Pasaulē ir ļoti daudz komponistu, kuri raksta profesionāli un gudri, taču maz tādu, kuru mūzika ievelk sevī jau ar pirmajām taktīm un nelaiž vaļā līdz pat skaņdarba beigām. To negarantē ne konkrēts stils, ne kompozīcijas tehnika. Tā vienkārši ir, ja komponists ir talantīgs un zina, ko un kāpēc dara. Šī lai ir preambula Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta pirmatskaņojumam, Andra Dzenīša saksofonkoncertam E(GO), ko klausītāji sestdien, 25. janvārī, Lielajā ģildē dzirdēja saksofonista Arvīda Kazlauska, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Normunda Šnē izpildījumā.
No Dzenīša ego līdz Čaka Rīgai
Radošas izdomas, ziņkāra prāta un patiesu emociju svētīts ir Dzenīša E(GO), kura gaitā A. Kazlausks spēlēja veselus trīs saksofonus, sākot ar uzstājīgu soprānsaksofona solo un beidzot ar baritonsaksofona lirismu, virtuozākos posmus atstājot altsaksofonam. No vienas puses, tradicionāls žanra paraugs, no otras – laikmetīgs, konceptuāls opuss, kurš piedāvāja gan ļoti daudzkrāsainu, aizraujoši simfonizētu orķestra un saksofona skanējuma paleti, gan pārdomas par cilvēka un sabiedrības attiecībām. No lecīgas cīņas un iespaidīga skaņumasas trokšņa pakāpeniski nonākam līdz neparasti liegam baritonsaksofona monologam, kas teju uz klusuma robežas iezīmē attīstības lūzumu kamermūzikas cilvēkmēroga virzienā.
Īpaši pasūtītais skaņdarbs nebija vienīgais jaunatklājums šajā programmā. Spilgts pārsteigums bija vienīgā īstenā latviešu XX gs. mūzikas modernista, Rīgā dzimušā ņujorkieša un venēcieša Gundara Pones (1932–1994) svīta Dejas manā paradīzē – esence no 1993. gadā pēc Aleksandra Čaka dzejas motīviem Latvijas Nacionālajai operai sacerētā baleta Mana paradīze, kas iestudējumu tā arī nepiedzīvoja. Kuriozi, ka partitūra atrasta tikai tagad, pāris gadu pēc tam, kad no klavierizvilkuma baletu no jauna instrumentēja kolēģis Vilnis Šmīdbergs un svītā sakārtoja Andris Vecumnieks. Spilgti tēli un situācijas Rīgas ielās ietvertas piecās dejās no gavotes un galopa līdz valsim un keikvokam. Rīgas pašpuikas, sadzīves ainas, mīlestība un mūžības skarto latviešu strēlnieku maršs. Nepieradināta, dzirkstoši asprātīga mūzikas valoda, kurā neparastā stilistiskā kontekstā iezaigojas arī mūsu mūzikas zīmes – tautasdziesmas Kur tu teci, gailīt’ manu un Div’ dūjiņas gaisā skrēja. To visu Liepājas simfoniskais orķestris ar Andri Veismani pie diriģenta pults uzbūra tik koši un vitāli, ka publika prasīja atkārtot. Atliek tikai nožēlot, ka Rīgas un tās apdzejotāja Aleksandra Čaka redzējuma sulīgais daudzinājums baletā nav atradis vietu uz operas skatuves Rīgas – 2014. gada kultūras galvaspilsētas – programmā.
Mākslīgā elpināšana
Tīri empīriskas pieredzes gaitā man radies, lūk, kāds secinājums. Proporcionāli samērojot komponistu un izpildītājmākslinieku devumu, galu galā nonākam pie trim situācijām, kuras atkārtojas. Pirmā ir laimīgais gadījums, kad skaņdarbs izdevies tik lielisks un pilnīgs visos izteiksmes un kompozīcijas aspektos, ka pat visnetalantīgākais izpildījums to vairs nevar sabojāt. (Izņemot patiesi kuriozus gadījumus, kuros var iedziļināties, Nacionālajā teātrī noskatoties izrādi par pasaulē sliktāko dziedātāju Florensi Fosteri Dženkinsu.)
Par laimīgu saucams arī gadījums, ja pavisam parastam vai pat viduvējam skaņdarbam paveicas ar izcilu izpildītājmākslinieku, kurš pat "neko" spēj pacelt uzrunājoša artefakta līmenī. Uz šādiem māksliniekiem, piemēram, vijolnieku Gidonu Krēmeru, viņu laikabiedri, komponisti ne velti stāv rindā. Trešais gadījums ir visbēdīgākais – jūs jau noprotat, ka tas attiecas uz tik bezpersoniski pelēkiem mūzikas opusiem, kurus vispār nav iespējams glābt, lai kā trūkstošo censtos kompensēt ar izpildītājmākslinieka talantu un personību.
ASV dzīvojošās komponistes Daces Aperānes Elpa stīgu orķestrim (2009) atbilst otrajam gadījumam, jo tai nepieciešams sabiedrotais. Vispirms citēšu precīzo un sirsnīgo teikumu, kas par mūsu muzikālajā sabiedrībā labi pazīstamo un mīlēto komponisti lasāms koncerta programmiņā: "D. Aperānes siltās personības mīlestības starus saņēmuši daudzi jaunie latviešu mūziķi viņas organizētajās nometnēs – meistarkursos Latvijā un Kanādā." Atliek vien piebilst, ka komponistes pašas radošā gaita ir brīva no augstprātīgām ambīcijām un hipertrofētas pašapliecinājuma vēlmes. D. Aperāne nav mūzikas "štancētāja" un neraksta tikai rakstīšanas pēc. Viņa nepretendē būt jaunu ceļu lauzēja, netēmē uz pasaules uzmanības cienīgu vērienu. Viņas skaņu pasaule ir vienkārša, melanholiski introverta un latviska. Tā neuzbāžas un netiecas pārsteigt, toties atveras sirsnīgā sarunā, ja vien tai ir sabiedrotais. Aperānes Elpa, kuru iedvesmojis Astrīdes Ivaskas dzejolis No tavas elpas nāk vējš…, izaug bez dienišķās steigas, dziedoši rotējot ap vienu intonāciju un elpojot vienkāršā stīgu instrumentu orķestra divbalsībā. Diemžēl tieši elpu diriģentam Aigaram Meri ar Latvijas Nacionālās operas simfonisko orķestri tā arī neizdevās radīt. Iznāca elpa bez elpas, bez dzīvā virmojuma cilvēkā un dabā. Žēl.
Ciets rieksts šiem izpildītājiem izrādījās arī Pētera Plakida jaunības meistardarbs Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem, kuru savulaik tik eleganti atskaņoja pats autors kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Varētu pieņemt, ka jaunais lasījums, kurā toni līdztekus diriģentam noteica arī pianists Mārtiņš Zilberts un timpānists Ivo Krūskops, ir fokusēts ne vairs uz talantīgi un meistarīgi "optimizētā" skaņu materiāla apbrīnojamo daudzveidību un spēles fenomenu, bet gan uz eksistenciālo cīņu. Taču traucēja pārlieku cietais, apstādinošais mūzikas sadalījums atsevišķās, fragmentētās sekcijās, tām upurējot formu, – tā sadrumstalojās.