Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Nianšu meistara dekonstrukcija. Imanta Vecozola izstādes Gaismas laušana recenzija

Vēlme iepazīt gleznotāja Imanta Vecozola rokraksta jaunākās transformācijas izstādē Gaismas laušana ir labs muzeja apmeklējuma iemesls

Par spīti ierobežotām iespējām skatīt daudzu mākslinieku darbus pastāvīgās ekspozīcijās, vairākumam būs radies zināms priekšstats par noteiktām latviešu mākslas centrālajām figūrām. Gleznotājs un ilggadējs pedagogs Imants Vecozols (1933), kurš studējis Latvijas Mākslas akadēmijā 50. gadu beigās (1954–1960) un turpina aktīvi gleznot līdz pat šodienai, visdrīzāk tiks atpazīts galvenokārt kā tonāli niansētu, faktūrām bagātu kluso dabu meistars. Jaunākais Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) piedāvājums izglītojošajā izstāžu ciklā Paaudze, kas iepazīstina ar XX gadsimta otrās puses personībām, savā ziņā ir uztverams kā šāda priekšstata apšaubīšana vai pat dekonstrukcija.

Imantam Vecozolam veltītā skate, kas saskan ar šogad svinamo apaļo jubileju, nav gluži klasiska retrospekcija, kas vienlīdzīgi aptvertu visus periodus. Akcentēti tieši jaunākie darbi, kas veido ekspozīcijas sākumdaļu un būtiski atšķiras no agrākajiem paraugiem. Izstādes nosaukums Gaismas laušana skaidrots kā pasaules notikumu ielaušanās "mākslinieka noturīgajā tēmu lokā", kas "ietekmē gan izteiksmes veidu, gan gleznu saturu"; nosaukums aizgūts no "gaismas laušanas parādības fizikā – gaismai lūstot, var novērot priekšmetu formu, novietojumu un izmēru izmaiņas" (no izstādes anotācijas). Fokusējoties uz minētajām izmaiņām, kā instalācijas elements un savdabīga gleznu analoģija trīs dimensijās eksponēta arī izlietotu krāsu tūbiņu grēda.

Kuboekspresionisma fāze

Meklējot Imanta Vecozola jaunāko gleznu stilistiskos pieturpunktus, nāk prātā čehu avangardā aprobētais kuboekspresionisma termins. Tajā kubistiski šķautņaina fragmentācija saplūst ar ekspresionistisku emocionalitāti un eksaltāciju, kaut arī piesaiste reāliem objektiem Imantam Vecozolam šķiet lielāka. Kuboekspresionistiski elementi īpaši vērojami darbos ar pandēmijas un kara atbalsīm (Aptumsis austrumos, Iebrukums, Grausts, Epidēmija, Ironija – visi 2022; u. c.).

Saglabājot jau daudz agrāko pelēcīgo toņu dominanti, kas nereti pietuvojas monohromai gammai, mākslinieks pēdējās desmitgadēs pievērsies arī modernismā sakņotajai kolāžas tehnikai, kas kāpina nemierīgas ekspresijas efektus. Rūtiņu burtnīcu, avīžu, žurnālu, komunālo rēķinu, mākslas darbu reprodukciju un citu drukātu vai zīmētu materiālu iespraudumi sagleznoti vienotā struktūrā ar krāsu substanci, no lielāka attāluma radot nosacīti reālistiskas, reizēm arī gluži ikdienišķas ainas ilūziju (Ziema, 2019; Plakņu konstrukcija, 2020; Baltās mājas, 2022; u. c.).

Modernizācija skārusi arī klusās dabas žanru, veidojot melnbaltos kontrastos balstītas kompozīcijas no satītiem ruļļiem (Loga gaisma, 2021) vai ģeometriskām figūrām (Melnais kubs, 2021). Līdzīga glezniecības robežu pārkāpšana Latvijā vērojama ne tikai Imanta Vecozola darbos, piemēram, daudzslāņainus palimpsestus savā vēlīnajā periodā veidoja arī Džemma Skulme.

Dramatiski satumsināto un šķautņaino darbu grupēšana vienuviet, no vienas puses, var šķist loģisks noteikta emocionāla koptoņa veidošanas paņēmiens. No otras puses, te parādās arī vienveidības un atkārtošanās risks tematiski un stilistiski līdzīgu darbu sablīvējumos.

