Kad atveram populāru ziņu portālu, rakstu nosaukumos mudž "lietas". "Desmit nepieciešamas lietas tavā garderobē." "Sešas lietas, kam nav vietas tavās mājās." Lietas, priekšmeti, taustāmi objekti mūs aplenc no visām pusēm, tās piepilda mūsu dzīves telpu, ar tiem veidojam savu vidi, un sen jau secināts, ka modernajam cilvēkam, salīdzinot ar senčiem, to nepieciešams arvien vairāk un vairāk. Tomēr katra mūžā neizbēgami pienāk brīdis, kad nevienu lietu mēs vairs nevaram paņemt līdzi. Tieši par šo brīdi raksta poļu autors Marčins Viha tikko latviski tulkotajā grāmatā Lietas, kuras es neizsviedu – grāmatā, kas nodēvēta par eseju krājumu, bet ko tomēr gribas nosaukt par romānu. Un, kā pats autors min ievadā, stāsts nav tikai par lietām, bet arī par vārdiem.
Noslēpumi atvilktnē
Lietas, kuras es neizsviedu pirmajā personā stāsta vēstītājs, vārdā Marčins, kurš var būt un var nebūt pats autors un kuram pēc mātes nāves īpašumā palicis viss viņas lietu krājums, pirmām kārtām – grāmatas. Vai kādreiz esam iedomājušies, ko par mums varētu pavēstīt mūsu grāmatu plaukti tad, kad mūsu vairs nebūs? Un kā ar dokumentiem, žurnāliem, laikrakstu izgriezumiem? Ko par mums stāstīs mūsu pavārgrāmatas? Grāmatzīmes? Atlocītie stūrīši? Kādus noslēpumus atklās tā viena mūžīgi nesakārtotā atvilktne? Kādu dzeju par mums sacerēs virtuves piederumu plaukts? Tieši šādā veidā – caurlapojot mātes lasāmvielas plauktus, cauršķirojot dažādu sīkumu pilnās atvilktnes – vēstītājs sāk stāstu par savu māti, un caur šo stāstu caurspīd vēl arī citi stāsti – par savas zemes un savas tautas vēsturi, par zaudējumu un ieguvumu, par atvadām un satikšanos.
Vēstītāja mirušās mātes lietas. Grāmatas, kuras neņem pretī neviens bukinists. Līdz sadalīšanās stadijai nolasīta Džeinas Ostinas Emma un "piezīmju bloknots ar miljoniem telefona numuru visādiem gadījumiem". Kičīgas bērnu grāmatas "par pingvīniem gejiem". Akmeņi, ko izmanto kā papīra preses vai liek puķupodos. Hrestomātiskā pavārgrāmata ar Staļina portretu. Te jāpiemin, ka daļā Manas mātes virtuve autors pamanās praktiski tikai caur dažādu iesējumu un citu poligrāfisko detaļu aprakstiem izstāstīt teju visu Polijas pēckara izdevējdarbības vēsturi, kas, dabiski, vienlaikus atspoguļo arī atbilstošo gadu sociālekonomiskās un politiskās virāžas. Lietas, kas ir nozīmīgas tikai kontekstā ar vārdiem. Lietas, kas ir bezjēdzīgas jebkuram citam.
Punktu savienošana
Stāsts ir par lietām un vārdiem. Vārdi ir lāzerstari, kas apspīd lietas un piešķir tām jēgu ārpus to tiešā pielietojuma, kura visbiežāk vairs nav. Netverams vārds un taustāms objekts ir spēcīga, sakrāla kombinācija, kuras spēku pazinušas gan visu tautu mitoloģijas, gan kristīgā baznīca. Kristīgajos sakramentos Vārds, izrunāts pār ūdeni, vīnu un maizi, dara priekšmetisko par kaut ko vairāk, piešķir miesiskajam garīguma dimensiju, laikā un telpā ierobežotajam – nebeidzamību. Rakstnieka vārds, izrunāts pār zūdošu lietu, dara trauslo un aizejošo par kaut ko vairāk.
Marčina mātes grāmatas, dokumenti un dažādi sīkumi stāstījumā virknējas kā punktiņi uz bērnībā populārās rotaļu lapas "savieno punktus un ieraugi figūru", bet autora vēstījums starp tiem velk atmiņu, emociju, iespaidu līnijas, kas lasītāja acu priekšā glezno cilvēku un laikmetu. Marčina attiecības ar māti nebūt nav bijušas allaž rožainas, taču spēcīgais, savdabīgais sievietes tēls, kas izzīmējas, "savienojot punktiņus", ir reāls, trīsdimensionāls un, paradoksāli tā teikt, dzīvs. Vai šī "zīmēšana ar lietām" ir veids, kā vēstītājs cenšas pieņemt nāvi, zaudējumu, tukšumu? Vai pūlas radīt savā apziņā mātes pēcnāves tēlu un beidzot samierināties ar to, piedot un atlaist?
