Satikšanos ar spožo Volfganga Amadeja Mocarta mūzikas zinātāju un interpretu, taustiņinstrumentu spēles lielmeistaru Kristianu Bezeidenhautu kamerorķestris Sinfonietta Rīga un klausītāji gaidīja kā īpašu notikumu. To pierādīja arī tas, ka visas biļetes uz koncertu 24. februārī Lielajā ģildē jau labu laiku iepriekš bija pārdotas. Piedalīdamies šajā programmā kā pianists, divu Mocarta klavierkoncertu solists un atskaņojuma vadītājs, Kristians Bezeidenhauts spēlēja nevis Mocarta laika āmuriņklavieres, bet Lielās ģildes koncertklavieres. Taču no tām viņš izbūra vēsturiskā skanējuma dzīvo šarmu.
Visaugstākā klase
Kopspēlei ar Sinfonietta Rīga Kristians Bezeidenhauts bija izvēlējies izteiksmē un noskaņā ļoti atšķirīgus Mocarta klavierkoncertus: pirmajā daļā atskaņotajam dzīvesprieka, sapņaina lirisma un kamermuzicēšanas atmosfēras piepildītajam 12. klavierkoncertam Lamažorā sekoja dominorā rakstītais paskarbi patētiskais, traģiski tonētais 24. klavierkoncerts, kurš vedina atcerēties Mocarta tajā pašā tonalitātē radīto, patētisko, kontrastiem bagāto Fantāziju, kurā spilgti izpaužas Mocarta improvizētāja talants un kuru caurstrāvo dziļi personiski pārdzīvojumi. Laikam jau būtu banāli mēģināt aprakstīt Kristiana Bezeidenhauta spēles izsmalcinātās toņa un dinamikas gradācijas, dzīvi uzrunājošo intonāciju un jūtīgo kopspēles koordināciju, ļaujot orķestra solistiem, īpaši pūtējiem, iedvesmoti, ar prieku iekļauties Mocarta lasījumā. Dziļi pazīstot Mocarta stilu, pianists nav nostājies "absolūtās pareizības" sardzē. Viņa Mocarts ir dzīvs un ekspresīvs, ļoti personisks un šajā ziņā pat romantisks.
Arī Sinfonietta Rīga sniegumā šī bija visaugstākā klase, jo mūziķiem piešķirtā radošā brīvība nāk komplektā ar īpašu atbildību un nepieciešamību klausīties citam citā. Bija patīkami, ka šī atbildība viņus nesastindzina. Tas ir arī tāpēc, ka orķestrim jau ir pieredze sadarbībā ar visaugstākās raudzes mūzikas personībām. Atmiņā pārlūkojot tikai šīs koncertsezonas augļus, īpaši jāpiemin gan orķestra sadarbība ar vācu vijolnieku un atskaņojuma vadītāju Koļu Blaheru, kura rezultējās jau trešajā kopīgajā programmā šā gada janvārī, gan neaizmirstami spilgtais muzikālais piedzīvojums Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā pagājušā gada oktobrī, kopā ar itāļu vijolnieci un atskaņojuma vadītāju Lorencu Borrāni interpretējot Haidna slaveno simfoniju ar timpānu tremolo, divus Alfrēda Šnitkes opusus un Pētera Vaska Epifāniju. Savukārt 24. februāra koncertā orķestrim tik pārliecinoši, savstarpēji saskaņoti un niansēti izdevās Franča Šūberta Trešās simfonijas lasījums, ka tā likumīgajam diriģentam Normundam Šnē pietika vien paretam atgādināt par savu klātbūtni, pietaupot spēkus skaistajai, taču visnotaļ sarežģītajai Jaunās Vīnes skolas pamatlicēja Albāna Berga Liriskajai svītai.
Osokinu atradumi
Pianistu Osokinu dinastija šogad pārsteidz ar repertuāra atradumiem un mainību. Visi trīs – Sergejs, Andrejs un Georgijs Osokini – kopā ar rūpīgi atlasītu latviešu mūzikas koncerta daļu pašā gada sākumā Operā prezentēja nesen ierakstīto latviešu mūzikas albumu, tajā iekļaujot arī retāk spēlētus skaņdarbus. To var saukt arī par mākslinieku pilsonisko radošo misiju.
Fransisa Pulenka efektīgais, asprātīgais, visdažādākajām tēlainajām asociācijām un stilizācijām bagātais Koncerts divām klavierēm un orķestrim, kuru Sergejs un Andrejs Osokini atskaņoja Gunta Kuzmas diriģētajā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā 23. februārī Lielajā ģildē, turpina pianistu repertuāra atradumus. Šī opusa mūzikas valoda un tās vēstījums pārsteidz Pulenka daiļrades kontekstā, no kuras Latvijā vispopulārākā ir sakrālā mūzika – Stabat mater un Gloria korim un orķestrim, kā arī devums ērģeļu koncertmūzikā. Te ir gan Morisa Ravela cienīgs kolorīts, dejiskums un noslēpumainība, gan tokātisks azarts un saulains spēles prieks, savukārt romantiskas noskaņas mijas ar grotesku. Te nevar neievērot arī liriskos, melodiskos Mocarta mūzikas citātus (20. klavierkoncerta Romances tēma) un franču sadzīves mūzikas klātbūtni. Osokini šajā mūzikā jūtas kā zivis ūdenī: te ir tik daudz dažādības, kurā izpausties, gan apburot ar niansētu skaņu glezniecību, gan apžilbinot ar virtuozitāti. To gan pianisti vēl spožāk apliecināja Kamila Sensānsa orķestrim rakstītās Danse Macabre pārlikumā divām klavierēm.
Īpašas atzīmēšanas vērta ir diriģenta Gunta Kuzmas straujā un pārliecinošā profesionālā izaugsme. Vēl nesen Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā viņš pārsteidza ar izcilu, mākslinieciski pamatotu, ik detaļā noslīpētu un vienlaikus emocionāli atraisītu Ādolfa Skultes 5. simfonijas lasījumu. Par to ir vērts atgādināt vēlreiz, jo šī instrumentāli krāšņā un faktūrā sarežģītā simfonija diriģentiem ir ciets rieksts, tāpēc nav brīnums, ka tā ilgāku laiku bija atlikta malā.
To, ka šī radošā veiksme nebija nejaušība, 23. februāra koncertā savukārt apliecināja Igora Stravinska jaunrades krievu perioda baleta Petruška mūzikā spilgti un vitāli atklātā tēlu galerija, kura teju kinematogrāfiski uzbūra acu priekšā gadatirgus ņudzekli. Politonalitāte, sarežģīti un kaprīzi mainīgi ritmi un intonācijas, asi un pēkšņi kontrasti, orķestra instrumentu solo, mūzikas kaleidoskopiskā mainība – tas viss Gunta Kuzmas lasījumā savijās vienotā, aizrautīgi atskaņotā formā. Diriģentam un orķestrim izdevās arī Jura Karlsona teatralizēti simfoniskais spāniskā kolorīta vēstījums El Cid. Dzīves un nāves dejas – klausītāju uzmanība neatslāba ne mirkli.
Divi vakari pēc kārtas Lielajā ģildē bija īsts pianistu laiks kopā ar mūsu orķestriem. Turpat to 9. martā – tikai bez orķestra – turpinās izcilā franču pianista Likā Debarga solokoncerts ar Šopēna un Bēthovena mūzikas programmu.