Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta

Lielas aizrautības augļi. Jērga Vidmaņa un Sinfonietta Rīga koncerta recenzija

Vācu klarnetista, diriģenta un komponista Jērga Vidmaņa un kamerorķestra Sinfonietta Rīga radošās partnerības sākums ir īsta mūzikas svinēšana

Aizrautība. Prieks. Radoša brīvība. Lūk, galvenie atslēgas vārdi, kas raksturo Jērga Vidmaņa un orķestra Sinfonietta Rīga koncerta gaisotni, kas 3. februārī Lielajā ģildē valdīja gan uz skatuves, gan zālē. Pāri malām līstošs, visapkārt virmojošs un pat vizuāli acīmredzams prieks muzicēt un klausīties sakoncentrēja vakara laika ritējumu spilgtā, iedvesmojošā piedzīvojumā, kas aizritēja vienā elpas vilcienā. Tā bija īsta mūzikas svinēšana. Gan izpildītājmākslinieki – klarnetists un diriģents Jērgs Vidmanis un dziedātāja Inga Kalna –, gan klausītāji bija pilnībā koncentrējušies romantisma laika komponista Fēliksa Mendelszona un paša Jērga Vidmaņa komponētajai mūzikai, un nekas cits vairs nebija svarīgs.

 

Talanta burvība 

Jērgs Vidmanis savā radošajā daudzpusībā ir renesanses tipa mākslinieks – gan klarnetists ar neatkārtojamu, siltu toni, gan diriģents un komponists vienā personā. Viņš pārstāv vācu XXI gadsimta kultūru, taču tipiski vāciskās mentalitātes un tai raksturīgās pedantiskās kārtības vietā mēs izpildītājmākslinieka Jērga Vidmaņa sniegumā jau kārtējo reizi atkal sagaidījām to, ka visa mūzika, kurai viņš pieskaras, atdzīvojas, uzplaukst un iegūst īpašu, emocionāli piepildītu jēgu. Tā ir dziļa, taču izpaužas lidojumā, turklāt kā spārnos ceļot visus klātesošos. Tāda ir viņa talanta un personības būtība.

Savukārt racionālo, intelektuālo pētnieka pieeju Jērgs Vidmanis koncentrē paša radītajos skaņdarbos, kas top kā dialogi ar iepriekšējo laikmetu lielmeistaru radošo mantojumu. Šoreiz tā bija saruna ar Fēliksu Mendelszonu, bet pastarpināti caur viņu – arī ar Johanu Sebastiānu Bahu, Volfgangu Amadeju Mocartu, Ludvigu van Bēthovenu un Karlu Mariju fon Vēberu.

Programma, ar kuru Jērgs Vidmanis un orķestris Sinfonietta Rīga ieskandināja radošās partnerības triju gadu periodu, bija komponēta līdzīgi, kā tiek komponēts skaņdarbs. Proti, tai bija mērķtiecīga dramaturģija. To iesāka melodiski skaistais Andante no Fēliksa Mendelszona Sonātes klarnetei un klavierēm un vainagoja ārkārtīgi spēcīgais un vienlaikus niansētais Mendelszona Piektās jeb Reformācijas simfonijas lasījums, savukārt vidū liktā paša Jērga Vidmaņa Fūgas māksla/Versuch über die Fuge kalpoja par savveida kultūrtiltu starp XIX un XXI gadsimta muzikālo domāšanu, rādot, ka stili mainās, bet kontrapunkti un polifonija paliek.

Fēliksa Mendelszona klarnetes sonātes liriskajam centram – cikla otrajai daļai Andante – Jērgs Vidmanis izveidojis pārlikumu klarnetei un stīgu orķestrim, kura skanējumu papildina arfa un čelesta. Tas ir ļoti radošs pārlikums, nevis vienkāršs aranžējums, izvēršot klavierpartiju orķestra sastāvam. Bezgalskaisto Mendelszona melodiju Vidmanis spēlēja uz klarnetes ļoti poētiski, silti, maigi un sapņaini, savukārt orķestris, pateicoties metāliski spodrajam zaigojumam čelestas un arfas saspēlē, uzbūra neparastu, sirreālu skaņu ainavu. Tas bija kā lirisks monologs ziemas pasakā.

 

Trāpa katrā skaņā

Nepelnīti reti spēlētā Mendelszona Piektā jeb Reformācijas simfonija diriģenta Jērga Vidmaņa lasījumā atklājās kā ļoti personisks un mērķtiecīgs ceļš uz krāšņu, nepārprotamu luterticības apliecinājumu, kas simfonijas mūzikā ir izstrādāts kā pakāpeniska, bet nenovēršama intonatīvi fakturāla tuvošanās vācu protestantu baznīcas korālim Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, ko simfonijas finālā izceļ metāla pūšaminstrumentu spēks. Jēgu, ko citi komponisti pauduši, balstoties sakrālajos tekstos un vokāli simfoniskajos žanros, Mendelszons skaidri atklājis absolūtajā simfoniskajā mūzikā. (Zīmīgi, ka arī klaviermūzikā viņš iekopis īpašu žanru – dziesmas bez vārdiem.) Starp citu, Jērgs Vidmanis nediriģē klasiski konservatīvā manierē. Vadot atskaņojumu, viņš neizmanto diriģenta kociņu, toties ļauj rokām runāt. Mākslinieks brīvi pārvietojas pa skatuvi, sūtot orķestrim savu enerģiju, kam atsaucoties Sinfonietta Rīga ir jau pilnīgi cits orķestris.

Visbeidzot paša Jērga Vidmaņa Fūgas māksla, kuras nosaukums Versuch über die Fuge drīzāk vedina domāt par fūgas pētīšanu (Versuch – mēģinājums, meklējums), veda sarežģīto kontrapunktu rūpīgo studiju pasaulē, kas veiktas laikmetīgā atonālā, disonanti piesātinātā mūzikas valodā. Te romantisko emocionalitāti, kas valdīja pārējā koncerta saturā, nomainīja racionālā pasaule un prāta azarts, būvējot matemātiskas polifoniskās mūzikas ēku. Klausoties soprānam, obojai un kamerorķestrim radīto opusu, bija jāapbrīno Ingas Kalnas meistarība. Šķiet, ka intonatīvi sarežģīto vokālo partiju šajā opusā var izdziedāt tikai, ja ir absolūtā dzirde un muzikoloģisks prāts. Ingai Kalnai tie abi ir, un tas ļāva viņai pat bez toņdakšas precīzi trāpīt katrā skaņā, pārvarēt plašos intervālu lēcienus teju vai galējās diapazona robežās, turklāt vēl pēkšņi mainot dinamiku un arī dziedāšanas manieri, vairākkārt acumirklī pārejot no pilnas vibrato balss uz caurspīdīgo, "taisno" balsi, vienlaikus harmoniski iekļaujoties vokāli instrumentālajā partitūrā kā veselumā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja