Citēšana, stilizēšana, alūzijas, kompilācijas un kolāžas, māksliniekiem radoši rīkojoties ar ļoti dažādiem pirmavotiem, postmodernajā kultūrā nav nekas jauns, tomēr Latvijas kontekstā var apgalvot, ka pēdējos gados izveidojusies jauna tendence – pat kompozīcijas modelis un varbūt jau klišeja vērienīgās kolāžās apvienot lielu akadēmiskās un etniskās mūzikas kultūras dažādību. To apliecina arī valsts simtgadei veltītais koncertcikls Latvijas gredzens, kuru ne tikai varam uztvert kā muzikāli kultūrvēsturisku kopsavilkumu, bet kurš tā arī radīts. Diriģenta Māra Sirmā un režisora Reiņa Suhanova veidotais Kurzemes gredzens jeb lielkoncerts Pūt, vējiņi!, kura pirmatskaņojums notika 16. novembrī Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, ir tam spilgts piemērs.
Dzīvelības simbols
No vienas puses – Liepājas simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris un Valsts akadēmiskais koris Latvija, operas baritons Rihards Mačanovskis un pianists Vestards Šimkus. No otras – Suitu sievas, Saucējas, dūdinieki, koklētāja Laima Jansone un etnodziedātājs Oskars Patjanko. Pa vidu – teicējs aktieris Kaspars Znotiņš ar Raiņa un Ojāra Vācieša lasījumiem, arī viņš – ar ermoņikām. Etniskā un akadēmiskā muzicēšana, divu lielu vokāli simfonisku jaundarbu pirmatskaņojumi, kuros piedalās visi iepriekš nosauktie. Vēl arī Kārļa Lāča mūzikla Pūt, vējiņi! un Raimonda Tigula deju lieluzveduma Lec, saulīte! fragmenti un Vestarda Šimkus improvizācija klavierēm solo…
Likt tik lielu dažādību kopā kārtu kārtām milzīgā katlā un skatīties, kas rezultātā iznāks, ir gan vilinošs, gan bīstams izaicinājums. Laimīgā un gluži neticamā kārtā rezultāts ir vitāli uzrunājošs un spraigs. Pārliecinošs arī saturā, kas pievēršas visai Kurzemes un Latvijas vēstures likteņgaitai un kurzemnieku izdzīvošanas spītam.
Lielkoncerta iedarbības spēka atslēga ir tā vadmotīvs – mūsu pazīstamākais, daudznozīmīgais simbols tautasdziesma Pūt, vējiņi!, kura divdaļīgajā vakara gaitā tika izgaismota gan dažādu novadu melodiskajās versijās, gan atšķirīgos profesionālās mūzikas un Latvijas vēstures kontekstos. Šis vadmotīvs jeb fenomens, ap ko vērpjas pilnīgi viss no Raiņa lugas Pūt, vējiņi! līdz Ojāra Vācieša skaudrajai poēmai ar tādu pašu nosaukumu, rosina raibu dažādību, taču arī pasargā no haosa.
Par patstāvību un pašapziņu
Programmā ietvertās konkrētās dziesmas un skaņdarbi apvienojas arī divos vienotos metaskaņdarbos; tas ļauj vienotā koncerta pirmās daļas ritējumā apvienot tautas mūziku, Ērika Ešenvalda jaundarba Tā dzied mana pastarīte pirmatskaņojumu, meditatīvi džeziski ietonēto Vestarda Šimkus redzējumu uz Pūt, vējiņi!, saviļņojošo Imanta Kalniņa melodiju leģendārajai filmai Pūt, vējiņi! un fināldziesmu no Liepājas teātrī iestudētā Kārļa Lāča mūzikla Pūt, vējiņi!. Uzdevums sakārtot otro daļu, kuru sāk Imanta Ramiņa akadēmiskā Pūt, vējiņi! apdare korim a cappella un noslēdz Raimonda Tigula Lec, saulīte, šķiet vienkāršāks, toties šo ilūziju kompensē Pētera Butāna un Ojāra Vācieša vokāli simfoniskajā kolāžā Pūt, vējiņi! parādītā mūzikas vēsture.
Kad izlasīju, ka Pēteris Butāns savā opusā citējis Lūcijas Garūtas kantāti Dievs, Tava zeme deg!, Pētera Čaikovska uvertīru 1812, Rodiona Ščedrina baletu Anna Kareņina, Jāņa Mediņa klavieru Dainu un pat Dmitrija Šostakoviča Septīto simfoniju, pārņēma viegls izbīlis: kāds tam sakars ar Kurzemi, Pūt, vējiņi! un Suitu sievām, kuras, tāpat kā Saucējas, dūdinieki un Laima Jansone, iesaistītas atskaņojumā?! Izrādījās, tam ir vistiešākais sakars ar Latvijas un mūsu tautas vēsturi un latviešiem, kuri nīcināti, bet nav iznīdēti revolūcijās, karos, cara laiku katorgā un padomju režīmā tepat un izsūtījumā Sibīrijā. Pēteris Butāns lieliski pārzina kora un simfonisma drēbi, viņš visu šo šķietami neapvienojamo kopumu sasaistījis dramaturģiski grodi, ar dzīvesspara intermēdijām, lirisko centru un vērienīgu kulmināciju. Šaubos, vai tas tā iedarbotos jebkurā koncertā, taču Kurzemes gredzenā izrādījās iederīgi. Tiesa, pati Kurzemes gredzena sāls jau bija izsmelta koncerta pirmajā daļā un mūzikas bija mazliet par daudz. Taču arī tā ir Kurzeme – ja dara, tad grandiozi un neskopojoties.
Vēlos arī bilst dažus vārdus, atbildot kārtējo reizi uzjundītajai diskusijai par dziesmu Pūt, vējiņi!. Proti, vai mēs pārlieku neglorificējam "dzeršanas dziesmu" Pūt, vējiņi!, kurai skanot arī Liepājas Lielajā dzintarā publika cēlās kājās. Mīļie, dziesmas vēstījums nevis slavina dzeršanu, rādot latvieti kā mūžīgo dzērāju, bet ir par latvieša patstāvību un pašapziņu! Ja tekstu izlasīsim nevis primitīvi tieši (burtiski), bet metaforiski, viss nostāsies savās vietās. Tieši pašapziņas un spīta nots ir tā, kas Kurzemes gredzenu dara stiprāku un emocionāli saistošāku par Latgales gredzenu, kurā – neatkarīgi no gribētā – dominēja pavisam citāda, skumīgi nolemta noskaņa.
Piedalamies!
briesmīgi