Lauku idilles

Līdzīgu gleznu kopas veidojas arī no agrāku periodu paraugiem. Imanta Vecozola glezniecības sākotne idejiski pareizā, monumentālā "skarbā stila" kontekstā gan negūst atspoguļojumu; senākais figurālisma piemērs ir elēģiskā Ezerzeme (1975) – saulrieta noskaņā iegremdēti lauku ļaudis ar jau ievērojami reducētu plakātisko patosu. Radniecīgās silto un vēso toņu saspēlēs risināta arī kubistiski ģeometrizētā un fovistiski košā nelielā pilsētainava Pie Rīgas (1975), kas kontrastē ar masīvo, senatnīgi grezno rāmi.

Lai arī pastelīgi niansētu, pastozi gleznotu un lauku virtuvei tipisku kluso dabu klāsts (ar masīviem, vienkāršiem traukiem, ķirbjiem, rutkiem, olām u. c. ēdamlietām) varētu būt visapjomīgākais Imanta Vecozola mākslā, izstādē šādu piemēru nav daudz, atlasīti daži lakoniskākie. Piemēram, Bērzu sula (1978) un Biezpiens (1981), tiem pievienota Trauku grupa (2000), kas apliecina šīs pieejas noturību vēl uz XXI gadsimta sliekšņa.

Padomju periodu pārstāv arī lielformāta grupas portrets Vidzemes darba zemnieki (1978), kas rada kvazidokumentāli fotogrāfisku efektu, tomēr saglabā arī triepiena un faktūras kvalitātes. Pati ievirze, kas attāli sasaucas ar fotoreālisma praksi, acīmredzami mulsināja tā laika mākslas aprakstītājus, kas irstošās socreālisma doktrīnas apstākļos taustījās pēc kritiskiem argumentiem. Piemēram, prominentā kritiķe Rasma Lāce apgalvoja, ka "šī dokumentalitāte ir ārišķīga un tā nepārvērš kompozīciju grupas portretā, kurā ikvienam tēlotajam varonim būtu jāiegūst personības iezīmes" (Dzīves ritma izjūta, Māksla, 1979, Nr. 2, 3. lpp.), un dokumentālais pamats nedrīkstot aizstāt māksliniecisko patiesību. Ciktāl tēlotajiem ļaudīm piemīt vai nepiemīt personības iezīmes un mākslinieciskā patiesība, nu var vērtēt jau šodienas skatītāji, taču "laucinieciskais" izstādes segments nepārprotami atklājas kā logs uz pagājušu gaiša miera un harmonijas pasauli – drīzāk gan iztēlotu nekā reālu.

Gleznieciskie portreti 

Izstādes tālākajā galā prevalē portreti – gan pašportreti, gan vecāku, sievas, kolēģu mākslinieku un citu modeļu portreti (Pašportrets, 1954; Ruta, 1960; Konrāds Ubāns, 1980; Vīrieša portrets, 2001–2013; Juris Jurjāns, 2006; Sievas portrets, 2021; Pašportrets (kliedzošais), 2022; u. c.). Tajos kā zināms caurviju elements atklājas virtuozi atbrīvota, gleznieciska reālisma stīga, ko pārstāv, piemēram, zviedru gleznotājs Anderss Sūrns vai, atskatoties vēl senāk mākslas vēsturē, arī flāmu portretists Franss Halss. Sūrns Imantam Vecozolam šķita saistošs vēl 50. gadu sākumā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (Ieva Astahovska, Skola: Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas vēsture, Rīga: Neputns, 2006, 62. lpp.), kas tolaik mēģināja iemācīt peredvižņiku reālismu akadēmiskās tradīcijas mērcē. Portretisko iekārtojumu pajauc pāris citu žanru ielaidumi (Klusā daba ar kūts stūri, 1963; Avīzes un šķīvji, 1987), kuru loma tieši šādā salikumā skaidra nekļūst, ja nu vienīgi demonstrēt formāli radniecīgas pieejas elementus.

Iecere pasniegt labi zināma meistara mākslu kādā jaunā rakursā un vienlaikus prezentēt to kā noteiktu veselumu katrā ziņā nav uzskatāma par viegli īstenojamu. Var pieņemt, ka izvēle par labu šaurākam uzdevumam novestu pie veiksmīgāka un skaidrāk uztverama rezultāta, taču vēlme iepazīt Imanta Vecozola rokraksta jaunākās transformācijas noteikti ir labs muzeja apmeklējuma iemesls.

Imants Vecozols
Izstāde Gaismas laušana LNMM līdz 23. jūlijam

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja