Jaunā Rīgas teātra (JRT) sezonas atklāšanas afišas Lāčplēša ielas ieejas arkā rotā divas izteiksmīgas pusmūža kungu fotogrāfijas, starp kurām tā vien gribas uzņemties pašironiskā selfijā. Vienā pusē ir Andra Keiša pašapmierināti vēderu un dubultzodu izslējušais provinces bende no Mārtina Makdonas un Alvja Hermaņa izrādes Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj! Otrā pusē – Ivara Krasta tēlotais, ar kuplām ūsām izdaiļotais un acis debesu virzienā pārbolījušais Vertera titulvaronis. Starp abām formāli pilnīgi nesaistītajām izrādēm arī saturiski iezīmējas paradoksāla sakarība. Abu stāstu centrā ir ikdienas rutīnā stagnējošs varonis – vairs ne jauneklis, tomēr fiziski visnotaļ vitāls, taču psiholoģiski frustrēts vīrietis. Ar to gan līdzība beidzas, jo Andra Keiša spēlētā varoņa "ciešanu" avots ir skaidrs un nepārprotams un attiecīgi izrāde tikpat nepārprotami pretendē uz konkrētu melnās komēdijas žanru. Toties iestudējumā Verters skaidrā un nepārprotamā ir maz. Kā raksta kāds skatītājs, vārdā Roberts, vietnē izrades.lv: "Izrāde mēģina pārbaudīt, cik ilgi cilvēks gatavs nosēdēt, skatoties uz pilnīgi NEKO."
Izplūdinātā realitāte
Jaunā Rīgas teātra Vertera režisore, scenogrāfe, kostīmu un dramatizējuma autore Kristīne Vītola ir izteikti individuāla autormāksliniece, kura Latvijas teātra ainavā reti, taču konsekventi darbojas jau vismaz gadus piecpadsmit. Īsu brīdi 2016./2017. gadā kopā ar domubiedru Normundu Griestiņu pozicionējusies kā jaunas apvienības Visjaunākais Rīgas teātris radītāja un vadītāja, viņa tomēr pārsvarā strādājusi jau esošajos nevalstiskajos teātros. Kristīnes Vītolas veidoto izrāžu mūžs lielākoties nav bijis ilgs, tomēr nenoliedzama bijusi to neparastā skatuviskā izteiksme. Performance instalācija Endij Vorhol, tas tu? (2014) par mākslinieka un viņa darbu attiecībām, izrāde konference Vilka melanholija (2016) Ģertrūdes ielas teātrī par XVI gadsimta tiesas prāvām pret vilkačiem, kā arī klaunāde Žažda sbitsa (2022) filozofa Meraba Mamardašvili lekciju audioierakstu pavadībā Willa teātrī – tie ir tikai daži patiesi oriģinālas nedramaturģiska materiāla izvēles piemēri. Visiem Kristīnes Vītolas darbiem ir raksturīga apzināti lēna ārējās darbības virzība, ne tikai maksimāli samazinot jelkādus dinamiskus sižeta pavērsienus, bet dažbrīd tos arī apturot pavisam un dāsni atvēlot skatuves laiku, piemēram, varoņu sadzīviski neapgrūtinātai būšanai per se vai vienas un tās pašas mikronorises atkārtojumam.
Visas šīs pazīmes pilnā mērā ir attiecināmas arī uz izrādi Verters, kuras attiecības ar oficiālo pirmavotu – Johana Volfganga Gētes vēstuļu romānu Jaunā Vertera ciešanas (1774) – ir diezgan distancētas. JRT šajā sezonā vairākkārt atgriežas pie reiz jau iestudētiem darbiem, un arī Verters te nav pirmo reizi. 1999. gadā Pēteris Krilovs piedāvāja interpretāciju par šo Gētes darbu ar saviem bijušajiem studentiem Ģirtu Ēci, Ilzi Olingeri un Kasparu Znotiņu jauno mīlētāju trijstūrī un Vigo Rogu viegli infernālā Vertera drauga un vēstuļu adresāta Vilhelma lomā. Zīmīgi, ka gan Pēteris Krilovs, gan Kristīne Vītola atteikušies no ciešanu motīva nosaukumā, paliekot tikai pie Vertera kā monovaroņa.
Jaunajā iestudējumā no Gētes atstāti nedaudzi teksti un sižeta pamatsituācija – Ivara Krasta Verters ir nelaimīgi iemīlējies Sabīnes Tīkmanes spēlētajā Lotē, kurai savukārt ir noturīgas attiecības ar Agates Kristas atveidoto Albertu. Programmiņā gan varoņiem nav minēti vārdi, un jūtas uz skatuves ir tikai teorētiskas un pilnībā aseksuālas. Režisore dažādos veidos realitāti izplūdina un fragmentē, citiem vārdiem sakot, padara relatīvu. Nav droši konkretizējams ne darbības laiks, ne telpa, un pats notikums tomēr, šķiet, eksistē tikai Vertera prātā. Par to liek domāt vairāki faktori. Vispirms vide – noplucis, bet sākotnēji it kā reālistisks dzīvoklis, kuru izrādes gaitā pamazām "apēd" ekrāns. Pēc tam abu aktrišu spēles veids – lelliskots, mehānisks, bezpersonisks. Un arī fizisko darbību loģika nav reālistiska – telefona ciparnīca tiek griezta bezgalīgu reižu skaitu, ritenis iebrauc dzīvojamā istabā u. tml.
