Latviešu karavīru Otrā pasaules kara stāsti - aicinājums runāt par sekām un izlīgšanu

_(Divās) pusēs ir publicētas Padomju Savienības un Vācijas armijā cīnījušos sešu karavīru dienasgrāmatas. Tās rakstītas kara laikā, un atšķirīgu dzīves pieredzi guvušie karavīri stāsta par noteiktā laika posmā notiekošo. Neviena no dienasgrāmatām neaptver visu kara laiku. Savukārt bijušās kara korespondentes Veras Kacenas dokumentālais atmiņu romāns Kājāmgājējs karā ir tapis pēc kara Padomju Savienībā Leonīda Brežņeva valdīšanas laikā. Gan dienasgrāmatu autori, gan Vera Kacena bija tiešie kara vērotāji. Vienā gadījumā darbi ir tapuši pāris minūtes vai stundas pēc notikumiem, otrā - pāris gadu pēc. Atšķirība ir tā, ka dienasgrāmatu autori nezināja ne kara iznākumu, ne savu likteni karā; Vera Kacena uz karu un latviešu karavīriem tajā raudzījās no kara sekām un pēckara Latvijā notiekošā.Jāatzīmē grāmatu noformējums - fotogrāfijas, kas lasītājiem vizualizē aprakstītos notikumus, un komentāri par notikumiem, cilvēkiem un vietām. Atsevišķi komentāri ir diskutabli, rodas nepieciešamība uzzināt informācijas avotu. Piemēram, fakts par Sarkanās armijas latviešu karavīru dziedāto Latvijas himnu pie Brīvības pieminekļa 1944. gada oktobrī (V. Kacenas romānā).KarāDienasgrāmatas ((Divas) puses) ir karalaika vēstures avots, kas domāts ne tikai vēsturniekiem, bet sabiedrībai kopumā. Struktūra un apskatītie jautājumi liecina, ka tās sastādītāju galvenā ideja ir aicinājums uz izlīgumu un pretējās puses pieņemšanu. Grāmatai izšķirami divi līmeņi. Pirmais ir avotus papildinošās esejas par karu, karavīriem, atmiņām un dienasgrāmatām, kuru autori ir vēsturnieki un sociālo zinātņu pārstāvji. Tās sagatavo lasītājus dienasgrāmatu lasīšanai. Jāatzīmē vēsturnieces Vitas Zelčes eseja, kurā tiek risināti jautājumi par ietekmi, kādu karš atstāja uz tā dalībniekiem un sabiedrību kopumā. V. Zelče aktualizē jautājumu par karu kā mācībstundu Latvijas sabiedrībai. Otrais grāmatas līmenis - dienasgrāmatas, kurās par savu pieredzi stāsta paši kara dalībnieki.Jebkurš piezīmju blociņš no pagātnes ir unikāls. Sarkanajā armijā dienasgrāmatas rakstīt nedrīkstēja, karavīri to zināja, un sodi par to pastāvēja (latviešu divīzijā ir vairāki sodīšanas gadījumi, kad atrastā dienasgrāmata pastiprināja apsūdzētā vainu «dzimtenes» nodevībā). Sešas dienasgrāmatas ir pietiekami atšķirīgas, gluži kā to autori. Tās lasot, mēs kļūstam par attālinātiem aculieciniekiem. Ieraugām, ka visus sešus karavīrus vienoja kopīga piederības sajūta latviešiem un vēlēšanās būt mājās. Ar katram karavīram piemītošu stilu tiek raksturoti karavīru ikdienas notikumi (pārtikas jautājumi, svētku svinēšana, apmācības), atsevišķas militārās norises, dienesta biedri, vietas, pretinieks. Kara laika pētniekam dienasgrāmatas lielu pārsteigumu nesagādā; cilvēkam, kas par karu ir dzirdējis publiskajā telpā, pārsteigumu ir daudz: ne tikai atklātā uzticēšanās papīram kā domubiedram, bet arī pavadošā kara klātbūtne. Dienasgrāmatas ir arī militārā formējuma mikrovēstures raksturotājas, raugoties no karavīra, nevis lietvedības dokumentu pozīcijām.Uz karu atskatoties

