Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +14 °C
Skaidrs
Otrdiena, 9. augusts
Madara, Genoveva, Genovefa

Muzikāls sapnis par kabareju. Lauras Grozas iestudējuma Vairāk par dzīvi/Teātris recenzija

Ir vismaz divi iemesli, kāpēc no režisores Lauras Grozas jaunākā iestudējuma Vairāk par dzīvi/Teātris Liepājā nevajadzētu gaidīt to, ko tas nevar piedāvāt.

Pirmkārt, izrādes pamatā nav mūsu kultūrtelpā labi pazīstamais angļu rakstnieka Somerseta Moema 1937. gadā publicētais romāns Teātris, bet gan dramaturga Gaja Boltona dažus gadus vēlāk radītais dramatizējums Brodvejas teātrim – tajā izteiksmīgie tēli katrs ar savām cilvēciskajām vājībām stipri vienkāršoti, un attiecīgi viņu attiecību saites vairs nepakļaujas pārsteigumiem, kurus sarūpē viņu košās personības. Rezultātā stāsts ieguvis izteikti melodramatiskas notis, iztirzājot kritikas un publikas mīlētas, bet neizbēgami vīstošas aktrises intīmās dzīves epizodisku sabangošanos, kad jauniņš karjerists atmodina viņas sievišķību, kas panīkusi koleģiālajās attiecībās ar dzīvesbiedru. Tāpēc pavisam attālā plānā paliek refleksija par teātra un dzīves paradoksālajiem kontrapunktiem, kad materiāli pilnībā nodrošināta un profesionālajā dzīvē visu sasniegusi aktrise, pati sev nemaz neglaimojot, koķeti spriedelē par personisko brīvību un ar pašaizliedzīgā darbā nopelnītu snobisku skatienu uzlūko mietpilsoņus, kuri nespēj palūkoties uz sevi no malas un personīgo labklājību atzīst par dzīves mērķi.

Otrkārt, šī ir muzikāla izrāde, kurai virkni oriģinālu kompozīciju sacerējis režisores Lauras Grozas uzticamais radošais domubiedrs Kārlis Auzāns. Kaut arī izrāde nav mūzikls un tāpēc ir pakļauta dramatiskā teātra uztveres likumsakarībām, tomēr Liepājas simfoniskā orķestra klātienē atskaņotu dziesmu un rečitatīva ir daudz un tas a priori apgrūtina psiholoģiska mustura tamborēšanu, kam ļoti daudz ierosmes gan sniedz romāns.

 

Steiga dzīvot

Lai vai kā, darbība joprojām notiek starpkaru laika Londonā, kur dzīve ir uzņēmusi jaunus apgriezienus un tirgus ekonomikas likumības aizvien vairāk ietekmē arī mākslinieku radošos plānus, vai tā būtu cīņa par skatītājiem, kuri piepildīs teātra kasi, vai ambiciozas jaunas aktrises izmisīgi centieni izsisties, uz vienas skatuves ar primadonnu pūloties atlauzt kaut vienu stariņu triumfa mirdzuma. Taču oriģinālā Džūlija Lamberte ar atspirdzinošo mīlas dēku cenšas atsvaidzināt dīkos vaļasbrīžus starp dienas un vakara izrādēm, savukārt iestudējumā ir jūtama nepārejoša steiga dzīvot, kurai bez šaubām ir pamats, jo tuvojas Otrais pasaules karš.

Tā radošā komanda izrādes varoņiem ir sarīkojusi dzīves svinības gaisu ievibrējošas dzīvespriecīgas bohēmas noskaņās. Attiecīgi skatuviskā darbība novirzīta no elitāra teātra vides uz tādu nepiedienīgu iestādījumu kā kabarē, kur nepazīst kaunu un noraida stereotipus. To galvenokārt iemieso teātra jauno aktieru – Agnijas Dreimanes, Kintijas Stūres, Madaras Kalnas, Madaras Viļčukas, Artūra Irbes, Hugo Puriņa, Kārļa Artejeva un Kārļa Ērgļa – enerģiskā ņirbēšana pa visu skatuves telpu vienāda stila kostīmos, kuros apspēlēts kabarē dejotāju spožums, mazo klaunu tērpi, kas komiski deformē ķermeni, un arī garderobistu uniformas, kā secināms turpat Liepājas galerijā Romas dārzs iekārtotajā kostīmu skiču izstādē. Un nepārprotami par to liecina arī Džūlijas Lambertes tērps izrādes atklāšanā – sudrabā vizuļojoša minikleita, kuras piedauzīgo īsumu apzināti valšķīgā manierē slēpj maisveida apmetnis.