Virs bezdibeņa
Grāmatu kā trīscēlienu lugu veido trīs daļas: Manas mātes virtuve, Vārdnīca un Smiekli pareizajās vietās. Pirmā ir "lietu" stāsti, caur kuriem kā caur daudzkrāsainu prizmu ir saskatāmas gan Marčina mātes, gan tēva, gan paša vēstītāja dvēseles kontūras. Otrā daļa caur šiem trim cilvēkiem pietuvina plašāku vērojumu: pēckara gadu Polijas vēsturi, nācijas dramatisko mētāšanos sociālisma un postsociālisma uzspiestajos rāmjos – šo īpaši interesanti lasīt mums no dzelzs priekškara nosacītās otrās puses, kam Polija tomēr bija sava veida brīvās pasaules priekšistaba, vienlaikus ar kaunu jāatzīst, cik maz faktiski zinām par tuvo kaimiņu. Šai daļā spēcīgi un ar neatvairāmu pašironiju ieskanas arī ebrejiskās vides un kultūras motīvs, autora – holokaustā izdzīvojušu Polijas ebreju pēcnācēja – dzīvē klātesošā nots, "par kuru mēs nerunājam".
Trešā daļa strauji sašaurina fokusa punktu uz vienu vienīgu tēmu – tuva cilvēka neizbēgamo aiziešanu nesaudzīgi intīmā pietuvinājumā. Šīs trīs daļas veido vienotu veselumu, un šī iemesla dēļ arī gribas Lietas, kuras es neizsviedu dēvēt par romānu, kas izstāsta stāstu par cilvēku – nevis perfektu, bet īstu. Par to, ko nozīmē būt polim un ebrejam, savu vecāku dēlam un pašvērtīgam, dzīvot virs plaisas starp totalitāru režīmu un haotisku neatkarību, virs bezdibeņa starp pieķeršanos un brīvību.
Ko negribam dzirdēt
Autora stils ir lakonisks un ieturēts kā bīstama politiskā anekdote (arī tām veltīts atsevišķs pārspriedums) – sadzīvisks, bez klajas emociju izpausmes, uzlādēts ar maķenīt sarkastisku humoru, teksts tomēr vibrē no jēgas piesātinājuma. Tieši tas ļauj vislabāk uztvert vēstījuma emocionālo sarežģītību – eksistenciālo trauslumu, ko vienādi ataino gan dzīve, gan nāve, mēs nevaram pieradināt un pakļaut savai gribai. Tāpēc autors vārdos ir ja ne skops, tad visnotaļ taupīgs – tomēr katrs teikums ir pārdomāts, un kā labi izplānotā musturā agrāk vai vēlāk ik elements apspēlē vai rezonē ar analogu. Un, tāpat kā klausoties nepolitkorektu anekdoti, lasot bieži gribas pasmaidīt vai skaļi iesmieties, tad aprauties un sakaunēties, un tad pasmaidīt vēlreiz – jau par kaut ko citu.
Grāmatas aprakstā teikts, ka autors raksta "par maigumu, par ko mēs ikdienā kaunamies, un dara to tā, ka mums vairs nav par ko kaunēties". Gribētos piebilst, ka arī pati grāmata, par spīti tematiskajam skaudrumam, ir maiga. Lietas un vārdi savij mīkstu slāni starp mums un smago, neizbēgamo, smeldzīgo, pārsienot zaudējuma radītās brūces ar nelielo, pazīstamo, mierinošo. Tās palīdz izstāstīt nepastāstāmo – un nevis tā, ka vairs nesāp, bet tā, ka sāpes kļūst par savējām. Jā, Lietas, kuras es neizsviedu beigu beigās pasaka tieši to, ko mēs negribam dzirdēt, – ka ne pēc viena no mums uz šīs zemes diez cik daudz vis pāri nepaliks. Priekšā ir neizzināta tumsa, kas mūs biedēs līdz pēdējam. Taču ceļā uz šo tumsu – un varbūt arī pašā tumsā – slēpjas kāds neizzināms, nenotverams un mums pašiem līdz galam neizprotams maigums.