Veras Kacenas romāns Kājāmgājējs karā ir dokumentāls atmiņu vēstījums, kuru papildina zinātnieku publikācijas par autores dzīvi un Sarkanās armijas latviešu nacionālo formējumu latvisko seju. Grāmata ir piecās daļās veidota 201. divīzijas un tās karavīru vēsture totalitāras valsts karaspēkā totāla kara apstākļos. V. Kacena caur saviem varoņiem raksturo laiku no evakuācijas uz Krieviju 1941. gada jūlijā līdz kaujai par Rīgu 1944. gada oktobrī. V. Kacena pati izvēlējusies, ko un kā stāstīt, tāpēc aprakstīto notikumu un problēmu loks ir plašs un, jāatzīst, pietiekami objektīvs (to patiešām var pielīdzināt dokumentiem arhīvos, un tas paaugstina romāna vēsturisko vērtību): par divīzijas veidošanas nepieciešamību (steiga), personālsastāva un komandējošā sastāva papildināšanām (norise, personas un metodes), nacionālajām pārmaiņām (spēja sadzīvot vairākām tautībām, otra pieņemšana), sadzīvošanu ar pagātni (dzīvošana 1937. gada notikumu ēnā PSRS), partijas un politisko darbu un to veicēju likteņiem (cilvēciskie, bet varas acīs mūždien vainīgie politiskie vadītāji), ikdienu (pulkā, hospitālī) un to, kas būs pēc tam (par jēgu). Romāna darbība apraujas īsi pirms 1944. gada 13. oktobra - Rīgas ieņemšanas. Un paliek neatbildēts jautājums - kāpēc izpaliek stāsts par sekojošajām traģiskajām 130. latviešu strēlnieku korpusa kaujām Kurzemes frontē?

Grāmatā ir daudz tēlu, un, kā liecina grāmatas ievadraksti, šie cilvēki bija V. Kacenas laikabiedri. Liela daļa - vēlākie nacionālkomunisti, kas tiek attēloti pārlieku pozitīvi. Nepārliecina sastādītāju atruna par to, kāpēc netika ievietoti atšifrētie tēli. Piemēram, lasot darbu, kļūst skaidrs, ka Jānis Liepa ir pulkvedis Jānis Piesis, kurš bija gan 121. pulka komandiera vietnieks politiskajā darbā, gan kara pēdējā gadā jau 123. pulka komandieris. Šis tēls ir ļoti pozitīvs. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts arhīvā glabājas vairāki desmiti J. Pieša vēstuļu sievai Vitai, kurās aprakstīti arī romāna notikumi un minēta gan V. Kacena, gan viņas nākamais dzīvesbiedrs Voldemārs Kalpiņš.

Līdzās notikumiem latviešu divīzijā V. Kacena risina jautājumus par cilvēciskumu un tā zaudēšanu kara laikā. Tāpēc grāmatu gribas ieteikt cilvēkiem, kas karu neizprot, jo tas ir lielisks pirmais solis, kā to iepazīt. Karā nav vietas cilvēcībai, un dzīve norit pēc citiem likumiem. V. Kacena pret to protestē - ne tikai parādot pozitīvo politiskajos vadītājos, komisāros un komandieros, bet arī ar grāmatas finālu, kas ir patiesi baiss. Fināls atklāj, kas notiek ar cilvēku, ja tam vairāku gadu garumā ik dienas ir jāsaskaras ar nāvi. Emocionāli spēcīga ir trešā daļa par 1942. gadu latviešu divīzijas dzīvē. Uz Tuganovas kaujas fona V. Kacena raksta par dzīvības trauslo robežu un iemācīšanos sadzīvot ar nāvi. Un, kā liecina grāmatas fināls, iemācīšanās sadzīvot notika.

Grāmatas fināls ir iemesls, kāpēc būtu jālasa visi kara stāsti. Tas nav tikai V. Kacenu urdošais jautājums par cīņu jēgu, bet karavīru vietu Latvijas vēsturē: kas viņi bija - tie, kas atgriezās mājās/tēvu zemē, vai okupanti? Caur šīm grāmatām, kas izceļas ar pievilcību, tīkamu māksliniecisko noformējumu, emocionalitāti un nozīmīgumu, izskan aicinājums diskutēt par karu, tā sekām un izlīgšanu.