Lai arī ar Maijas Tabakas glezniecību Latvijā ir pazīstami gandrīz visi, māksliniece joprojām pārsteidz. Tas ir citāts no galerijā Daugava skatāmās izstādes šoreiz ļoti lakoniskās anotācijas, kurā vēl piebilsts, ka galveno lomu jaunajā izstādē spēlējot arhitektūra – "pilis, arkādes, galerijas, tilti un, protams, cilvēki no dažādiem laikmetiem un kultūrām".
Eksponēti darbi no 2014. līdz 2017. gadam. Skaisti un dabīgi uzgleznotas, laika un telpas ziņā eksotiskas ainas ir dominējušas Maijas Tabakas nesenākajās regulārajās personālizstādēs, un no šāda viedokļa īpašus pārsteigumus ieraudzīt neizdevās. Taču no prominentās "nonkonformistiskā reālisma" pārstāves, kā viņu pērn notikušās izstādes Maija Tabaka un Rietumberlīne katalogā dēvēja vācu pētniece Irmgarde Borna, diez vai būtu jāgaida radikālas novitātes, drīzāk vien jaunas nianses un detaļas.
Orientāli elementi
Latviski tautiskās senvēstures motīvi šoreiz nav manāmi, taču ieviesušies orientāli elementi saspēlē ar klasiskās eiropeiskās kultūras fragmentiem, un pa vidu iemaisījies arī kāds mūsdienu personāžs džinsos. Muzeji, bibliotēkas, pieminekļi un baznīcas, arī koši svešzemju vai pavisam dīvaini augi veido vides ietvaru Maijas Tabakas tipiskajai realitātes un fantāzijas sintēzei.
Reiz atrastā pieeja būtībā nav mainījusies gadu desmitiem, tā turpinās kopš padomiskās pelēcības laikiem, kurā sevišķi izcēlās Maijas Tabakas gleznu krāšņais, neparastais raksturs. Savukārt reālistiskais gleznošanas veids to daļēji leģitimēja, īsti neļaujot "piesiet" arī perioda ideoloģisko uzraugu iecienītākās apsūdzības – formālismu un abstrakcionismu. Tiesa, jau agrāk nācies konstatēt arī kādu varbūt gana neizbēgamu tendenci – savulaik visai monumentāla "lielā stila" figurālisma pārtapšanu tādā kā manierisma fāzē, kam raksturīga aprobēto paņēmienu ekspluatācija, mazinoties viengabalainībai un izteiksmības spēkam.
Mazliet draudīgi
Kopumā šie darbi šķiet fokusēti uz kādu nezināmu, īsti neizprotamu stāstu pietuvināšanu sadzīviskas situācijas vai mirkļa tvērumam. Paspēlējoties tālāk ar vēsturiskām analoģijām, līdzīgu evolūciju var ieraudzīt XIX gadsimta akadēmiskajā glezniecībā, kas no vēsturiski mitoloģiskajiem sižetiem pamazām nonāca līdz antīkās pasaules un citu senu naratīvu "ikdienišķošanai" un tādējādi saplūda ar jaunās tendences – reālisma – pieeju. Spīdumu un atspīdumu, gaismu un ēnu spēlītes uz dažādām virsmām un izsmalcināto tērpu krokās var šķist hiperreālistiski ticamas, taču īsti neiespējams objektu izvietojums un telpas uzbūve (Dzimšanas diena, 2014; Dāma ar bērnu, 2016) neļauj aizmirst arī sirreālo noti, kas Maijas Tabakas gleznās allaž ir vairāk vai mazāk klātesoša. Arī it kā pavisam "normālā" interjera skatā no kādas rokoko stila muižas, šķiet, atspīdums spogulī gluži nesakrīt ar to, kas atrodas tā priekšā (Interjers, 2017).
Maijas Tabakas darbi pastāvīgi ir raisījuši arī sapņa (a)loģikas vai maģiskā reālisma piesaukšanu. Galvenā intriga, kā ierasts nesenajās personālizstādēs, tiek reducēta uz spriedzi starp plastisko taustāmību un stāsta mīklainību. Atskaņas no XX gadsimta 70. gadu saturiskajiem rēbusiem ietērptas jūtamā retro stilistikā (grezni dāmu tērpi un cepures, ornamentāli gleznu rāmji, detalizēti izstrādāti ziedi utt.), vienlaikus tas viss rada mazliet savādu un neskaidri draudīgu noskaņu. Gleznām ir tikpat maz savstarpējās saistības kā kaleidoskopiski mainīgām sapņu ainām, kurās varbūt nemaz nav nekādas konkrēti atšifrējamas jēgas. Tās neesamības apcerēšana izskatās pēc vienīgās alternatīvas naivam priekam par retrostila "smukumiem".
Maija Nora Tabaka
Izstāde Jaunākās gleznas
Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1) līdz 25.V