Tērpu mākslinieces Ilzes Vītoliņas iztēle kostīmos un aksesuāros paredzējusi daudz spalvu un pūku, kas tēlos uzskatāmi mudina meklēt putnu pasaules alegorijas. Te ir gan gulbis, pāvs, gailis, krauklis, fazāns, gan plēsīgu cālēnu bars un noteikti vēl arī citi. Šim materiālam raksturīgais vieglums un gaisīgums, kas liedz to satvert un pakļaut, it labi piestāv izlaidīgajam kabarē, taču tas nekādi neatbalsojas varoņu raksturos vai citās izrādes komponentēs, kādēļ uzlūkojams tik vien kā dekoratīva aušība.

 

Pieklājīgas vaļības

Arī darbības vieta gluži neatgādina teātri, bet gan kāda pieprasīta naktslokāla dienesta telpas, kas kļūst par publikai citkārt slēptu iekšējo kaislību skatuvi. Mārtiņa Vilkārša veidotais interjers sēpijas toņos ir monumentāls un vienlaikus detaļās izstrādāts – sienas ir rotātas ar izsmalcinātiem koka paneļiem, telpa iekārtota rimti simetriski ar bāru kā altāri centrā, dīvas sofu vienā skatuves pusē un galdiņiem otrā… Tas nenoliedzami piesaista acis, taču ir par daudz nevainojams, gaumīgs un kārtīgs tādai izklaidei, kas atraisa grēcīgus instinktus. Par tiem cita starpā liecina otrajā stāvā ar sarkanu audumu tapsētais gluži vai bordeļa numuriņš, kam gan arī ir vairāk estētiska nozīme, jo tajā nenotiek kādas izšķiroši svarīgas ainas, kas atklātu varoņu pulsējošās jūtas vai viņu slēptos nodomus.

Izvēlējusies teatralizēt un karnevalizēt skatuvisko darbību, režisore sižetu ir virzījusi ar entuziasmu un lielu radošo apetīti. Brīži, kad horeogrāfes Lienes Gravas iestudētie jutekliskie deju numuri, kuros nav tēliem individualizētas partitūras, bet vairāk ansamblisku kompozīciju, sasaucas ar mūzikas melodiskākajām epizodēm, ir no tiesas enerģētiski uzlādēti. Mazliet gan pārsteidz, ka izrādē nav muzikāla caurviju motīva; to atskārstam, kad bez kādas principiālas nozīmes ieskanas fragments no Raimonda Paula mūzikas Jāņa Streiča filmai Teātris, kurā mūzika nudien ir patstāvīgs tēls, kas liecina par liktenīgu nenovēršamību un personības spēku.

Un, ja jau kabarē, tad var arī attaisnot balagāna izjūtu, kas brīžam piezogas, un vietā ir arī striptīza elementi, jaunajiem aktieriem staipot zeķbikses sarkanajā istabā, plikais dibens, kas blisinās no bāra letes, un pat drag queen uznāciens, kas sasaucas ar kabarē tēmu, – tas allaž bijis atvērts un pieejams atšķirīgajam. Taču šīs atmosfēru nepārprotami veidojošās vaļības ir par daudz pieklājīgi izspēlētas, lai tās uztvertu nopietni un patiesi sakairinātu skatītāja jutekļus, tāpēc izrādes laikā neizdodas atbrīvoties no inscenējuma izjūtas, kas notiekošo liek uzlūkot kā apzināti ārišķīgu un nebēdnīgu sapni, kurā neož pēc sviedriem un paģirām. Turklāt kordebaleta virpuļiem atvēlēts ļoti daudz skatuves laika, taču jaunie aktieri ar katru uznācienu diemžēl ienes vairāk paredzamības nekā jaunu uzrāvienu, jo vienveidīgi teatrālais pārspīlējums viņu ārējā izpausmē sevi ātri izsmeļ.

 

Mizanscēnas temperatūra 

Būtiskas transformācijas piedzīvojuši arī lugas tēli, iegūstot sižetiski negaidītus vaibstus. Taču žēl, ka režisore, kura labi pazīst Liepājas teātra aktierus, atgriezusies pie viņiem jau ierastajiem izteiksmes paņēmieniem, kas šoreiz piepildīti ar atšķirīgu aizrautību. Rezultātā neveidojas attiecības starp tēliem, un katrs saikni ar visapkārt valdošo krāšņumu mēģina nodibināt pats savā nodabā. Līdz ar to arī īstas emocijas izpaliek.

Tā Anete Berķe Džūlijas mūžam nīgrās un vientulībai lemtās kalpones Īvijas lomā kļuvusi par kordebaleta repetitori, kura jebkurā brīdī ir gatava ļauties dabiskajiem instinktiem. Aktrise, šķiet, līdz pilnībai ir izkopusi ekspresionisma aktiertehnikas stilizāciju. Apņēmīgi savilkusi lūpiņas un uzacu lokus spilgti krāsotajā sejā, aktrise acīmredzami viena pati spēj uzkurināt mizanscēnas temperatūru, ekstātiskā aizrautībā bez paguruma izpildot dinamiskos deju soļus.

