciju gan režijas un aktierspēles ziņā, gan ražošanas kvalitātes rādītājos, gan scenārija blīvumā un pavedienu savijumā.
Par pēdējo no minētajiem kritērijiem, protams, paldies arī Latvijas kriminālkino patriarham Andrim Kolbergam (1938– 2021), kurš gan sava romāna ekranizācijas pirmizrādi nepiedzīvoja, tomēr seriāla titros ir ar pateicību pieminēts. Dubultbiezu sajūtu par Krimināllietā satamborētajiem stāstiem rada fakts, ka seriāla darbība kārtota paralēli divās laika līnijās (1995. gadā un 60. gados), turklāt 90. gadu policijas uzmanības lokā nonākuši uzreiz vairāki noziegumi, kas sākumā šķietami nav saistīti cits ar citu, bet vēlāk, protams, savijas ciešā mezglā.
Tomēr pāri visiem kriminālintrigu mudžekļiem vismaz man spilgtākais iespaids par seriālu ir vizuāls, īpaši 90. gadu epizodēs un to kopējā kolorītā, – dzeltenīgs kā pirmo jaunbagātnieku namu ķieģeļi, brūni un melni spīdīgs kā trūcīgās policijas istabiņu lētais lakojums un reketieru ādas jakas, brīžiem psihedēliski kičīgs kā prastas viesnīcas istaba vai bezpersoniski "bagāti" iekārtots kā primitīva deputāta dzīvoklis. Visu šo laikmeta krāsu gammu simboliski vainago galvenā varoņa brūnā ādas jaka ar pieskaņoto bītleni un dzeltenā mašīnīte – veca un nobraukta, bet ārzemju. Katrā ziņā gribas ar labu vārdu pieminēt gan filmas mākslinieku komandu Rūdolfa Baltiņa vadībā, gan grima mākslinieci Ilzi Trumpi (Dmitrija Azarjana/Jurija Djakonova kantainā vaigubārda!), gan kostīmu mākslinieci Jūliju Volkinšteini (Veras sarkani zilais kostīmiņš ar zelta ķēdi!).
Klasiķi un debitanti
Skatītāja līdzpārdzīvojumu izraisa un seriāla intrigā ievelk arī piepildīti aktierdarbi, un uzskaitījumu labprāt sākšu ar lielā ekrāna debitantu, galvenās vīriešu lomas atveidotāju Ritvaru Loginu – viņa izmeklētājs Aldis Kārkliņš ir dabiski aizrautīgs jaunās valsts entuziasts, vienlaikus azartisks, apķērīgs un principiāls. Nav brīnums, ka tieši viņa varoņa likteni visvairāk ietekmē tas, ko romāna autors acīmredzot 90. gados domājis par atjaunotās Latvijas turpmākajām izredzēm.
Otrs ļoti dzīvs tēls, lai cik dīvaini tas varētu likties stāsta pozitīvo un negatīvo varoņu hierarhijā, ir izcili profesionālais kramplauzis Antons Nitišs, kuru tēlo ukraiņu aktieris Aleksejs (Ukrainā Oleksijs) Gorbunovs, tāds klasisks "godīgais zaglis", kuram tāpat ir savi principi – "ar cirvi nestrādāt un sievietes nenogalināt", bet prasme apieties ar dažādas sarežģītības pakāpes atslēgām sasniedz virtuozu līmeni. Klasiski hrestomātisks ir arī paņēmiens viņam palīgos sūtīt mazgadīgu prostitūtu, bet 90. gadu Latvijā šo tēlu noenkuro fakts, ka cietuma priekšnieks pat nepapūlas paskaidrot Antonam, "čto takoje – nepilsoņa pase".
Seriāla tēlu plejādē iezaigojas arī dzīves nogurdinātais izmeklētājs Sidrabs (Ģirts Krūmiņš), kolorītais bandītu Azarjanu pāris (armēņu aktieris Hrants Tokhatjans un mūsu pašu arvien daudzpusīgākais Jurijs Djakonovs). Īpaši sentimentāla ir atkalredzēšanās ar aktieri Andreju Iļjinu, kurš atmiņā palicis kā jūtīgs jauneklis Rīgas Krievu drāmas teātra 80. gadu izrādēs un režisora Andra Rozenberga (labākajā?) filmā Svītas cilvēks (1987), bet te parādās kā tēvišķīgs čekists pusmūžā (lai cik amorāli skanētu vārdu savienojums, faktiski oksimorons "tēvišķīgs čekists").
Prieciņi un butaforija
Pret seriāla kriminālintrigas galveno pāri – deputātu Silšalku (Mārcis Maņjakovs) un viņa palīdzi Natu Nolli, jaunībā Natāliju Laukjāni (lomās Madara Zviedre un Diāna Krista Stafecka), – izjūtas ir, smalki izsakoties, ambivalentas. Abi tēli veidoti ar tik skaidriem nolūkiem un tik paredzamu ideju vadīti, ka neviļus rodas diezgan butaforiska sajūta, īpaši attiecībā uz deputātu, kamēr tas vairāku sēriju garumā ilustrē visu to sliktāko, ko Andris Kolbergs domājis par pamuļķiem oportūnistiem un nekaunīgiem karjeristiem. Tikai pēdējā sērijā Mārcim Maņjakovam ļauts izvērsties dzīvās emocijās un izkāpt no deputāta uzvalciņa tiešā un pārnestā nozīmē.
Arī Natālija Nolle savā apvienotajā "liktenīgās sievietes" un "pelēkā kardināla" statusā virzās pa diezgan skaidru un paredzamu sliedi – jaunībā vēl iespējami dažādi kūleņi un pārsteigumi, ko dzīve piedāvā viņas talantiem, bet tad nāk Atmodas laiks, un Nata gandrīz vai smieklīgi vienkāršā kāpņutelpas sarunā sāk vadīt nākamā deputāta domas un prātu. Arī turpmākie dažādu varoņu skaidrojumi par čekas neizbēgamo klātbūtni itin visā izklausās pārāk jau nu shematiski. Varbūt tā domāju tīri subjektīvu iemeslu dēļ – man kā detektīvžanra patērētājai (agrāk visai aizrautīgai) labāk patīk skaidri saprotami un cilvēciskās vājībās balstīti kriminālstāsti, nevis tie, kuros autors pabeigta atrisinājuma un pelnīta soda vietā uzlaiž fatālu miglu kādas pasaules sazvērestības veidolā.
Tomēr seriāls Krimināllieta iesācējam sagādā arī kādu žanra fanes ieradumiem patīkamu prieciņu – sen agrāk, kad tam vēl pietika laika, man ļoti patika otrreiz pārlasīt kriminālstāstus un pievērst uzmanību dažādām detaļām un autora slepenajiem mājieniem, kas parādās pavisam citā gaismā, kad zini, kurš ir vainīgais. Šoreiz septītā sērija tieši tādu prieciņu nodrošina, un tad jau patērētājs galu galā paliek gluži apmierināts ar patērēto un bez sirdsapziņas pārmetumiem iesaka to arī citiem.
*Daudzsēriju filma Krimināllieta iesācējam bez maksas ir skatāma straumēšanas platformā LMT Viedtelevīzija.