www.nelaime.lv
Izrādes uztveri būtiski apgrūtina apstāklis, ka no ļoti plašā impulsu aisberga, kas radoši nodarbinājis režisores prātu, – filmām, tekstiem, gleznām u. c. –, līdz ūdens virskārtai, proti, skatītājiem, nonākuši tikai atlūzu fragmenti, kurus pat atpazīt ir sarežģīti, kur nu vēl salikt kādās jēgpilnās sakarībās. Piemēram, no programmiņas var netieši nolasīt, ka sākumā minētais publicitātes fotoattēls ir ironiska kāda XIX gadsimta sākuma Vertera tulkojuma izdevuma vāka attēla stilizācija. Un labi, ka programmiņā tomēr atklātāk vai slēptāk norādīti arī citi izrādes Vertera gara radinieki – gan Marsela Prusta romānu cikla Zudušo laiku meklējot galvenais varonis, gan Holdens Kolfīlds no Džeroma Deivida Selindžera romāna Uz kraujas rudzu laukā, gan jo īpaši Bruno Dimona godalgotās filmas Cilvēcība protagonists Faraons de Vinters.
Bruno Dimona filmas ietekme uz Kristīnes Vītolas izrādi kopumā noteikti ir būtiskāka par Gēti, jo arī izrādē laikam gribēts panākt Dimona kino estētikas analīzē plaši reflektēto ilgstamības efektu, kad skatītājs vēro, kā varonis vēro. Bruno Dimons savās nedaudzajās filmās apzināti ignorē skatītāju gaidas un kaitinoši lēni seko līdzi varoņa tuvplāniem un fizioloģiskām, pat šķietami nesvarīgām detaļām. Nav nekādas nozīmes varoņa pagātnei, biogrāfijai, nākotnei, un viņa domāšanas process ir it kā apstājies, kaut pasaule apkārt turpinās.
Šādā situācijā režisore izrādē noliek aktieri Ivaru Krastu, kura iemiesotais Verters trīs stundas vēro, kā notiek pasaule ap viņu. Vai arī risina dialogu pats ar sevi, jo Lote, Alberts un vēl Vertera mātes balss telefona klausulē ir tikai ārpasaules signāli, kas pēc būtības šī Vertera melanholiju nespēj mainīt. Un attiecīgi skatītājs ļoti lēni vēro to, kā Ivars Krasts/Verters ļoti lēni vēro kaut ko citu. Tak Kristīne Vītola tomēr nav ne Marsels Prusts, ne Bruno Dimons, un režisoriski neskaidrie spēles noteikumi padara izrādes skatīšanos par ļoti nogurdinošu procesu. Dažbrīd spēles laukumā redzamais ir tik kliedzoši butaforisks, ka nopietni to uztvert nav iespējams, bet režijā nekas neliecina par konsekventu atsvešinājumu. Piemēram, no teikti apzināti eklektiskā, no dažādu laikmetu un stilu elementiem "salasītā" telpa un kostīmi rada nevis vienotu māksliniecisku pasauli, bet iespaidu, ka izrādes budžets bijis galēji pieticīgs un nācies "lāpīties" ar to, kas sanāk. Vai zaļo plastmasas augu kaudze, kas ik pa brīdim "ienāk" Vertera istabā, būtu jāuztver kā… kas? Kā ironija par dabas surogātizstrādājumu, ar ko sevi māna XXI gadsimta pilsētnieki? Vai tomēr nopietni – kā Gētes poētiski risinātā civilizācijas un dabas cīņa?
Iet uz šo izrādi ir vērts tieši Ivara Krasta apjomīgā un ļoti cienījamā aktierdarba dēļ. Vertera lomas kontekstā, protams, ir ironiski, ka izrādes garlaicīgākajos brīžos atmiņā uzpeld vietējo dzelteno portālu sacensība muļķīgu virsrakstu sacerēšanā karstajai ziņai, ka "aktieris Ivars Krasts ir attiecībās (iemīlējies, ieradies pasākumā u. tml.) ar 22 gadus jaunāku pašmāju dziedātāju (meiteni, zvaigzni u. tml.)". Bet tieši pašironija un vispār laba gaumes un humora izjūta Ivaram Krastam kā aktierim ir palīdzējusi ļoti bieži un palīdz arī Verterā. Piemēram, ainā, kad ādas biksēs un blondā parūkā ir jāatveido pusmūža krīzes un depresijas izraisīta dzīvesprieka lēkme. Kopumā Ivara Krasta Verters ir drusku vecāks un nogurušāks gara radinieks tam 2009. gada Alvja Hermaņa izrādes Zilākalna Marta nenoskaidroto ciešanu māktajam jauneklim, kura krekliņu rotāja uzraksts www.nelaime.lv. Arī Vertera ciešanu cēlonis nav racionāli gluži skaidrs, bet aktiera koncentrētā iekšējā dzīve ļauj empātiski pieslēgties viņa varoņa cilvēciskajai būtībai. Tam, ko pats Verters Gētes darbā raksturo apmēram tā: "Kad mums trūkst sevis, mums trūkst visa."
Verters
JRT Mazajā zālē 17., 18.X, 2., 3.XI plkst. 19.30, 16., 17., 19.XI plkst. 19, 3., 13.–15.XII plkst. 19.30
Biļetes pārdotas