Savukārt Džūlijas dēls Rodžers šoreiz ir savas seksuālās identitātes meklējumos, par to liecina viņa padziļinātā interese par mātes mīļāko Tomu, fliteriem izšūtais džemperītis un grims, kas košāks par to, kāds nepieciešams jaunam angļu džentlmenim. Par šādu interpretāciju var likt aizdomāties arī romāns, saskaņā ar kuru viņš dzīvo no vecākiem savrupu dzīvi, patstāvīgi iepazīst pasauli un nāk klajā ar oriģinālām domām par sabiedrības kārtību. Rolands Beķeris ar savu smalko un artistisko ķermeņa uzbūvi it viegli varētu spēlēt pat niķīgas jaunkundzes, taču aktiera profesionālajā izaugsmē šādām lomām nozīmes vairs nav nekādas.

Gata Malika Vilsons, kurš lugā vada Goslinu pāra Hempstedas savrupnamu, ir mazliet garlaikots dzīves rezonieris. Šim tēlam, kas reiz pats bijis skatuves mākslinieks, piestāv aktierim ierastie šarmanti raidītie izteiksmīgie acu zibšņi un iestudētā stāja, ar ko piešķirt mērogu tēla personai. Savukārt Everita Pjata-Gertnere pārsteidz ar ļoti vienkārši tverto Eivisu Kraitoni, kura viņas izpildījumā ir tikai ar labu balsi apveltīta diletante aktrise, kam jau tagad nav ne mazāko izredžu turēt līdzi Džūlijai ne tikai aktiertehnikā, bet arī dzīves skolā ne.

Vēl vienam šīs sezonas teātra jaunpienācējam Valtam Skujam savā pirmajā lielajā lomā – Toma Fennela tēlā – izdevies radīt atpazīstamu tipu. Aktieris spēj savam varonim piešķirt tam raksturīgo pašpārliecinātību un zināmu aprobežotību vienlaikus, kas viņam ļaus izdzīvot jebkuros apstākļos ar Džūlijas protekciju vai bez tās.

Taču izrādē īsti nav ko darīt Edgaram Pujātam, Karīnai Tatarinovai un Egonam Dombrovskim. Tas lielā mērā izskaidrojams ar lugas autora veiktajām korekcijām, šo aktieru iemiesotos sulīgos varoņus padarot par mazajiem cilvēkiem. Edgara Pujāta Čārlzs no jūtīga un šarmanta intelektuāļa, kas Džūlijai arvien spējis iedvest pārliecību par saviem spēkiem, ir kļuvis par salīkušu neveiksminieku, tāpēc vispār nav skaidrs, kādi varētu būt Džūlijas nolūki attiecībā uz viņu. Savukārt korpulentās ebreju izcelsmes teātra investores Dollijas (Karīna Tatarinova) vāji slēptās jūtas pret Džūliju un Anglijas skaistākā vīrieša, proti, Džūlijas vīra Maikla (Egons Dombrovskis), pārsteidzoši niecīgā interese par pretējo dzimumu ir nomainīta ar banālu dēku, kam viņi abi ļaujas Džūlijai aiz muguras. Par laimi, aktrisei ir bijusi iespēja izpaust savu brīnišķīgu muzikalitāti, dažos dziesmu numuros ievijot starojošu sievišķību, ko paspilgtina eksotiska piegriezuma kostīmi zīdā un samtā.

Protams, šāda tipa izrādes var tapt tikai tad, ja teātrim ir aktrise ar attiecīgu profesionālo mērogu, spēju pārliecināt kritiku un pavedināt publiku un, protams, joprojām brīnišķīgi veidotām kājām, kas ļautu nospēlēt arī deviņpadsmitgadīgu gerlu, ja vajadzētu. Visas šīs īpašības Inesei Kučinskai noteikti ir. Labāko aktrisi Anglijā viņa veido kā apzināti uzspēlētu vai arī sievietes dziļi izjustu emocionālo stāvokļu un attieksmju miriādes, kas noteikti var būt viena no šī tēla atklāsmes koncepcijām – ilgās karjeras gaitā fragmentu pie fragmenta lipināta mozaīka, kura sastāv tikai no svešām domām, emocijām, atmiņām un replikām un kurā ir pazudis viņas pašas personības kodols. Taču šoreiz tās nav izdevies izspēlēt ar vienādu piesātinājumu, tāpēc tā arī neizveidojas lomas un līdz ar to arī izrādes caurviju motīvs, lai skatītājs vismaz uz brīdi spētu pamosties no šī muzikālā sapņa, kas atrauts no realitātes.

 

VAIRĀK PAR DZĪVI/TEĀTRIS
Liepājas teātrī 29.IV plkst. 19, 30.IV plkst. 18, 20.V plkst. 19, 21.V plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nosaukti Arhitektūras gada balvas nominanti

Latvijas Arhitektūras gada balvai 2022 kopumā pieteikti 49 darbi, šodien preses konferencē informēja Latvijas Arhitektu savienības (LAS) valdes priekšsēdētāja Linda Leitāne.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja