Latvijas teātru ābolu ķocis. Liepājas teātra Stavangera

Arī ne nežēlīgie rituāli, ar kuriem monstrozie, bet, ak vai, atpazīstamie tipāži ritmizē savu sērīgo ikdienu. Un pat ne kakas, ar kurām tiek apsvaidītas spodri baltās sienas. Skaidrs, ka šāda veida izrāde vēršas vai nu pie sagatavotas publikas, kam nav sveši, piemēram, V. Sorokina un krievu jaunās drāmas teksti, vai pie piedzīvojumu kāriem skatītājiem. Drīzāk klupšanas akmens varētu būt sagatavoto skatītāju neizbēgams déjàﾠvu - stikla siena, aiz kuras varoņi mīt kā realitātes šovā, videotuvplānu tiešraide, skrienošais titrs, simultāna darbība tik ļoti atgādina gandrīz pirms 10 gadiem JRT tapušo A. Hermaņa Tālāk, ka līdzība nevar būt nejauša (vai tomēr var?). Tomēr, dziļāk ielūkojoties, abu izrāžu iedarbība ir gluži pretēja: Tālāk imitēja realitāti (viss "notiek pa īstam"), savukārt Stavangerā gan sižets, ko režisors izkāpinājis līdz absurdam, mazmeitai piešujot vecmāmiņas galvu, bet mazuli piebarojot ar heroīna putriņu, gan aktieru atsvešinātā, itin kā galēji neitrālā eksistence kliegtin kliedz, ka tas viss ir tikai teātra realitāte. Ar šo sarežģīto stilu spoži tiek galā gan jaunie aktieri, gan Anda Albuže. Šī nu ir reize, kad izsmalcinātais teātra eksperiments un tā jēga/bezjēga jāizvērtē katram pašam. Man bija ļoti interesanti.*Atis Rozentāls * ***Internetā izlasot Marinas Krapivinas lugu, kas kalpojusi Konstantīnam Bogomolovam par atspēriena punktu izrādes veidošanā, var novērtēt, cik negaidīti un trakulīgi režisors izlasījis šo sadzīvisko sižetu. Stāsts par to, kā krievu sieviete aizbrauc meklēt laimi Norvēģijā, pārvērsts līdz nepazīšanai, un jaunradītajai sirreālajai pasaulei nevar piemērot nekādus rāmjus. Pat ja darbības ievietošanu realitātes šova stikla būrī un filmēšanu video esam redzējuši jau 2004. gadā Alvja Hermaņa izrādē Tālāk, šis paņēmiens labi iederas arī Stavangerā. Spriežot pēc atsauksmēm, daļu skatītāju neprātīgi tracina Bogomolova melnais humors, rupjā valoda, kā arī mulsina aktierspēles atsvešinātība, kas kulminē dzimumakta ainā ar dēlīti un urbi. Šis tiešām ir gadījums, kad skatītāji var sašķelties burtiski antagoniskās izrādes dievinātāju un nīdēju grupās. Taču tieši šādā manierē, neieslīgstot didaktikā vai asarainā vēstījumā par vilšanos, režisors spēj precīzi diagnosticēt mūsdienu sabiedrības galējo atsvešināšanos, būtībā bezmērķīgo eksistenci. Sižeta transformācijās jūtams sveiciens gan no Bulgakova, gan Tarantīno. Izcelt kādu no aktieriem nebūtu godīgi, te ir ansamblis, kas ar samērā sarežģītajiem uzdevumiem tiek galā precīzi un atraisīti.